Ar 200 kilometriem stundā eiro nepanāksi (25)

— Gribētos sākt ar katram valsts iedzīvotājam būtisko jautājumu — kad Latvijā varētu tikt ieviests eiro?

— Patlaban nosauktais termiņš — 2010. gads — ir ļoti loģisks. 2009. gadā mēs droši vien vēl nepagūsim inflāciju samazināt. Var jau runāt par 2015. vai 2020. gadu, bet tas būtu nenopietni, jo katra valsts mēģina nosaukt tuvākus termiņus. Lai 2010. gads kļūtu reāls, ir jābūt pasākumu plānam, kas sabiedrībai skaidri un nepārprotami parādītu, kā šis inflācijas līmenis tiks samazināts un kā mēs izpildīsim Māstrihtas kritērijus.

— Valdības līmenī par šo jautājumu ļoti daudz tiek runāts, bet vai tiešām Latvijai vispār ir svarīgi ieviest eiro, nevis atstāt nacionālo valūtu — latu? Mūsu valūta ir pietiekami stabila, tā ir piesaistīta eiro...

— Sabiedrībā ir radīts diezgan maldīgs priekšstats — ja lats ir piesaistīts eiro, tad Latvijā jau nosacīti ir eiro. Nē, Latvijā nav eiro! Un lats ir tikai piesaistīts tam. Ko tas nozīmē? Iedomājieties lielu tankkuģi, ko mēs tēlaini varētu uzskatīt par eirozonu. Mūsu piesaiste līdzinās mazai gumijas laiviņai pie šā kuģa. Mēs esam pie tā piesējušies, un jebkuri lieli viļņi, lieli satricinājumi mūs var noskalot nost. Ja mēs nespēsim eiro ieviest 2008. gadā, tā patiesībā nebūtu problēma. Tā būtu sava veida iesildīšanās — gluži tāpat kā Lietuvai un Igaunijai. Pašlaik mēs vienkārši piešaujam roku, mēģinām saprast — mūs Eiropā gaida vai negaida, kādi varētu būt kritēriji — ir vai nav subjektīvu faktoru? Vai iespējami kādi politiski lēmumi, vai tiešām viss ir jāizpilda precīzi līdz pēdējai procenta simtdaļai, un nekādas atlaides Latvijai netiks dotas?

Bet, ja mēs ejam uz nākamo termiņu — 2010. gadu — un tas atkal izrādīsies neveiksmīgs, tad gan mūs jau sāks vērtēt mazliet citādāk, jo mēs nespējam iekšpolitiski tikt galā ar makroekonomiskajiem procesiem. Tāpat būtu, ja mēs nosauktu jebkuru citu gadu — jo tālāks tas būs, jo lielāku neskaidrību radīs. Daudz investoru jau kopš 2004. gada gaida, kad šeit būs eiro. Viņiem tas ir svarīgi. Viņi pieņem lēmumus, domā — vai sadarboties ar Latviju, ieguldīt šeit savus līdzekļus? Tāpēc no starptautiskās komunikācijas un prestiža viedokļa tas ir ļoti svarīgi. Tāpat kā cilvēku attiecībās — ja jūs kādam kaut ko solāt, tad ir skaidri jāpasaka: es netikšu sešos, bet pusseptiņos, nevis pusastoņos vai pusdeviņos. Jo pretējā gadījumā ar jums vairs nerēķināsies.

— Latvija līdz šim jau ir nosaukusi vairākus termiņus — sākotnēji bija vēlamie, pēc tam iespējamie...

— Latvija ir nosaukusi tikai vienu termiņu — 2008. gadu. Šis sākums ir izsapņots. Valdības vadītājs ir nosaucis nākamo termiņu, kurš ir jānostiprina ar inflācijas apkarošanas plānu. Kā jau teicu, ar 2008. gada palaišanu garām nekas traks nav noticis.

— Bet 2010. gads? Vai valsts ekonomika ir gatava eiro ieviešanai šajā termiņā?

— Es domāju, ka valsts ekonomika sen jau ir gatava.

— Tas ir politisks lēmums?

— Tas ir ekonomisks lēmums. Mums jāzina, vai piebremzēt šo ļoti straujo valsts ekonomikas izaugsmi, kad, Latvijas Bankas valodā runājot, mēs braucam ar ātrumu 200 kilometru stundā un paredzam daudz risku, kas saistīti ar šo lielo ātrumu. Vai piebremzēt šo izaugsmes tempu no 10% līdz 6–7% gadā, kas varētu būt uzturams ilgtermiņā un vienlaikus samazinātu inflācijas tempu. Mums ir jābūt gribai un sapratnei par to, ka valsts ekonomiskā situācija attīstās nepareizā virzienā. Līdz ar to es ceru, ka tomēr tiks pieņemti pragmatiski lēmumi, kā inflāciju piebremzēt.

— Vai eiro ieviešana Latvijai izmaksās dārgi?

— Patlaban to ir grūti pateikt, bet izmaksas noteikti ir samērīgas. Jebkura naudas maiņa ir pašas valsts ziņā. Pāreju uz eiro finansēs Latvijas Banka.

— Daudzviet Eiropā pēc eiro ieviešanas paaugstinājās cenas. Faktiski tirgotāji izmantoja pāreju uz eiro, lai labi nopelnītu. Vai Latvijā ir šāds risks?

— Esmu priecīgs, ka jau tagad daži uzņēmēji līdzās cenām latos norādījuši preces cenu eiro. Tas ir zināms pārejas posms, kas ļaus mums pamazām pierast pie jaunās valūtas. Vienlaikus es domāju: ja tirgotāji mēģinās izmantot šo pāreju, lai uz mūsu rēķina nopelnītu, pircēji to fiksēs un vairs neies uz šiem veikaliem, tādējādi sodot tirgotāju, kurš būs mēģinājis apkrāpt pircēju.

— Vai jums pašam personīgi būtu žēl šķirties no lata kā nacionālās valūtas?

— Psiholoģiski — protams! Lats ir skaista, mīļa, labi aizsargāta un stabila nauda. Un kā jebkuram Latvijas iedzīvotājam un vēl jo vairāk man kā centrālās bankas vadītājam būs jocīgi, ka mēs it kā darbojamies paši pret sevi un gribam ātrāk ieviest eiro. Nē, tā nav! Te arī ir atbilde — Latvijas Banka par katru cenu negrib ieviest eiro. Mums patīk lats, bet jautājums ir par to, vai mēs varam sadzīvot ar tādu inflāciju, kāda Latvijā ir patlaban, un vai šī inflācija, straujā izaugsme un makroekonomiskā nestabilitāte, ko veido visi šie faktori, nākotnē neradīs kādus satricinājumus, no kuriem mēs varētu izvairīties, ja ieviestu eiro. Tā ir izšķiršanās.

— Viens no Latvijas Bankas satraukumiem attiecas uz straujo kreditēšanas attīstību Latvijā. Man kā vienkāršam cilvēkam rodas neizpratne, kāpēc centrālā banka vēlas piebremzēt šīs sistēmas attīstību, ja man kredītnosacījumi šķiet tik pievilcīgi, ka esmu gatavs ņemt aizdevumu, lai uzlabotu savu dzīves līmeni...

— Šis jautājums ir precīzi jāizrunā! Pirmām kārtām tas ir pilnīgi aplams priekšstats, ka Latvijas Banka apelē pie ikviena Latvijas iedzīvotāja ar lūgumu neņemt kredītus. Tās ir pilnīgas blēņas! Banka arī nevēršas pret kreditēšanu vai izaugsmes tempiem! Tā vēršas pret inflācijas nekontrolētu izaugsmi un to, ka nevienam tā īsti negribas ar inflāciju cīnīties! Ir dažādi kredīti. Mēs uzskatām — ja ir ražošanas jeb attīstības kredīti, kas nākotnē dos atdevi, sekmēs produkcijas pieaugumu, eksportu, tad viss būtu kārtībā! Latvijas Banka ir nobažījusies, ka patēriņa kredītu jeb tā saucamo noēdamo kredītu īpatsvars ir strauji pieaudzis un turpina pieaugt. Tāpēc vienīgais, ko mēs šajā situācijā varam darīt, ir kredītlikmju paaugstināšana.

— Mākslīgi...

— Kāpēc mākslīgi?

— Manā izpratnē kredītu procentu likmes pašreizējā apjomā ir tāpēc, ka banku rīcībā ir lēta nauda, ko tās var piedāvāt man kā klientam ar zemām procentu likmēm.

— Tur nav nekā mākslīga! Katra centrālā banka, redzot, ka inflācijas pieauguma temps nemazinās, ceļ procentu likmes. Tas ir tāpat kā tad, ja esat slims, — tad jūs lietojat zāles. Tas ir tikpat vienkārši. Mums pārmet, ka mēs bremzējam ekonomikas attīstību. Tādā gadījumā es gribu aizrādīt — ASV centrālā banka pēdējo trīs gadu laikā 14 reizes ir paaugstinājusi procentu likmes. Es nevienu reizi neesmu dzirdējis, ka šajā valstī kāds būtu pārmetis centrālajai bankai, ka tā grauj valsts ekonomiku vai nodarbojas ar kaitniecību. Cilvēkiem ir skaidrs — ja inflācija pieaug, centrālajai bankai ir jādarbojas. Mums saka — Latvijā jau tā ir visaugstākās kreditēšanas procentu likmes, un banka turpina tās vēl paaugstināt. Piemēram, to saka Latvijas Komercbanku asociācijas vadītājs. Domāju, ikviens students pateiks, kā rēķina īstās, reālās kredītprocentu likmes, proti, ja mums inflācija ir lielāka nekā kreditēšanas procentu likmes, tādā gadījumā kaut kas nav kārtībā. Latvijā patlaban ir negatīvas kreditēšanas likmes. Naudu bankās krāt ir pilnīgi neloģiski, jo inflācija noēd jums tos procentus, ko jūs saņemtu par noguldījumu. Tāpēc cilvēki iet un ņem kredītus. Gribu uzsvērt, ka Latvijā patlaban ir viszemākās kreditēšanas procentu likmes, un tas ir valstī ar visstraujākajiem izaugsmes tempiem. Visa makroekonomiskā loģika norāda: patlaban centrālajai bankai nav iemesla šaubīties, ka tās makroekonomiskā politika būtu par stingru vai par vāju.

— Bet tad jau taisnība ir tiem, kuri runā par Latvijas ekonomikas pārkaršanu...

— Klasiskie ekonomikas pārkaršanas parametri ir šādi: inflācija pieaug un ir virs 5%, IKP arī tuvojas 8–9% robežai, mūsu gadījumā tie ir 10% gadā, tekošā konta deficīts ir virs 6%, bezdarbs samazinās, eksports tāpat. Tas viss liecina par pārkaršanas pazīmēm. Piemēram, Dienvidaustrumāzijas valstis, pamatojoties uz šīm pazīmēm, meklē risinājumus, kā piebremzēt pārkaršanu. Mums visi ir ļoti gudri un saka — jā, Āzijā tā ir pārkaršana, bet mums ir citi apstākļi. Pie mums ir cita veida pārkaršana, jo mēs 50 gadus esam attīstījušies ļoti lēni, mums vispār nav bijis iespēju uzlabot savu labklājības līmeni, un šis ir vienīgais un varbūt arī pēdējais brīdis noķert Eiropas vidējos labklājības rādītājus. Mēs piekrītam šai loģikai, bet tikai tiktāl — vajag noķert, bet nevajag braukt ar 200 kilometriem stundā! Jo — kas lēnāk brauc, tas tālāk tiek. Ja mums šajā sacensībā kaut kas misējas un mēs ar tik lielu ātrumu trāpām grāvī, pārējie brauks mums garām, bet mēs to negribam. Tāpēc nevajag uzskatīt, ka Latvijas Banka kaut ko dara savu iegribu dēļ. Nē, banka dara savu darbu un cenšas ar savā rīcībā esošajiem līdzekļiem samazināt inflāciju. To samazinot, nedaudz tiktu piebremzēts arī attīstības temps.

— Kam būtu pienākums ierobežot inflāciju?

—Šajā valstī laikam ir divas vai trīs institūcijas, kas to dara. Valdība, Latvijas Banka un Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija. Banka atbilstošo savai kompetencei veic visus nepieciešamos pasākumus.

— Bet kā Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija var regulēt inflāciju? Ja regulējamās jomas uzņēmums iesniedz argumentētu tarifu pieauguma projektu, ko darīt — neatļaut tarifu pieaugumu?

— Tas ir pārāk jutīgs jautājums. Neiedziļināšos skaitļos, bet skaidrs ir viens — valstīs, kurās inflāciju mēģināja samazināt, tika iesaistīts arī regulators. Domāju, ka regulators, izmantojot tā rīcībā esošajos instrumentus, var runāt ar uzņēmumiem un inflāciju samazināt, piebremzējot tarifu pieaugumu. Bet tie ir politiski jautājumi, kas jālemj valdībai — vai tā grib vai negrib iesaistīt šajos pasākumos arī regulatoru.

— Valdībai nesen bija slepens inflācijas apkarošanas plāns. Nav dzirdēts, ka kaut kas no tā tiktu realizēts. Varbūt jums ir kāda informācija?

— Latvijas valdība, cik man ir zināms, patlaban izstrādā šādu plānu, kurā būs iekļauti pasākumi, kas veicami līdz 2010. gadam. Ceru, ka līdz rudenim mēs šo plānu ieraudzīsim.

— Tas atkal ir slepens?

— Tas vēl nav tapis. Tas ir pavisam cits, svaigs dokuments.

— Kas notika ar iepriekšējo?

— Man diemžēl nav nekādas informācijas.

— Jūs pat nezināt, vai tajā dokumentā minētie pasākumi tika realizēti?

— Daļa tajā iekļauto pasākumu tika īstenoti, bet no lielajām lietām, man šķiet, nekas nav realizēts. Atsevišķu nodokļu palielinājums tika piebremzēts vai atlikts uz vēlāku laiku.

— Nupat atkal ir aktualizēts jautājums par iedzīvotāju ienākuma nodokļa samazināšanu no 25% līdz 15%. Jūsu vērtējumā — vai iedzīvotājiem tas būtu reāls ieguvums, vai tomēr tas uzskatāms par priekšvēlēšanu gada populistisku soli, kas veicinās inflācijas pieaugumu?

— Varbūt tā ir sakritis, ka mēs visaktīvāk par to runājam tieši priekšvēlēšanu periodā, bet ideja gaisā ir virmojusi jau ļoti sen. Patlaban būtu visneveiksmīgākais brīdis šo ideju ieviest dzīvē. Šie papildu resursi, kas tiktu ieplūdināti ekonomikā, vēl vairāk turpinātu sildīt ekonomiku un palielināt inflāciju. Tādējādi pat tie, kas sākotnēji iegūtu no nodokļa samazinājuma, izjustu šo negatīvo faktoru augstāku cenu dēļ, un izbrīvējusies naudiņa ātri vien tiktu noēsta, maksājot dārgāk par precēm un pakalpojumiem.

— Kad būtu pareizi šo likmi samazināt?

— Likmes parasti samazina tad, kad ekonomikai klājas grūti, lai radītu pieprasījuma stimulu ekonomikā. Taču laikā, kad ekonomika strauji attīstās, vēl papildus iemest šos līdzekļus tirgū nebūtu īstais laiks.

— Jūs stāstāt, ka ekonomika strauji attīstās, bet vienkāršie iedzīvotāji to neizjūt. Vairāk jūt inflācijas pieaugumu, maksātspēja ar katru gadu faktiski samazinās...

— Tāpēc, ka inflācija visu noēd.

— Tieši tā! Bet algas paaugstinās minimāli...

— Tas ir interesants jautājums. Statistika liecina, ka algas mums pieaugušas par 20% pirmajā ceturksnī un par 17% salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu. Droši vien kāds jau tomēr jūt algu pieaugumu.

— Bet vai šo algu pieaugumu nejūt tie, kas jau saņem lielas algas... 17% var pieskaitīt 1000 latu algai un 100 latu algai. Kurš reāli izjūt šo pieaugumu?

— Jūs varbūt varat tagad iepauzēt un saprast, kāpēc tad Latvijas Banka uztraucas par inflāciju. Ja jūsu alga tiešām aug lēnāk nekā šie 17%, tad jums ir vēl svarīgāk, lai inflācija nepieaugtu. Ir daudz iedzīvotāju slāņu, kuri visvairāk, vissāpīgāk jūt inflācijas pieaugumu.

— Kā ir ar Latvijas kredītreitingiem? Vai ekonomikas silšana nevar būt par iemeslu tam, ka reitingi tiek pārskatīti uz leju?

— Tāds risks ir. Reitingu aģentūras vērtē daudzus faktorus. Latvijas reitings līdz šim ir bijis balstīts uz to, ka valsts ekonomika ļoti pārliecinoši attīstās un vistuvākajā laikā ieviesīs eiro. Ja šie plāni mainās, tad, iespējams, arī reitingi mazināsies. Latvijas valdībai, protams, lielas galvassāpes tas nesagādā, jo mūsu valstij ir ļoti augsti reitingi un mēs daudz neaizņemamies ārvalstīs. Taču, protams, no reputācijas viedokļa ir labāk, ja šie reitingi nesamazinās.

— Latvijā ļoti populārs ir Īrijas vārds... Vai mums ir iespējams atkārtot šīs valsts attīstības ceļu?

— Īrija patiešām ir fenomens. Šī valsts 20 gadu laikā ir spējusi no pašas visnabadzīgākās valsts Eiropas Savienībā kļūt par vispārtikušāko. Tiešām būtu vērts paanalizēt, ko īri darīja, kad valstī sākās ekonomikas pārkaršana, ar kādām metodēm tā tika vēsināta, vienlaikus noturot ļoti augstus attīstības tempus.

— Vai Latvija ir pētījusi Īrijas pieredzi?

— Ir pētīts, bet pagaidām mēs baidāmies viņu receptes lietot.

— Kāpēc?

— Es ceru, ka jums kādreiz būs cits intervējamais manā vietā un tad jūs viņam to pajautāsiet. Tie ir politiski jautājumi. Latvijas Banka ir strādājusi, piedāvājusi šos variantus.

— Jūs uzskatāt, ka Īrijas pieredzi ir iespējams izmantot Latvijas situācijā?

— Protams!

— Kad Latvija varētu sasniegt šo nosacīti definēto vidējo Eiropas līmeni? Un kad peļņā izbraukušie Latvijas iedzīvotāji varētu sākt atgriezties strādāt savā valstī?

— Tie ir tādi mazliet spekulatīvi jautājumi. Domāju, ka jau tagad daudzi atgriežas atpakaļ. Protams, nekur nav tik labi kā Latvijā! Un to es saku bez ironijas. Diemžēl pagaidām te varbūt nav tik daudz darba vietu un reizēm lauku iedzīvotājiem ir grūtāk atrast darbu Rīgā. Varbūt attieksme un apstākļi ir tādi, ka patlaban vieglāk ir aizbraukt uz ārvalstīm, kur jau strādā radi un draugi. Bet domāju, ka tas būs pakāpenisks process. Daļa atbrauks ļoti drīz, lielākā daļa — pēc gadiem desmit. Un, protams, būs daļa, kas vairs neatgriezīsies. Viss ir atkarīgs no tā, kā mēs veidosim dzīvi Latvijā. Vai izbraucējiem būs, kur atgriezties. Viņi tagad pelna piecus latus stundā, tā Latvijai ir ļoti liela alga. Vai viņi būs gatavi atgriezties, ja Latvijā nebūs atbilstošu algu?

— Bet vai tiešām šī samaksa — pieci lati stundā — Latvijai ir tik augsta? Mūsu darba devēji nevar vai tomēr negrib maksāt lielākas algas?

— Katrs uzņēmējs maksā tik, cik viņš var samaksāt.

— Vai grib...

— Es uzsveru — tik, cik var samaksāt. Cik viņam ir izdevīgi, lai viņš būtu konkurētspējīgs. Ja viņš patlaban mehāniski mēģinātu paaugstināt algas divkārt, viņš droši vien tuvākajā laikā kļūtu konkurēt nespējīgs ar visām no tā izrietošajām sekām. Tāpēc šajos procesos administratīvi nevar iejaukties, pasakot: mums ir slikti darba devēji, kas negrib maksāt. Visi Latvijas uzņēmēji lielā mērā konkurē ar ārvalstīm, un šīs cenas ir salīdzināmas.

Domāju, ka Latvijas gadījumā galvenais ir, vai mēs spējam saglabāt konkurētspēju ilgākā laikposmā. Ja nespējam, tad daudziem uzņēmējiem nākotnē varētu būt grūtības, kas automātiski radītu problēmas budžetam. Neienāks nodokļi, bet darba ņēmējiem būs grūtības samaksāt savus kredītus. Tie ir ļoti nopietni jautājumi, un svaidīties ar vārdiem, ka uzņēmēji nemaksā atbilstošas algas, ir ļoti populistiski.

— Jūs uzsverat, ka katrs maksā tik, cik var atļauties. Tādā gadījumā kā vērtēt politiķu solījumus panākt, ka pēc četriem gadiem algas būs vismaz 500 latu un pensijas — 200 latu apjomā? Mums būs no kā maksāt?

— Redziet, es neesmu gaišreģis, bet, ja nekas netiks darīts, lai inflāciju apkarotu, tad, iespējams, tādus skaitļus varēs sasniegt. Tikai tie 500 lati būs tikpat vērti, cik tagad vērti ir 250 lati — ar to pašu pirktspēju. Un mēs nebūsim ne bagātāki, ne pārtikušāki.

— Tātad svarīgākais ir domāt ne tik daudz par algu palielināšanu, cik par inflācijas apkarošanu.

— Jā! Lai tā neiziet no kontroles, kas diemžēl patlaban sāk iezīmēties.

— Cik ilga ir Latvijas Bankas prezidenta darba diena?

— Vidēji 10–12 stundas dienā.

— Un kā jūs atpūšaties?

— Mani kolēģi un draugi zina — sportošana, teniss, makšķerēšana.

— Makšķerēšana ir pacietību ļoti trenējoša nodarbe!

— Jūs nevarat iedomāties, cik daudz par makroekonomiskām lietām var izdomāt, gaidot lielo zivi!