„ES un ASV piesegs jūsu muguru...” (12)

— Mēs Latvijā pēdējā laikā esam nobažījušies par darbaspēka migrāciju no Baltijas valstīm uz Īriju, Lielbritāniju, Zviedriju. Kā noturēt cilvēkus, lai viņi nepamet mūsu valsti daudz labāk apmaksāta darba dēļ?

— Domāju, ka tas jums ir lielākais izaicinājums Bet to ir iespējams risināt. Kad es dzīvoju Ņujorkā, deviņdesmito gadu sākumā satiku daudzus īrus, kuri bija ieradušies Amerikā darba meklējumos. Viņi teica: mēs nekad nebrauksim atpakaļ uz Īriju, jo tur nav ko darīt — nav darba, nav samaksas, tur ir šausmīgi. Amerikā ir nesalīdzināmi labāk. Kas notika pēc pieciem gadiem? Lielākā daļa no viņiem atgriezās, jo Īrijā bija sākusies strauja ekonomiskā izaugsme. Tur varēja nopelnīt vairāk naudas, un daudzi amerikāņu uzņēmumi investēja šajā valstī.

Daudzi latvieši dodas uz Īriju un Angliju, jo viņi grib vairāk pelnīt. Tiklīdz šeit pavērsies tādas iespējas, viņi atgriezīsies. To var ātri panākt gan valdības veiksmīga politika, gan sakarīga ārvalstu investīciju politika. Domāju, ka jūs varat panākt to, ka jūsu iedzīvotāji atgriežas. Valdība var aicināt savus pilsoņus atgriezties, ja tās politika ir veiksmīga.

— Mēs bieži dzirdam daudz cildinošu vārdu par Baltijas valstīm — ekonomiskās izaugsmes rādītāji tajās esot iespaidīgi. Taču vienkārši cilvēki bieži vien neko tamlīdzīgu nejūt. Turklāt Rietumu plašsaziņas līdzekļi nav vienisprātis par spīdošo attīstību Baltijas valstīs. Kā jūs vērtējat reālo situāciju?

— Es nedomāju, ka statistika var maldināt. Ekonomiskā attīstība šeit tiešām vieš cerības. Patiešām, ja jums IKP pieaugums ir 7–8% gadā, tad tas ir fenomenāli! Vienmēr visās sabiedrībās būs tādas cilvēku grupas, kuras nejūt ieguvumu no straujās ekonomiskās attīstības. Tādu netrūkst arī ASV, kur tāpat ceļas degvielas cenas, ir sarežģīti atrast piemērotu darbu.

— Nesen, lasīdams materiālus par ASV imigrācijas politiku, es fiksēju tādus datus: ASV ik mēnesi vidēji tiek radīts 200 000 jaunu darba vietu. Vai tas ir tiesa?

— Tā tas īsti nav. Šie rādītāji vidēji ir aptuveni 50 000, un tikai dažkārt tie palecas uz augšu. Piemēram, pēdējos mēnešus bija vērojama pozitīva tendence un tika sasniegta 100 000 robeža. Pirms dažiem gadiem, ja pareizi atceros, bija 150 000. Bet ir jāņem vērā iedzīvotāju skaits — ASV aptuveni 300 miljoni. Bet kāds tas ir Latvijā — 2,3 miljoni, vai ne?

— Jā, aptuveni.

— Iedzīvotāju skaita ziņā ASV ir vairāk nekā simts reižu lielāka valsts par Latviju, un darbaspēks ASV ir spējīgs ļoti ātri piemēroties jaunām prasībām.

— Rēķinot analoģijās, Latvijā tāda pati ekonomikas attīstība būtu, ja ik mēnesi tiktu radīts 200 darba vietu.

— Jā, tā sanāk, bet šajā ziņā ASV rādītāji nav nemaz tik godīgi. Turklāt cilvēki dzīves laikā maina savu nodarbošanos vidēji desmit reižu. Amerikā ir viena valoda un valūta gan Floridā, gan Kalifornijā, tāpēc darba tirgus ir ļoti elastīgs. Tā ir liela priekšrocība salīdzinājumā, teiksim, ar Eiropu. Tomēr lielākais ekonomikas pieaugums, kādu Amerika ir sasniegusi, atbilst aptuveni 4% gadā. Kā ir patlaban Latvijā — IKP pieaug par 9–10%, vai ne?

— Jā, tā tautsaimnieki saka...

— Bet statistika allaž parādīs pareizo ainu! Cits jautājums — ko tā izsaka plašai sabiedrībai.

— ASV vēstniece Latvijā Beilijas kundze ir teikusi, ka Baltijas valstis ir nevis vieta, kur var attīstīties labs bizness, bet gan vieta, no kuras biznesam ir laba perspektīva. Ideāli būtu orientēties ne tikai uz starpniecību, bet arī uz ražošanu. Vai tiešām vienīgi Ķīnā ir jāražo preces visai pasaulei?

— Cik liels ir Baltijas valstu tirgus? Nepilni desmit miljoni... Tas arī ir normāls tirgus. Baltijas valstīm paveras labas izredzes strādāt Krievijā, kur ir 250 miljonu iedzīvotāju. Jums nevajadzētu orientēties tika uz sevi. Ja kādai lielai ASV kompānijai, piemēram, piedāvā izveidot pārstāvniecību vai ražotni Baltijā, kas pēc rādītājiem aptuveni atbilst Oregonas štatam, viņi vēl padomās, vai tāpēc vien ir vērts to darīt. Bet, ja turpat blakus ir pieejams plašais Krievijas tirgus, tad tā ir milzīga priekšrocība.

— Protams, lai tirgotos, nav jābūt draugiem, bet noteikti — vienlīdzīgiem partneriem. Krievija to vēl aizvien negrib respektēt attiecībās ar Baltijas valstīm. Kā lai izkļūst no šīs sarežģītās situācijas?

— Ja salīdzinām Krieviju ar Baltijas valstīm, spēku samērs ir nevienlīdzīgs. Ja jūs ielaistos cīņā ar Krieviju, tā nebūtu godīga. Viņiem ir visi enerģijas resursi un ļoti daudz iedzīvotāju.

— Un milzīga nabadzība...

— Jā, bet viņu ekonomiskais spēks un iespējas ir lielas. Valdība veiksmīgi kontrolē ekonomiku. Vislabākais veids, kā Baltijas valstīm sadarboties ar Krieviju, ir komerciālais. Jums vajadzētu orientēties uz komercdarījumiem ar Krieviju, apzinoties, ka Eiropas Savienība un ASV paveiks politisko cīņu — piesegs jūsu muguru. Sarežģītajā dialogā ar Krieviju jūs varat runāt ar ES kolektīvo balsi, jo esat dalībvalsts. ES tagad kļūst aizvien aktīvāka savā ārpolitikā...

— Baltijas valstu efektīvai attīstībai būtu nepieciešama vienota valūta. Taču Lietuvā plānotā eiro ieviešana kopš 2007. gada Briselē tika atteikta inflācijas rādītāju neatbilstības dēļ. Kā jūs to komentētu?

— Tā ir blamāža! Visas trīs Baltijas valstis ir vienīgās, kuras ir pavisam tuvu Māstrihtas kritērijiem attiecībā uz eiro ieviešanu. Vienīgais, kas neatbilst, ir inflācija.

— Man šķiet, ka mēs nekad nepiepildīsim šo neiedomājami idealizēto prasību.

— Bet inflācija ceļas un arī krīt, vai ne? Tā nav neatrisināma problēma — to ir iespējams elementāri regulēt. Tas, ko Brisele mēģina pateikt: jums ir jāmazina jūsu ekonomikas attīstības temps, lai jūs varētu iestāties eiro zonā. Tas ir smieklīgi. Taču vienlaikus Vācija, Itālija un Francija, kurām ir varenākās ekonomikas, pašas īsti neizpilda šos kritērijus. Šīs valstis slavē savu attīstību, lai tikai kaut kā atbilstu šiem kritērijiem. Turklāt prasītais budžeta deficīts — 3% no IKP — nav reāli izpildāms. Visās šajās valstīs ir četri, pieci vai pat seši procenti...

— Kur ir strauja attīstība, tur kāpj inflācija?

— Neizbēgami. Nav iespējams daudz paveikt un stāvēt uz vietas. Protams, inflācijas pieaugumam ir jābūt kontrolējamam. Bet ES vajadzētu nonākt pie tāda risinājuma, lai valstis var atļauties drošāk vadīt savu ekonomiku. Pašreizējā ES pozīcija ir jāuztver ļoti kritiski. Visas trīs Baltijas valstis būtībā jau ir eiro zonā. Tās varētu noturēties tajā, pat ja tās vēl neizpilda visas prasības.

— Attiecībā uz Eiropas Savienības paplašināšanos dzird, ka tā ir jāaptur, ka laiva ir pilna. Vai paplašināšanai ir jēga?

— ES situācija patlaban ir ļoti sarežģīta. Lai tā pastāvētu, tai nemitīgi ir jāvēršas plašumā. Ar ES ir tāpat, kā ar universu: kad tas pārstās izvērsties plašumā, tas aizies bojā. Un tas nepavisam nav slikti: ja ES nebūtu izvērsusies virzienā uz Baltijas valstīm, tādas attīstības un pieauguma te nekad nebūtu. Šajā procesā notiek dažādu kultūru apmaiņa. Bet Eiropas īpatnība ir tā, ka šeit allaž ir liela nacionālā un valodu dažādība, un federatīva tipa savienība te faktiski nav iespējama. Tāpēc ir nepieciešams daudz ko darīt, mainot birokrātijas normas, jo visur nevar ieviest pilnīgi vienādus likumus.