Krimināllikuma «pretspiegu» grozījumi var pavērsties arī pret žurnālistiem

Pagājušās vasaras sākumā Saeimas Nacionālās drošības komisija bija sapulcējusies uz ārkārtas sēdi, kurā apsprieda žurnālistes Agneses Margēvičas publicēto rakstu «Pielaižu biznesmeņi» par Drošības policijas darbinieku saistību ar personām, par kurām tām nākas lemt saistībā ar piekļuvi valsts noslēpumam.

Pēc sēdes no komisijas vadītājas Solvitas Āboltiņas (V) bija noprotams, ka lielāku satraukumu deputātiem radīja nevis publikācijā minētā informācija, bet gan žurnālistes rīcība:

«Mēs pārrunājām vēl arī jautājumu par to, vai nav nepieciešamas kādas likuma izmaiņas, lai šāda informācija, kas, protams, nodara kaitējumu valsts drošības iestādēm šādā veidā nepārbaudīti publicēta... Tātad arī, ļoti iespējams, tiks vērtētas iespējamas izmaiņas Krimināllikumā, un tad varētu vērtēt to Nacionālās drošības komisija un nākt ar šādu likumdošanas iniciatīvu.»

Šā gada marta sākumā Nacionālās drošības komisija kopā ar Juridisko komisiju Saeimai iesniedza grozījumus Krimināllikumā, kuros būtiskas izmaiņas piedzīvojuši vairāki panti nodaļā «Noziegumi pret valsti». Galvenais uzsvars ir likts uz spiegošanu un citām pretvalstiskām darbībām.

Tomēr grozījumos paredzēts papildināt Krimināllikumu ar atbildību par valsts noslēpuma nelikumīgu iegūšanu arī tad, ja šim nodarījumam nav spiegošanas pazīmju. Par to draudētu brīvības atņemšana uz laiku līdz trim gadiem vai īslaicīga brīvības atņemšana, vai piespiedu darbs, vai naudas sods. Savukārt, ja tas būtu izdarīts personu grupā pēc iepriekšējās vienošanās, sods varētu sasniegt pat piecus gadus cietumā.

Valsts noslēpumu iegūt varot nesodīti

Likumprojekta anotācijā skaidrots, ka tagad atbildība ir paredzēta tikai par valsts noslēpuma izpaušanu, taču iegūt to varot nesodīti. To vajadzētu mainīt, jo valsts noslēpuma nelikumīga iegūšana ir kaitīga darbība pati par sevi, tādēļ būtu sodāma neatkarīgi no nolūka. Turklāt nelikumīga skaitītos jebkāda valsts noslēpuma apzināta iegūšana, ja personai nav attiecīgās pielaides.

Valsts noslēpums ir arī ziņas par valsts drošības iestāžu amatu sarakstiem.

Tāpēc nevar izslēgt, ka šādā Krimināllikumā redakcijā sodīt varētu arī žurnālistus, kas izmeklētu aizdomas par negodprātīgiem drošības iestāžu darbiniekiem, bet ne tikai to.

Tāpēc šo normu uzlabot, vai no steidzamā likumprojekta izslēgt mudina Latvijas Žurnālistu asociācija (LŽA).

Asociācijas valdes priekšsēdētāja Sanita Jemberga skaidro: «Ja es kā žurnālists iegūstu valsts noslēpumu un pārdodu to kādam, es neredzu problēmu mani sodīt par to tāpat kā jebkuru citu cilvēku. Ja es kā žurnālists iegūstu valsts noslēpumu, par kura glabāšanu es neatbildu, un sabiedrības interesēs to izpaužu, es neuzskatu par pienācīgu žurnālistu saukšanu pie atbildības par to. Un šis pants savā vispārīgumā to paredz, jo izņēmumu nav.»

Grozījumi Saeimā nonāca no Tieslietu ministrijas Krimināllikuma darba grupas, savukārt sākotnējie iniciatori bija visas trīs valsts drošības iestādes – Satversmes aizsardzības birojs, Militārās izlūkošanas un drošības dienests un Drošības policija (DP). Šī iestāde arī nosūtīja kopīgi izstrādātos grozījumus ministrijai.

To apliecina arī DP priekšnieka vietnieks Ints Ulmanis: «Protams, visām trim drošības iestādēm kopumā svarīgākais bija šis spiegošanas pants un pienācīga, moderna regulējuma ieviešana šajā pantā. Pie reizes pārskatot mēs patiešām atradām, ka ir faktiski nenosegts robs likumdošanā, kas skar valsts noslēpuma aizsardzību, kas būtu jālabo.»

Likumu aicina nesaistīt ar Āboltiņas izteikumiem

Ulmanis kategoriski noliedz, ka valsts noslēpuma iegūšanas normu iekļaušana Krimināllikumā būtu saistīta ar jau minēto publikāciju par Drošības policiju, un aicina to nesaistīt arī ar Āboltiņas izteikumiem. Pati Nacionālās drošības komisijas vadītāja šonedēļ nebija Latvijā, tāpēc par grozījumiem skaidroties nācās viņas vietniekam Kārlim Seržantam (ZZS). Viņš apgalvo, ka grozījumi absolūti neesot vēršanās pret Latvijas valstij lojāliem žurnālistiem, kas cenšas atklāt kaut kādas nebūšanas.

Tā drīzāk esot vēršanās pret valstij nelojāliiem žurnālistiem, biznesmeņiem vai citām personām. Vaicāts, kurš izmērīs lojalitāti, Seržants atbildēja: «Nu to taču mēs redzam.»

Par grozījumiem atbildīgā šobrīd ir Saeimas Juridiskā komisija, kurā jau ir saņemti vairāku deputātu priekšlikumi likumprojekta precizēšanai. Komisija tos apspriedīs mēneša beigās – pēc Lieldienu brīvdienām. Komisijas priekšsēdētājs Gaidis Bērziņš (NA) arī paziņojis, ka varētu rosināt atcelt likumprojektam steidzamību, un tad to varētu skatīt vēl divos lasījumos. Ar valsts noslēpumu saistītajās izmaiņās Bērziņš gan problēmas neredz: «Šajā normā ir runa, un tas, ko es saprotu arī no anotācijas un drošības iestāžu pārstāvjiem, kas arī referēja mums komisijā, proti, par šī valsts noslēpuma nelikumīgu, es uzsveru – nelikumīgu, iegūšanu, un rezultātā ir radies kaitējums Latvijas valsts interesēm. Tātad tie ir divi būtiski priekšnoteikumi.»

Žurnālistu asociāciju argumenti nepārliecina

LŽA vadītāju Jembergu šie argumenti gan nepārliecina: «Ja kādu sauks pie atbildības no žurnālistiem par šo pantu, līdz anotācijai mēs, visticamāk, tiksim kasācijas procesā. Tie ir pieci gadi, septiņi gadi, kamēr cilvēkam ir jāiet cauri šim procesam. Un būt par aizdomās turamo kriminālprocesā, kurā tu esi pildījis savus pienākumus sabiedrības interešu labā, tas nav nekas ne smieklīgs, ne vienkāršs, ne patīkams.»

DP priekšnieka vietnieks Ulmanis gan apgalvo, ka nekāda īpaša vēršanās pret žurnālistiem nemaz neesot iespējama: «Ja tas tiek virzīts procesuālā ceļā un skar kaut kādā veidā žurnālistu – vai tās ir iespējamās kratīšanas vai kaut kāda cita veida jautājums –, tas vienmēr procesā ir izmeklēšanas tiesneša jautājums. Un izmeklēšanas tiesnesis šajā situācijā ir tas, kam ir jāvērtē no Satversmes un tiesību jautājumu aspekta.» Par reizēm, kad Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir secinājusi, ka Latvijas tiesneši tomēr ir kļūdījušies, Ulmanis saka – tiesībsargājošās iestādes no šiem gadījumiem ir mācījušās.

Teorētiski valsts drošības iestādes ir pakļautas Saeimas uzraudzībai, taču notikumi ap Krimināllikuma grozījumu virzību liek uzdot jautājumu, cik kvalitatīvi strādā pati Nacionālās drošības komisija. Tās loceklis Ringolds Balodis (NSL) atzīst: «Šie grozījumi tika izstrādāti... Kā es to saprotu, ne komisija to izstrādāja, viņi jau tika gatavi saņemti. Tāpēc, es domāju, kaut kāda vēlreiz tikšanās ar ekspertiem būtu pat nepieciešama, lai pamato, kas tad tur tika uzlabots.»

Likumprojektam tika piešķirta liela steidzamība, kas nozīmē – Valsts prezidentam nebūtu iespēju to atdot otrreizējai caurlūkošanai. Tomēr Raimonds Vējonis jau tagad publiski pauda viedokli, ka grozījumi būs jāpārstrādā. Arī saviem padomniekiem prezidents lūdza pievērst īpašu uzmanību šim grozījumiem.

«Tas sašutums ir par to, ka tas tiek darīts steidzamības kārtā, un tas veids, protams, ierobežo iespējas iesaistīties, ierobežo iespējas plašāk sabiedrībā apspriest. Visai sabiedrībai ir svarīgi, lai tas regulējums ir labs, jo, ja ir valsts apdraudējums, ja kāds vēršas pret mūsu valsts iekārtu, mēs taču gribam, lai tādas darbības būtu sodāmas,» saka prezidenta juridiskā padomniece Kristīne Jaunzeme.