Gvido Vaļickis ir latviešu aktrises Zanes Vaļickas brālis. Viņš kaimiņzemes galvaspilsētā Tallinā dzīvo 15 gadu un ir kļuvis par atzītu un iecienītu rotaslietu meistaru. Sarunas laikā bieži izskan nostalģija pēc dzimtajām ārēm Cēsu rajona Raiskuma pagastā. Atklājas, ka Gvido ir krietni temperamentīgāks nekā miermīlīgie un klusie igauņi. Starp divām Baltijas valstīm dzīvojot, rotu meistars klusībā lolo sapni, ka reiz vecumdienās viņš tomēr atgriezīsies Latvijā.
Tallinas rotu meistars cer atgriezties dzimtajā Latvijā
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Nozīmīgākā kliente
Gvido (38 gadi) savu rotu darbnīcu iekārtojis pašā Tallinas centrā, Mākslas akadēmijas pagrabiņā. Vaicājot, kas top Gvido darbnīcā, viņš kaismīgi iesaucas: "Viss! Viss, kas ir skaists! Tās ir visdažādākās rotas — gredzeni, kaklarotas un auskari. Rotas lielākoties darinu no dārgmetāliem — baltā un dzeltenā zelta, briljantiem, krāsainiem akmeņiem un sudraba." Atklājas, ka igauņi rotaslietas izvēlas, vadoties pēc maciņa biezuma, un šobrīd dominējošais ir zelts. Nav jau gluži tā, ka Gvido klienti ir tikai igauņi, izrādās, ka arī latvieši pie Gvido mēdz pasūtīt dažādas rotas. Taču jāuzsver, ka rotu mākslinieka nozīmīgākā kliente no Latvijas ir neviens cits kā māsa Zane, kuras rotaslietu kastītē lielākoties atradīsiet brāļa veidotās rotaslietas. Šobrīd Gvido Zanei darina lielu un koši sarkanu kaklarotu no koraļļiem, kas atvesti no Austrālijas.
Mākslinieks atklāj, ka rotas vislabprātāk veidojot lielas, turklāt no zelta. Taču pašam rotu darinātājam ne uz rokas, ne kakla vai ausīs nav nevienas rotas. Kārtējo reizi apstiprinās kāda sena patiesība, ka kurpnieks, kas citiem darina apavus, pats staigā bez kvalitatīviem apaviem... Arī Gvido staigā bez rotām. Viņam nepatīk sevi izdaiļot ar gredzeniem un citām greznumlietām. Uz pirksta, lai nesabojātu ar instrumentiem, viņš neliek pat laulības gredzenu, ko darinājis kāds draugs rotkalis.
Gvido darbnīcā ciemojamies tad, kad ir viskarstākais darba laiks. Uz viena no galdiem tiek slīpēta kāda rota, bet mākslinieks ir priecīgs par ciemiņiem no dzimtās Latvijas, kurā viņš pēdējo reizi viesojies šā gada sākumā. "Tie latvieši, kas dzīvo Igaunijā, kopā nepulcējas, jo katram ir savas darīšanas un ģimenes," saka Gvido, kas dzimis un audzis Latvijā, Cēsu rajona Raiskuma pagastā, un šajā vietā arī skolā gājis. Vienmēr piedalījies visās skolas aktivitātēs, bet skolas teātra pulciņa iestudētajā izrādē "Sprīdītis" iejuties karaļ lomā.
Ziedus uzdāvināja nākamajai sievai
Pēc Rīgas Lietišķās mākslas koledžas absolvēšanas uz Tallinu pirms 15 gadiem Gvido devās, lai studētu Mākslas akadēmijas juvelieru metālapstrādes nodaļā. Lai nopelnītu iztiku un lietderīgi pavadītu brīvo laiku, Gvido paralēli studijām sāka strādāt kādā Tallinas modes namā. Viņš demonstrēja modes tendences un tieši šajā laikā sastapa savu nākamo sievu Katrīnu. Gvido neko nav aizmirsis un atceras, ka tā nebūt nebija mīlestība no pirmā acu uzmetiena. "Nebija klikšķis, un viss... Reiz fotosesijas laikā Tallinas vecpilsētā bija fotografēšanās ar milzīgu ziedu klēpi, taču pēc tam konstatējām, ka tos ziedus nav kur likt, tāpēc ar fotogrāfu tos sadalījām. Vienu daļu ziedu viņš iedeva meitenei, kura piedalījās fotosesijā, bet man ieteica atlikušos ziedus uzdāvināt meitenei, kas nāks pretī pa ielu. Tā nu es eju pa Vecpilsētu uz kopmītnēm un ar acu skatienu meklēju skaistu meitenei. Nav, nu, nav nevienas smukas meitenes, kurai uzdāvināt ziedus. Pēkšņi nāk pretī trīs, piegāju viņām klāt un vidējai meitenei teicu: "Lūdzu!" — un pasniedzu ziedu klēpi. Viņa skatījās uz mani un brīnījās. Tā tas viss beidzās, bet pēc trim gadiem, kad iepazinos ar savu sievu, atklājās pārsteidzošs fakts, ka Katrīna bija tieši tā meitene, kurai toreiz uz ielas uzdāvināju ziedus," stāsta Gvido, kas piekrīt, ka tas noteikti bijis likteņa pirksts.
Darbs pakārtots ģimenes vajadzībām
Pēc augstskolas Gvido tūlīt saņēma darba piedāvājumu Tallinā un domas par atgriešanos Latvijā vairs nebija aktuālas, jo studiju laikā bija iepazīti jauni draugi un paziņas, kā arī te dzīvoja mīļotā meitene Katrīna. "Tanī laikā nebija grūti adaptēties — kad sāku dzīvot Tallinā, vēl bija Padomju Savienība. Toreiz Mākslas akadēmija tika saukta par Mākslas institūtu un pirmos trīs kursus apguvu krievu valodā," studiju gadus atminas Gvido.
Sarunas laikā bieži zvana Gvido mobilais tālrunis, viņš paskaidro, ka tie ir klienti, kas zvana nepārtraukti. Taujāju, vai arī naktīs klienti mēdz zvanīt, uz ko viņš atbild, ka nekad nestrādā sestdienās un svētdienās, arī vēlās vakara stundās ne, jo svarīgi ir būt mājās ar ģimeni. Tā kā Gvido pieder rotu darbnīca, viņš pats ir sev saimnieks un darba dienu var saplānot tā, lai vairāk laika izdotos veltīt ģimenei. Vaļicku ģimene nedzīvo pilsētas centrā, bet nomalē privātmāju rajonā, kas atgādina Mežaparku Rīgā. Tallinas māju, kurā dzīvo rotu meistara ģimene, Gvido restaurējis gandrīz pats savām rokām, vien skursteņa tapšanu uzticējis profesionāliem speciālistiem.
Gvido prioritāte ir ģimene — dēli Ričards (12 gadu) un Henrijs (2 gadi) un sieva Katrīna, kas šobrīd doktorantūrā studē pedagoģiju. Savukārt Ričards mācās igauņu skolā 5. klasē, bet mazo Henriju, kas vēl dzīvojas pa māju, darba dienās pieskata Katrīnas mamma. Vaļicku ģimenes sarunvaloda ir igauņu. Taču ar mazo Henriju tētis katru dienu sarunājas latviski.
Latvijas labumi bagāžniekā
Salīdzinot sevi ar igauņu vīriešiem, Gvido smejot teic, ka ir temperamentīgāks nekā igauņi. "Es nemaz neesmu tik mierīgs. Igauņi ir pavisam mierīgi. Mana sieva arī ir mierīga un ar abām kājām stāv uz zemes, bet es visu laiku nevaru nostāvēt uz zemes, jo man nepārtraukti kaut kas jādara. Man ir tik daudz hobiju... Kā pūš vējš, tā jābrauc uz jūru sērfot. To daru kopš bērnības. Vēl klubā trenējos kendo (Japāņu zobenu cīņa, zobens gatavots no bambusa). Savukārt ziemā kopā ar ģimeni braucam uz Somijas kalniem, lai slēpotu vai brauktu ar sniega dēli. Reizēm draugi mani paķer līdzi, lai uzkāptu kādā kalnā. Ja tā par daudz aizraujos ar hobijiem, tad mazliet sanāk pakarot ar sievu. Viņa man piedāvā samainīties lomām. Saka, ka man ir jābūt mājās," stāsta Gvido.
Svētkos ģimene kāpj auto un mēro ceļu uz dzimto Raiskuma pagastu ciemos pie vecākiem — mammas Janīnas un tēta Henrija. "Nav jau nemaz tik tālu, trīs stundas, un esmu mājās. Man ir paveicies, jo man ir divas mājas — vienas Raiskumā un otras Tallinā," viņš priecājas.
Gvido stāsta, ka vecāku mājās pie lielā saimes galda vienmēr kopā sanākuši tuvi un tāli radi un draugi. Tad mamma galdā cēlusi pašas gatavotos ēdienus. "Mamma ir nepārspējama kulināre. Tēvs ir kaislīgs mednieks un bitenieks. Vienmēr, kad ciemojos pie vecākiem, mamma ir pagatavojusi gardu cepeti no medījuma un vēl mums prombraucot saliek līdzi garšīgo gaļu. Uz Tallinu atvedam dažādus Latvijas gardumus — medu, ābolus, pat kartupeļus," stāsta rotu meistars, kas, slavējot latviešu virtuvi, atzīst, ka nav sajūsmā par igauņu nacionālo ēdienu "Muļki kapsat", kad no kāpostiem un grūbām tiek pagatavots sautējums. Gvido zina stāstīt, ka igauņi it neko nezina par pelēkajiem zirņiem un, lai tos nobaudītu, pagatavotus īstā latviešu gaumē, Gvido jābrauc uz mājām Latvijā.
Slavenā futbolista radinieks
Taujāju, vai Gvido Tallinā ir publiska persona, uz ko viņš atbild, ka drīzāk jau ne, jo visi juvelieri ir tādi klusi cilvēki, kas mierīgi strādā savos "pagrabiņos". "Es nezinu, kāpēc tas tā ir. Pēc profesijas neatšķiras, vai tu esi modes mākslinieks vai metālmākslinieks, vai juvelieris. Modes māksliniekus zina visi, bet juvelierus nezina neviens," pārdomās dalās Vaļickis un nenoliedz, ka ir īsts lauku puisis. "Ja kāds prasa, kāda ir atšķirība starp Rīgu un Tallinu, var pateikt, ka Tallina ir mazāka. Tāpēc man Rīgā ne īpaši patīk. Savukārt Tallinā visur var nokļūt kājām. Esmu no laukiem, un man patīk laukos," atklāj Gvido, kas šovasar kopā ar ģimeni plānojis aizbraukt atvaļinājumā uz Spāniju, ciemos pie sievas Katrīnas brāļa, izcilā futbolista Marta Poma, kas spēlē Londonas "Arsenal". "Mēs diezgan bieži braucam viņu apciemot. Spānijā Marts ir iegādājies dzīvokļus. Šogad Līgosvētkus arī atzīmēsim Spānijā," stāsta Gvido.
Kādreiz tomēr vajadzētu atgriezties
Kavējoties bērnības atmiņās, Gvido pastāsta, ka ar māsu abiem vienmēr bijušas sirsnīgas un draudzīgas attiecības. Kašķu viņu starpā nekad neesot bijis. "Tā kā par Zani esmu piecus gadus vecāks, es viņu mazliet komandēju un mums viss bija ļoti labi," stāsta rotu meistars.
Vaicāju, vai Gvido rotas darinājis arī savai mammai. Viņš mazliet vainīgi teic, ka kaut ko jau ir gatavojis, bet noteikti vajadzētu vairāk, Gvido mammai sola laboties.
Vai Igaunijā viņš jūtas kā savējais? Ilgi nedomādams, Gvido piekrītoši māj ar galvu. Taču diezgan bieži rotu meistara galvā iezogas doma, ka kādreiz tomēr vajadzētu atgriezties Latvijā. "Vienkārši dažreiz briesmīgi gribas atpakaļ," — tā Gvido, kas brīžos, kad ir briesmīgi, piezvana mammai, dažreiz arī Zanei.