Viņš izkāpj no sava mini kūpera un nāk pretī smaidīdams, rokās turot kurpju kartona kasti, tā ir pilna ar ķiršiem no mammas dārza. Šoruden grupai “Prāta Vētra” aprit 20 gadi – piedzīvotas gan slavas virsotnes, gan smagi zaudējumi...
Mazais kavalērists: Renārs Kaupers (80)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Jaunajā žurnāla “Una” numura intervijā, Renārs atklāti stāsta par savu veģetatīvās nervu sistēmas sabrukumu, par meditāciju, kristietību un par abām savām ģimenēm, un, protams, par savu Agnesi.
Piedāvājam dažas Kaupera atziņas, taču interviju pilnībā variet lasīt jaunajā žurnāla “Una” septembra numurā.
*1. septembrī man paliek 35 gadi, “Prāta Vētrai” – 20, tas nozīmē, ka lielāko savas dzīves daļu esmu pavadījis ar šo kolektīvu. Mums bija skaidri sadalīts, ka Kaspars ir Zeme, viņā ir kaut kas pamatīgs, Mumiņš bija Ūdens, Janka – Uguns. Protams, kurš gan cits! Es esmu Gaiss, savukārt Miķelis – Piektais elements, jo viņš šad un tad izstrādā baigos brīnumus. Tad, kad Mumiņš aizgāja, šo vienu elementu vajadzēja aizstāt, un sākumā tas galīgi nebija vienkārši.
*Smagie un grūtie brīži dažreiz ietekmē mūs daudz labvēlīgāk nekā labais, jo liek padomāt. Es no Mumiņa esmu mācījies iecietību. Pieļauju, ka bijām bieži pārāk asi. Viņš bija ļoti labestīgs un ļoti labsirdīgs. Viņš šausmīgi pārdzīvoja, ja bija kādu aizvainojis, vai kāds bija iedomājies, ka Mumiņš viņu aizvainojis. Netīšām. Viņš vienmēr to pārdzīvoja, viņam bija ārkārtīgi svarīgi izlīgt, lai viss ir labi, lai nav vainas sajūtas.
*Vispār man liekas, ka 1. septembrī sākas dzīvība. Man ir tāds blociņš, kuru es pats sagrafēju, ierakstu datumus, un mans gads var sākties – esmu liels plānotājs, pat sīkumus pierakstu – piemēram, jāatdod grāmata. Blociņā ir gan dziesmu vārdi, gan pārdomas, gan vizītkartes. Vārdu sakot – jebkas, kas pie manis nonāk, atrodas šai blociņā. 31. augustā es to pārskatu, aiztaisu ciet, apsienu ar aukliņu un ielieku skapī.
*Man visvairāk patīk tās dziesmas, kas nākušas lēnām un ir briedinātas. Un tādas parasti albumā ir divas trīs, kuras parasti kļūst par hitiem, tās ir dziesmas, kas turpina dzīvot pat pēc desmit gadiem. Šodien laiks ir ātrs – visu vajag ātri, bet dziesami ir savs dabīgais ritms, kā tā atnāk. Un man gribas pagaidīt.
*Pirms divarpus gadiem es pakāpeniski piedzīvoju veģetatīvās nervu sistēmas sabrukumu. Cilvēki, kas nav ar to saskārušies, nesaprot, ko tas nozīmē. Jo tev nekas nesāp, tev viss it kā ir „ok”. Kā lai to izstāsta?! Realitāte ap tevi izmainās. Vispirms tu vairs nevari palasīt, jo šilierējas burti, tu nespēj paskatīties televizoru – tevi viss uztrauc un uzbudina, tu pastāvīgi esi diskomfortā. Visu laiku ir stress! Lai tiktu vaļā no šīs sajūtas, man prasīja ilgu laiku – divus gadus. Līdz galam nesaprotu, vai es no tā esmu ticis ārā vai arī esmu pieņēmis un jau ar to sadzīvojis. Man šobrīd ir ļoti labs posms – labi jūtos, man ir prieks kontaktēties, bet toreiz es gribēju nolīst maliņā, bet arī tur jutos draņķīgi.
*Ja divi cilvēki mīl viens otru, tad viņi izrāda uzmanību, viņiem ir interesanti sarunāties, vienmēr ir kaut kas kopīgs. Var aiziet uz jūru un paklusēt. Oficiāli kopā esam 14 gadus, un man liekas, ka mums labi sanāk – gan tad, kad esam kopā, gan tad, kad neesam kopā. Tas ir forši, ka ir vienpatības brīži, kad ir laiks arī sev pašam.
*Viņa ir tik skaista, bet tik labi uzvedas! (skaļi smejas). Šobrīd mēs vispār esam kaut kā jauna sākumā. Gribas vēl kādu bērniņu, gribas mājiņu, dārziņu, puķīti, zālīti...
Interesanto un atklāto interviju ar Renāru Kauperu pilnībā lasi žurnāla “Una” septembra numurā!
