Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
"Vai tu pamanīji, ka cilvēki mūsdienās vairs nespēj cits citu sadzirdēt, uzklausīt, ka arī lugas par to vien stāsta, ka nespējam mīlēt savu tuvāko, cilvēkus, ka nav vairs ideālu? Katrs pats cieš un alkst mīlestības – mātes, tēva, bērna, mīļākā, un tomēr ir kurls un akls pret līdzcilvēkiem," pēc amatieru teātra festivāla izrāžu noskatīšanās savas bažas pauda aktrise un kādreizējā ilggadējā amatierteātra režisore Agnese Ose.
Patiešām, skatoties interesantos iestudējumus un iedziļinoties lugu sarežģīto sižetu risinājumos, kaut kā par to nebiju vēl domājusi. Gandrīz visu festivālā piedāvāto iestudējumu personāži tā vai citādi cieš no jūtu deficīta, paši atrazdamies kā uz vientuļas salas bangojošā jūrā jeb sabiedrības epicentrā. Savukārt darba kolektīvos ar vienlīdz smagām sekām vai sarežģījumiem plaukst neprasme uzklausīt, sadzirdēt, ieklausīties – vadītājiem padotos, darbabiedriem citam citu. Un katrs pats kaut kādā veidā mēģina risināt vai arī netiek galā ar savām problēmām. Nereti šie mēģinājumi izpaužas baisi izkropļotos rezultātos. Tikai klasikas darbos sastopam gan ideālus, gan sapratni par goda jautājumiem, gan mīļumu, gan spēju uzklausīt un piedot.
Varbūt, ka tagad bez visām tām jūtelībām var iztikt, jo ar zobiem un nagiem jācīnās un jārāpjas pa karjeras kāpnēm, jāpelna nauda? Galu galā, kuri tad ir mūsdienu kinematogrāfa ražojumu varoņi – taču veikli banku aplaupītāji, blēži, daiļas dzelzs lēdijas ar karatē iemaņām, meļi, kas ar smaidu spēj pārkāpt savu tuvāko līķiem, supermeni, kas aiz sevis atstāj vairāk līķu nekā tie sliktie… Vai cilvēka dzīvībai maz ir vairs kāda vērtība? Pašlaik tās lietas tiek kārtotas jau sadzīviskā līmenī – ja kāds nepatīk vai traucē biznesā, to vienkārši likvidē.
Cilvēki mierinājumu, romantiku un aizmiršanos metas meklēt krāšņos šovos, jo ikdienā būt romantiskam šodienas izpratnē ir pilnīgs idiotisms. Taču, izrādās, esam gana vēl jūtīgi un romantiski. Lai arī vienkāršots, bet tas ir rādītājs, ko aizvadītajā svētdienā atklāja populārais šovs "Dejo ar zvaigzni". Tajā skatītājus un žūriju līdz asarām aizkustināja tieši romantiski saldie priekšnesumi, Ulda Marhilēviča valgās acis, Endrjū Loida Vēbera dvēseliskā mūzika, bet atsaucību neguva Džeimsa Bonda stila demonstrējums.
Varbūt tomēr ar mums nav tik ļauni? Kā kādā TV raidījumā teica arhibīskaps Jānis Vanags: ja interneta komentāros savu ļaunumu, negācijas, perversijas to autori vēl izsaka anonīmi, tas nozīmē, ka vēl pastāv kaut kāda morāle, vērtību skala. Ja cilvēks būs gatavs parakstīties zem tām cūcībām, tad tas jau būs bīstami visai valstij, jo liecinās, ka vērtību skala sabrukusi, līdz ar to arī nācija.