No rīta, kad piebrauca auto, lai vestu kundzi vispirms pie Zigfrīda kapa un pēc tam uz darbu, kalpone ap pulksten deviņiem gāja kundzi modināt un atklāja, ka istabā deg gaisma, bet Kristīne Meierovica naktskreklā guļ gultā mirusi.
Pašnāvība bija izdarīta, no mazā brauniņa iešaujot lodi krūtīs tieši zem sirds. Nāve iestājusies momentāni. Šāvienu neviens nebija dzirdējis.
Pēc visa spriežot, Kristīne sākumā bija plānojusi aiziet no dzīves naktī no 1. uz 2. decembri, kad sastādīts testaments un izdarītas pēdējās atzīmes dienasgrāmatā. Tieši 1. decembra vakarā viņa bija aicinājusi ciemos Štālbergu pāri un citus, taču arhitekts atvainojies, ka nevar ierasties, un viesošanās pārcelta uz nākamo vakaru...
Meierovica kundzes testaments bija datēts ar 2. decembri. “Vispirms tur paredzēta tiklab viņas, kā viņas vīra parādu nolīdzināšana, tad divas trešdaļas no atlikušās mantas novēlēta Zigfrīda Meirovica muzejistabas iekārtošanai un uzturēšanai valsts pilī, arhitektam Štālbergam viņas un viņas vīra kapa uzkopšanai, bet pārējā manta dalāma starp viņas tēvu, māti, abām māsām, krustmāti un audžu māti,” ziņoja Brīvā Zeme. Arī abām kalponēm katrai tika pa 200 latiem. Mēbeles, gleznas un cita iekārta muzejistabai bija jāņem no Meierovicu dzīvokļa. Par atlikušās mantas pārvaldītājiem viņa iecēla savu tēvu Jāni Bakmani, advokātu Holcmani un Saeimas deputātu Ādolfu Klīvi.
Kristīne norādīja, ka guldāma līdzās vīram zem vienas kopiņas. “Kapa vieta ir viņas pašas iegūta,” zināja teikt prese. Avīzes sprieda, ka pat testamentā aizgājēja demonstrējusi stingro raksturu. “Tādus raksturus mēs līdz šim pazinām vienīgi klasisko laiku vēsturē un domājām, ka savtīgā tagadne tādus nespēs dot,” goddevīgi izsaucās Brīvā Zeme.