Miris pirmais Krievijas prezidents Boriss Jeļcins (194)

Bijušais Krievijas prezidents miris no pēkšņas sirds apstāšanās.

Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga un ārlietu ministrs Artis Pabriks (TP) izsaka līdzjūtību Krievijas tautai saistībā ar bijušā Krievijas prezidenta Borisa Jeļcina nāvi. Līdzjūtību Borisa Jeļcina ģimenei un Krievijas tautai izteikuši arī citi Eiropas politiķi un prezidenta līdzgaitnieki.

Jeļcinam bija liela nozīme ne tikai Krievijas, bet arī visas Austrumeiropas vēsturē, norāda Vīķe-Freiberga. Jeļcins, pēc viņas domām, spējis pieņemt lēmumus izšķirīgos brīžos, un viņam piemitusi drosme tad, kad tā bijusi visvairāk vajadzīga, teica prezidentes preses sekretāre Aiva Rozenberga.

"Mēs sērojam līdzi Krievijas tautai. Mēs atceramies viņa sirsnīgo vizīti Latvijā un uzskatām, ka Eiropa ir pazaudējusi izcilu personību," sacīja Valsts prezidente.

Arī Pabriks uzsvēra Jeļcina lielo lomu Latvijas vēsturē. Jeļcins "nekavējās atzīt Latvijas un pārējo Baltijas valstu neatkarību, un tas nozīmē, ka viņš ir politiķis, kas grūtos brīžos spēj pieņemt lēmumus," sacīja ārlietu ministrs.

Pabriks izteica gandarījumu par to, ka šovasar, Jeļcinam viesojoties Latvijā, viņam tika pasniegts Latvijas augstākais apbalvojums.

Boriss Jeļcins dzimis 1931. gada 1. februārī zemnieku ģimenē Butka ciematā Sverdlovskas reģionā. Pēc vidusskolas beigšanas Boriss iestājās Urālu Politehniskā institūta Celtniecības fakultātē, kuru pabeidza 1955. gadā. Turpmākos 13 gadus Jeļcins nostrādāja iegūtajā specialitātē un izgāja cauri visiem celtniecības industrijas dienesta hierarhijas posmiem, būdams gan celtniecības tresta meistars, gan Sverdlovskas ēku celtniecības kombināta direktors.

1961. gadā Boriss Jeļcins iestājās Padomju Komunistiskās partijas rindās, taču tikai pēc septiņiem gadiem sākās viņa politiskā karjera, kad viņš tika iecelts par partijas Sverdlovskas apgabala komitejas celtniecības nodaļas vadītāju. Šajā amatā Jeļcins nostrādāja turpmākos septiņus gadus, bet 1975. gadā viņu ievēlēja par apgabala komitejas sekretāru, bet vēl pēc gada jau par pirmo sekretāru. Nostrādājis deviņus gadus par Sverdlovskas apgabala komitejas pirmo sekretāru, 1985. gada decembrī nākamais Krievijas prezidents kļuva par Komunistiskās partijas Maskavas komitejas pirmo sekretāru un Centrālās komitejas Politbiroja locekļa kandidātu.

1987. gada oktobra plēnumā Boriss Jeļcins uzstājās ar runu, kas bija pilnīgā pretrunā ar toreizējo politisko situāciju. Enerģiskais politiķis kritizēja ilggadējo Politbiroja locekli Jegoru Ligačovu un pieprasīja veikt reformas Komunistiskās partijas rindās. Plēnums asi nosodīja Jeļcina uzstāšanos un atstādināja viņu no pilsētas komitejas vadītāja amata. Tiesa gan, vēlāk Boriss Jeļcins partijas konferencē atzina savu runu par kļūdainu un lūdza viņu politiski reabilitēt, un tas arī tika izdarīts.

1990. gadā Boriss Jeļcins ieguva Krievijas Padomju Federatīvās Republikas tautas deputāta mandātu un, neraugoties uz partijas aparāta liktajiem šķēršļiem, kļuva par Augstākās Padomes priekšsēdētāju. Tā paša gada 12. jūnijā pēc Jeļcina iniciatīvas tautas deputātu kongress pieņēma Padomju Krievijas valstisko suverenitāti.

Pēc nepilna gada Padomju Savienībā tika sarīkots referendums par PSRS saglabāšanu kā vienlīdzīgu un suverēnu republiku atjaunotu federāciju. Otrs referenduma jautājums bija par Krievijas prezidenta amata izveidošanas nepieciešamību. "Par" nobalsoja vairāk nekā 70 procenti iedzīvotāji, un 1991. gada 12. jūnijā Boriss Jeļcins kļuva par Padomju Krievijas prezidentu.

Jaunā savienības līguma parakstīšanu izjauca 1991. gada augusta pučs. Jeļcins nekavējoties nostājās pretošanās kustības pret pučistiem priekšgalā un par to izpelnījās plašu popularitāti iedzīvotāju vidū. 1991. gada 6. novembrī pēc Borisa Jeļcina rīkojuma tika pārtraukta PSKP darbība, kā arī Padomju Krievijas kompartijas darbība visā Krievijas teritorijā. Tiesa gan, vēlāk Krievijas Komunistiskā partija atkal varēja legāli nodarboties ar politiskajām aktivitātēm.