Z.A. Meierovica sirdsdāma - Kristīne Bakmane

Baumas par politiķa Zigfrīda Meierovica atraitnes Kristīnes Bakmanes-Meierovicas pašnāvību 1925. gada 3. decembra rītā apskrēja Rīgu, vēl pirms ziņa nonāca presē. Nez vai galvaspilsētā atradās kāds, kurš pirms tam dzīvoja neziņā par apburošo uzņēmēju Kristīni un viņas kvēlo mīlestību, kas spēja pārtraukt pat inteliģentā Latvijas neatkarības celmlauža Meierovica pirmo laulību. Visi zināja, ka pēc vīra nāves tā paša gada 22. augustā autoavārijā Tukuma apkaimē jaunā sieviete zaudējusi jebkādu dzīvesprieku.

“Noskaidrojot traģiskā nāvē mirušās Kristines Meierovic nāves cēloņus, arvienu vairāk jāpārliecinās, ka tas nav bijis nejaušs un pārsteigumā sperts solis.

Līdz tam dzīvespriecīgā, darbīgā un jautrā K. Meierovic pārvērtusies nopietnā un garīgi satriektā, un jau tūdaļ runājusi par savu drīzu nāvi,” rakstīja Brīvā Zeme. Kristīni prese cienīja ne tikai tādēļ, ka viņa bija Zigfrīda Meierovica sieva. “No nabaga graudnieka meitas pratusi pati saviem spēkiem tikt par vienu no spilgtākām personībām tirdznieciskā Latvijā,” cieņpilni atzīmēja citādi pret prominencēm parasti asās Aizkulises. Latvijas valsts vēsturē laikam būtu grūti atrast Kristīnei Bahmanei-Meierovicai līdzīgu personību.

No vienkāršiem ļaudīm

Dzimusi 1897. gada 23. novembrī Smiltenes Jāņu muižas muižkunga palīga ģimenē, Kristīne bērnību pavadīja laukos. Kad tēvs pārgāja uz darbu Rembatē, meitene sāka apmeklēt skolu Rīgā. Mācījās Viļa Olava komercskolā, taču līdzekļu trūkuma dēļ to nepabeidza. Pienāca brīdis, kad nācās sastapties ar dzīves grūtībām un tikt ar tām galā. Viņa atrada kantoristes darbu Orķina korķu fabrikas veikalā un pati pelnīja naudu izglītības turpināšanai. Ar saimnieku Kristīnei paveicās – ebreju rūpnieks Orķins ne tikai deva naudu skolai, bet arī ierādīja komerclietu noslēpumus, turklāt mirstot novēlēja kapitālu, uz kura pēc tam balstījās viņas Christine Backman Company. Uzņēmums sākumā nodarbojās ar akmeņogļu importu.

Finansiāli nostabilizējusies, Kristīne gādāja, lai uz dzīvi Rīgā pārceltos arī viņas ģimenes locekļi – tēvs, māte, divas māsas un brālis. Brālis gan vēlāk nomira, bet, dzīvei ejot augšup, Kristīne abām māsām atrada darbu savos tirdzniecības uzņēmumos. Bizness paņēma daudz spēka, un Kristīne saslima ar tuberkulozi, lai gan bērnībā bija ļoti veselīgs bērns.

Grūti iedomāties, kā trauslā būtne visu dabūja gatavu pēckara juku apstākļos. Skaidrs, ka bez drosmes, apķērības un dzelžainas mērķa apziņas tas nebūtu iespējams. Kristīne bija radoša uzņēmēja un nebaidījās ķerties pie jauniem uzņēmējdarbības veidiem, augstu vērtēja izglītību un pastāvīgi turpināja mācības.

Jauni apstākļi, jauna sieva

Par Zigfrīda un Kristīnes tuvināšanās niansēm vēsture klusē, jo Meierovics savu intīmo dzīvi rūpīgi sargāja no svešām acīm. Pulkvedis Aleksandrs Plensners atmiņās raksta, ka Kristīne neatlaidīgi un mērķtiecīgi lenkusi Zigfrīdu, kura ģimenes dzīve tobrīd bija sašūpojusies. Sākums krīzei politiķa un viņa pirmās sievas Annas attiecībās laikam meklējams vēl Latvijas valsts tapšanas laikos, kad ārlietu kārtotājs Meierovics mēnešiem ilgi ceļoja pa Eiropu. Aptuveni 1922. gadā abu sarakstē iezagās atsalums. Jāteic, ka Zigfrīds Meierovics burtiski upurēja personīgo dzīvi uz valsts interešu altāra. Tomēr, politiskajai situācijai stabilizējoties, vajadzēja mainīties arī Meierovica dzīves ritmam, un Kristīne juta – viņas stunda tuvojas.

1924. gada janvārī Meierovics kļuva par Kristīnei piederošās Christine Backman Company direktoru. Laulību ar Annu pēc 14 gadu kopdzīves šķīra februārī, bet maijā tika dzertas kāzas ar Kristīni. Zigfrīds pēc šķiršanās nepārtrauca sakarus ne ar bijušo sievu, ne jo īpaši ar abu trim bērniem. Savukārt agrākā dzīvesbiedre paturēja šķirtā vīra uzvārdu.

Kristīne bija pretstats Annai – enerģiska, komunikabla, “viņa politiskā salona mājasmāte,” kā atzīmēja prese. Tikusi pie turības un stāvokļa, viņa kļuva par mecenāti. Atbalstīto saraksts bija itin garš. Tajā varēja atrast gan jaunatnes, studentu un sieviešu kopas un organizācijas, gan Neatkarīgo mākslinieku vienību. Atsaucīgā un laipnā, taču diplomātiskā reakcija uz žurnālistu uzbāzību vedina domāt, ka, būdama gudra un apķērīga sieviete, Kristīne Bakmane lieliski apzinājās, cik svarīgi tagad veidot Meierovica jaunās kundzes tēlu, lai sabiedrība viņu neuztvertu tikai kā ģimenes grāvēju. Jāteic, uzņēmēja lieliski tika galā ar šo problēmu.

Es gribētu mirt!

Liktenīgo dzīvokli Valdemāra ielas 33. nama otrajā stāvā Meierovici iegādājās 1924. gada sākumā un nekavējoties ķērās pie remonta, lai to iekārtotu atbilstoši sabiedriskajam stāvoklim. Interjera speciālista un dizainera lomu uzņēmās Latvijas Universitātes Lielās aulas iekārtotājs arhitekts Ernests Štālbergs. Jaunāko Ziņu korespondents, kurš iekļuva dzīvoklī dažas dienas pēc traģēdijas, atzina: “Plašais dzīvoklis pārsteidz ar grezno un māksliniecisko iekārtojumu. Pa labi durvis ved zālē, no kurienes tālāk kabinetā un visu istabā. Istabā dārgas un sevišķi glītas magoņkoka mēbeles antīkā stilā. Grīdu pārklāj liels persiešu tepiķis. Viesu istabā bagāta vērtīgu gleznu kolekcija, kurā redzami ievērojamu mākslinieku darbi. Visas sienas iepelēkā krāsā ar tumšām strīpām. Koridora tālumā stāv bufete ar sudraba lietām.” Zigfrīds Meierovics dzīvi šajā mājoklī izbaudīt nepaspēja, jo gāja bojā pirms remonta pabeigšanas. Liktenīgajā braucienā 1925. gada 22. augustā Meierovics bija devies apciemot savus un šķirtās sievas bērnus.

Kristīne Valdemāra ielā 33 apmetās pēc vīra nāves. Bēdu sagrauztā sieviete tuviem cilvēkiem ne reizi vien izteicās, ka nauda nenozīmē neko, ja līdzās nav tuva cilvēka. Reiz viņa pasaukusi vienu no kalponēm un jautājusi: “Vai tu gribētu mirt?” Saņemot noliedzošu atbildi, Kristīne tikai noteikusi: “Es gan gribu.” Citā reizē Kristīne sākusi sarunu ar virtuves saimnieci par pašnāvniekiem un aizkapa dzīvi. Kad saimniece aizrādījusi, ka pašnāvnieku dvēseles pēc nāves klimstot apkārt, jaunā sieviete jautājusi: “Cik ilgi?” Meklējot atbildes, Kristīne iegādājusies kādu grāmatu franču valodā par misticismu. Tuvinieki nespēja novērst viņu no drūmajām domām. Atraitne pat vairākas reizes dienā apmeklēja vīra kapu, “ziedodama šim svētceļojumam katru svabado brīdi”.

Draugi un radi viņas svētceļojumus izmantoja, lai krīzes brīžos teiktu: kurš tad uzliks Zigītim pieminekli un gādās par viņa kapu, ja Kristīnes nebūs?

Tomēr nelaime notika brīdī, kad kolēģi un tuvinieki uzskatīja – ļaunākais jau ir aiz muguras. Acīmredzot neviens nenojauta, kas notika Kristīnes dvēselē. Policijas atrastajā dienasgrāmatā pēdējais ieraksts bija datēts ar 1. decembri: “Ar katru dienu dzīve paliek drūmāka, tumšāka un neciešamāka. Vienīgā mana vēlēšanās – kļūt pie sava nelaiķa vīra. Man vienai grūti cīnīties ar daudziem šķēršļiem. Senāk, kad atnācu mājās, bija ar ko parunāties, bet tagad esmu viena...” Norādes uz pašnāvību izmeklētāji uzgāja arī ādas vākos iesietās dienasgrāmatas agrākajos ierakstos. Tie tapuši galvenokārt vakaros vai agros rītos. 1. septembrī rakstīts: “Mēs norunājām un solījāmies, ja viens no mums abiem mirs, tad mirsim abi reizē. Piedodi, ka es to neizdarīju. Es gribēju nokārtot visu un tad iešu pie tevis. Tu mani gaidi.” Tikai pēc notikušā tuvinieki atskārta, ka Kristīne jau labu laiku rīkojusies, it kā vēlētos nokārtot pēc iespējas vairāk jautājumu.

Pēdējā diena

2. decembris bija darba diena, kas daudz neatšķīrās no visām iepriekšējām. Kristīne līdz pulksten 17 firmā kārtojusi ar uzņēmējdarbību saistītus jautājumus un pat veikusi priekšdarbus kādam darījumam. Pēc pusdienām gulējusi dienvidu, pievakarē pēc darba aizbraukusi pie vīra kapa. Mājās izmaksājusi algu abām kalponēm. Pašā vakarā Kristīni apmeklējuši daži tuvi cilvēki, tostarp arhitekts Štālbergs ar kundzi un kādu jaunu dāmu, kā arī Kristīnes māsa Anna. Omulīgā noskaņā kopīgi pavakariņojuši, turklāt namamāte interesējusies par studentu korporācijas Tālavija vajadzībām pasūtītajiem kausiem. Pēc maltītes ap pulksten 22 ciemiņi atvadījušies un devušies prom. It kā nojaušot nelaimi, Anna jautājusi, vai varētu palikt pie māsas pa nakti, tomēr Kristīne piedāvājumu noraidījusi, sakot, ka jūtas labi un iztiks viena pati. Aptuveni pulksten 23.30 Meirovica atraitne palaidusi kalponi Kati un devusies uz guļamistabu. Telpas sienas pēc vīra nāves greznoja divas fotogrāfijas – Zigfrīda Meierovica portrets un attēls, kur Zigfrīds un Anna ir kopā slidotavā. Katei šķitis savāds kundzes ciešais skatiens un viņas teiktais: “Ej gulēt!” Nekad agrāk viņa tā neesot uzvedusies, un kalpone bieži kavējusies guļamistabā, lasot avīzi, kamēr Kristīne iemieg.

No rīta, kad piebrauca auto, lai vestu kundzi vispirms pie Zigfrīda kapa un pēc tam uz darbu, kalpone ap pulksten deviņiem gāja kundzi modināt un atklāja, ka istabā deg gaisma, bet Kristīne Meierovica naktskreklā guļ gultā mirusi.

Pēc visa spriežot, Kristīne sākumā bija plānojusi aiziet no dzīves naktī no 1. uz 2. decembri, kad sastādīts testaments un izdarītas pēdējās atzīmes dienasgrāmatā. Tieši 1. decembra vakarā viņa bija aicinājusi ciemos Štālbergu pāri un citus, taču arhitekts atvainojies, ka nevar ierasties, un viesošanās pārcelta uz nākamo vakaru...

Meierovica kundzes testaments bija datēts ar 2. decembri. “Vispirms tur paredzēta tiklab viņas, kā viņas vīra parādu nolīdzināšana, tad divas trešdaļas no atlikušās mantas novēlēta Zigfrīda Meirovica muzejistabas iekārtošanai un uzturēšanai valsts pilī, arhitektam Štālbergam viņas un viņas vīra kapa uzkopšanai, bet pārējā manta dalāma starp viņas tēvu, māti, abām māsām, krustmāti un audžu māti,” ziņoja Brīvā Zeme. Arī abām kalponēm katrai tika pa 200 latiem. Mēbeles, gleznas un cita iekārta muzejistabai bija jāņem no Meierovicu dzīvokļa. Par atlikušās mantas pārvaldītājiem viņa iecēla savu tēvu Jāni Bakmani, advokātu Holcmani un Saeimas deputātu Ādolfu Klīvi.

Kristīne norādīja, ka guldāma līdzās vīram zem vienas kopiņas. “Kapa vieta ir viņas pašas iegūta,” zināja teikt prese. Avīzes sprieda, ka pat testamentā aizgājēja demonstrējusi stingro raksturu. “Tādus raksturus mēs līdz šim pazinām vienīgi klasisko laiku vēsturē un domājām, ka savtīgā tagadne tādus nespēs dot,” goddevīgi izsaucās Brīvā Zeme.

Kristīnes Bakmanes-Meierovicas bēres notika 1925. gada 7. decembrī. Nelaiķi apglabāja līdzās mirušajam vīram, pa labi no viņa. Pildot meitas gribu, Jānis Bakmanis 20. gadu beigās ziedoja 6000 latu kapa pieminekļa Sērojošā Latvija izvietošanai uz Meierovicu kapa Meža kapos. Pieminekļa izbūvei kopumā vajadzēja 34 500 latu.

Sapnis par lidmašīnām

Zigfrīdam un Kristīnei nebija lemts ieraudzīt, kā īstenojas viņu iecere par pašu uzņēmumā ražotām lidmašīnām. Tas bija drosmīgs, bet riskants projekts, kas patiesībā nevarēja tapt bez politiska atbalsta. Aviācijas nodaļu ar ražotni Purvciemā Christine Backman Company izveidoja 1925. gada sākumā. Jāpiebilst, ka tik svarīgas stratēģiskas nozares atdošanai privātās rokās sava ietekme bija Zigfrīda Meierovica reputācijai un stāvoklim. Turklāt Meierovici, tāpat kā viņu draugs Ādolfs Klīve, bija cieši saistīti ar Uniona banku, kura kreditēja lidmašīnu izgatavošanu uzņēmuma pastāvēšanas laikā. Meierovics bija Uniona valdes loceklis un valdes priekšsēdētājs. Ar lidmašīnu ražošanu saistītos finanšu jautājumus Christine Backman kārtoja lielākā akciju turētāja Meierovica kundze, bet juridiskie un tehniskie jautājumi palika citu valdes locekļu ziņā.

Aviācijas speciālistu komanda bija augsti kvalificēta, valsts pasūtījumi – cerīgi. Kara aviācijas skolas lidotāju apmācībai firma dzīrās pasūtīt divas vācu Albatros B-II divplākšņu lidmašīnas, kuras izgatavotu, ņemot par paraugu bermontiešu pamestos lidaparātus.

Pēc traģiskās autokatastrofas viss sagriezās kājām gaisā. Pirmo lidmašīnu ražošanas līgumus Kristīne noslēdza jau bez Zigfrīda 1925. gada 2. novembrī. Bet pat viņa nepiedzīvoja savu lidmašīnu pirmos startus. Tie sākās tikai 1926. gada jūlijā. Neilgi pirms Bahmanes pašnāvības klīda runas, ka firma esot uz bankrota sliekšņa, jo kādā tirdzniecības darījumā cietusi miljoniem latu lielus zaudējumus. Baumas tomēr izrādījās pārspīlētas. Neveiksmes uzņēmējdarbībā nebija pašnāvības iemesls, un aviācijas rūpnīca turpināja darbu arī pēc īpašnieces nāves. Par godu Kristīnei tika saglabāts vecais nosaukums. Christine Backman Company turpmākajos gados tapa vēl vairāki mācību lidaparāti, tostarp hidroplāni, taču kara resors vairs neizrādīja lielu atsaucību. Bez cerētajiem valsts pasūtījumiem un pasaules ekonomiskās krīzes iespaidā uzņēmums 1930. gadā bankrotēja un ražotne pārgāja Kara ministrijas pārziņā. Tomēr savu vārdu Latvijas aviācijas vēsturē gan Kristīne Bakmane, gan viņas Christine Backman Company paspēja ierakstīt un kompānijas nosaukums ir palicis pasaules valstu aviobūves uzņēmumu sarakstos.