Šopinga reliģijas pārņemtie (16)

atzīst, ka jau šobrīd mūsu vidū ir lielveikalu atkarīgie. Mēs pētām, cik plaši šī atkarība ir izpletusies, vai lielveikals patiesi kļuvis par svētvietu, un mēģinām saprast, kas notiks tālāk.

Lielveikalu apmeklētāju skaits un viņu pirkumos atstātās naudas summas ar katru gadu kļūst aizvien lielākas. Lielveikali, kā jau biznesā pienākas, to arī izmanto un rod aizvien jaunus līdzekļus klientu piesaistei un ilgākai noturēšanai, kas, jāteic, visai sekmīgi izdodas. Milzīgajās bezmaksas autostāvvietās pie lielveikaliem brīvdienās atrast kādu brīvu vietu nebūt nav vienkārši, un gluži ikdienišķi kļuvuši skati, kur mamma, tētis un bērns pa vidu laiski klaiņo pa lielveikalu labirintiem – nevis tāpēc, ka viņiem kaut ko būtu nepieciešams iegādāties, bet tāpēc, ka brīvdienās kaut kas kopā tā kā esot jādara un došanās uz lielveikalu ir vienkāršākais risinājums, kā brīvdienu aizpildīt. Lai arī tādējādi cilvēks visu dienu faktiski

spiests pavadīt milzīgā burzmā, iztērē vairāk naudas, nekā būtu nepieciešams, un nekādu būtisko atpūtu īstenībā negūst, tieši lielveikali kļuvuši par vienu no populārāko vietu brīvā laika pavadīšanai, kas diemžēl nereti ir līdzvērtīgs vienkāršai laika nosišanai.

Mēs aptaujātie vienkāršie cilvēki saistībā ar lielveikaliem un Latvijas iedzīvotāju, viņuprāt, nenormālo tieksmi tajos pavadīt laiku, pat ja nekas nav pērkams, vērtēja kā šausminošu. "No savas padsmitgadīgās meitas to tik vien dzirdu kā: "Mamm, mēs ar draudzeni aiziesim patusēt pa Alfu..." Viņai nav naudas, nav vajadzīgs nekāds pirkums, bet viņa tāpat iet uz to lielveikalu. Rodas iespaids, ka viņa nemaz nezina citus veidus, kā pavadīt brīvo laiku. Bailes pat iedomāties, kas notiek ar pavisam maziem bērniem, ja vecāki jau no mazotnes viņus katrās brīvdienās stiepj uz veikalu, nebūs nekāds brīnums, ja pieaugot viņš patiesi nemaz nebūs bijis laukos, nezinās, kā govs izskatās, un dzīvos ar pārliecību, ka piens piedzimst tetra pakā," savu viedokli neslēpa kāda kolēģe. Viņa, tāpat kā vairākas citas mammas, pauda neapmierinātību ar to, ka lielveikali sāk valdīt pār cilvēku, īpaši jauniešu, prātiem, kas liek arī noraidīt vairumu no vecāku piedāvātajām alternatīvām brīvā laika pavadīšanai. Tiesa, speciālisti tik krasai un negatīvai nostājai nepiekrīt.

Mūsdienu svētvieta – lielveikals

Sociālantropologs, Rīgas Ekonomikas augstskolas asociētais profesors Roberts Ķīlis atzīst, ka tendence atpūsties lielveikalos nav nekāds Latvijas jaunizgudrojums – tā notiek visā pasaulē un gala tam nav. "Šobrīd lielveikals ir gandrīz kā svētvieta, kur ieiet var ikviens un uzturēties tik ilgi, cik sirds kāro. Protams, mīlīgā, skaistā, spožā, atsaucīgā un tik daudziem dažādiem piedāvājumiem bagātā vide aicina cilvēkus. Turklāt situācijā, kad mēs visas darba nedēļas garumā raujamies darbos, galvu nepacēluši, par brīvdienām attopoties tikai sestdienas rītā, kad drudžaini tiek arī meklēti veidi brīvā laika pavadīšanai, nav nekāds brīnums, ka piepūlēties negribošais cilvēks atpūtai izvēlas vienkāršāko ceļu – braucienu uz lielveikalu. Te var ne tikai pastaigāties un paskatīties, kas jauns notiek, bet arī sapirkt ģimenei vajadzīgās lietas un nokārtot virkni sadzīves lietu – nomaksāt rēķinus, ieiet bankā, aiznest drēbes uz ķīmisko tīrītavu un citas lietas, kam ikdienā vienkārši nav pieticis laika. Un faktiski no laika optimizācijas viedokļa lielveikali ar saviem daudzveidīgajiem piedāvājumiem un pakalpojumiem ir ļoti laba lieta. Diemžēl tas ar saviem mūžīgajiem piedāvājumiem cilvēku izlaiž un galīgi neveicina viņa pievēršanos brīvdienu plānošanai sakarīgām, noteikti arī vērtīgākām aktivitātēm," atzīst R. Ķīlis. Taču viņš neuzskata, ka veikalus varētu vainot cilvēku izlaišanā vai pat degradēšanā. "Arī pirms 15 un 20 gadiem, kad mums nebija lielveikalu, cilvēki tāpat nemācēja plānot savu brīvo laiku, atšķirība vien tā, ka toreiz tas vairāk tika nosists pie televizora. Mūsdienās cilvēks vismaz iziet ārā no mājas. Arī par kaut kādu degradēšanu vai vispārējo interešu aprobežotību te nevaram runāt – tikpat labi iespējams paziņot, ka arī darbs, kur cilvēks visu dienu sēž, blenž datora ekrānā un kustina pirkstus, degradē. Gluži vienkārši mēs esam slinki, un, ja vien nav kāds īpašs iemesls, kura dēļ brīvdienas ir laikus jāplāno, tad tas arī netiek darīts, un faktiski ir labi, ka cilvēkiem ir viena skaista, spoža, kopta un atsaucīga vieta, kurp doties – tā vismaz cilvēku domas tiek novērstas no destruktīvām darbībām," uzskata R. Ķīlis.

Kā vienīgo patiesi problēmjautājumu sociālantropologs min faktu, ka, iekļūstot lielveikalā, sākas meistarīga un agresīva manipulācija ar subjektu. Cilvēkam no visām pusēm tiek grūstas virsū pamācības, kā vajag un kā nevajag dzīvot, kas ir jāpērk un kas nav. Reklāmas, aicinājumi un vilinājumi burtiski bombardē un kairina cilvēka apziņu. Tas arī ir viens no būtiskākajiem iemesliem, kura dēļ, izejot ārā no lielveikala, cilvēks konstatē, ka iztērējis daudz vairāk, nekā plānojis, un sapircies veselu kaudzi lietu, kas patiesībā nemaz nav vajadzīgas. Taču arī te drīzāk jāvaino pats cilvēks, nevis lielveikals, kura galvenais uzdevums tomēr ir pārdot.

Iepirkšanās atkarība ir arī Latvijā

Arī ģimeņu psiholoģiskā atbalsta centra Līna psiholoģe Vita Kalniņa uzskata, ka tikai no pašiem cilvēkiem, bērnu vecākiem, ir atkarīgs tas, cik lielu lomu lielveikals ieņems viņu dzīvē. Taču psiholoģe atzīst, ka ar lielveikaliem ir saistītas arī vairākas nopietnas problēmas. "Esmu saskārusies ar gadījumiem, kad jaunā māmiņa ir apmulsusi un, īsti nespēdama saprast savu mazo, no realitātes bēg uz lielveikalu. Tur bērns tiek atdots rotaļu laukumā, kāds ar viņu strādā, un jaunā sieviete uz brīdi var justies atvieglota, ka nav pašai jātiek galā ar situāciju un nav obligāti jāiemācās savu mazuli saprast. Tā ir satraucoša parādība. Runājot par zīdaiņiem, fakts ir arī tas, ka, staigājot pa lielveikaliem, vecāki nereti bērnus iesēdina ratiņos vai speciālajās ķengura somās. Protams, bērns no daudzajām krāsām un kustības visapkārt ir apmulsis un dzīvi seko

visam apkārt notiekošajam. Viņš ir aizņemts un neniķojas, par ko vecāki var tikai priecāties. Taču zīdaiņa vecumā, kad mazajam jāmācās rāpot, kustēties, šāda dīka sēdēšana un vienkārša apkārt notiekošā vērošana patiesi var arī kavēt bērna attīstību," uzskata V. Kalniņa.

Viņa uzsver, ka ar bērniem ir jādarbojas, ir jāspēlējas un šādos apstākļos nesalīdzināmi labāk ģimenei ir palikt mājās, lai kopā uz paklāja vienkārši spēlētos kaut ar elementārām lietām, nekā doties kārtējā pārgājienā pa lielveikalu.

Turklāt arī Latvijā jēdziens atkarība no iepirkšanās nav tikai tukša skaņa – tā ir reāla atkarība, kas rada tikpat reālas problēmas kā alkoholisms, narkomānija un citas. "No iepirkšanās procesa cilvēks gūst zināmu uzbudinājumu un baudu. Arī Latvijā ir cilvēki, kas patiešām ir atkarīgi no iepirkšanās. Viņi tāpat slēpj no ģimenes savus kārtējos nevajadzīgos pirkumus, slēpj tēriņus un ir tāpat ārstējami. Lielveikali, kur no preču pārbagātības, neskaitāmajām akcijām un atlaidēm acis skrien uz visām pusēm, viņus dzen tikai dziļāk," neslēpj ģimeņu psiholoģiskā atbalsta centra Līna psiholoģe. Taču arī te vairāk atbildības ir jāuzņemas pašiem cilvēkiem, nevis lielveikaliem, tādēļ vienkārši paziņot, ka tirdzniecības centri ar saviem piedāvājumiem ir tie sliktie, nebūtu godīgi. Tādēļ cilvēkiem neatliek nekas cits kā vien iemācīties domāt par sava brīvā laika lietderīgu pavadīšanu, kā arī savu materiālo iespēju samērošanu ar vēlmēm.

Nav tik melns, kā viņu mālē

"Cilvēki patiesi veikalos pavada aizvien vairāk laika, taču tam ir arī loģisks skaidrojums, un lielveikali nav tik melni, kā tiek mālēti. Patiesībā lielveikali ir spoži, tīri, labi iekārtoti un ļauj cilvēkam justies omulīgi. Te var ne tikai nokārtot virkni nepieciešamu lietu, bet arī viegli atrast vietu automašīnai, ir pieejamas labas un ļoti tīri uzturētas tualetes un atrodamas citas nianses, kas citviet rada problēmas, bet lielveikalos ir labi atrisinātas. Cilvēkiem patīk uzturēties skaistās, tīrās telpās, kas ceļ viņos apziņu arī par dzīves kvalitātes uzlabošanos, un lielveikali ar saviem ļoti augstajiem tīrības un ērtības standartiem to nodrošina. Lielveikalos ir ierīkoti teicami bērnu rotaļu laukumi, kur ar mazajiem strādā apmācītas auklītes, tāpēc uzskats, ka lielveikals kavē bērna attīstību, nav pamatots," pārliecināta ir Rīgas Stradiņa universitātes lektore, sertificēta ārste psihoterapeite Zaiga Blaua.

Viņa gan atzīst, ka pārāk biežā uzturēšanās lielveikalos veicina arī mietpilsoniskas patērētāju sabiedrības veidošanos, kur viss tiek pielīdzināts materiālajām vērtībām. "No pirmklasnieka mutes ir visai dīvaini dzirdēt paziņojumus, ka jāpērk viena vai otra lieta, jo tā ir pavasara kolekcijā, vai kategorisku atteikšanos vilkt kādu iepriekšējās sezonas drēbi, kas nopirkta izpārdošanā. Lietas, kas kādreiz nebūtu satraukušas nevienu bērnu, šobrīd kļūst aizvien aktuālākas, un tas vien, ka bērns zina tādus jēdzienus kā pavasara kolekcija, iepriekšējā sezona, izpārdošana un tamlīdzīgus, liecina, ka lielveikali ir krietni ietekmējuši bērna vērtību sistēmu un izpratni. Taču pamatā tikai no pašiem vecākiem ir atkarīgs tas, cik lielā mērā bērna attīstību un izpratni ietekmēs lielveikals – ja vecāki bērnus patiesi audzinās un ar viņiem pavadīs laiku, lielveikals nekādu kaitējumu neradīs," uzskata Z. Blaua.

***

Kultūras produkti, kurus latvietis patērē visvairāk:

1. Grāmatas.

2. Kultūras raidījumi televīzijā un lūgšanas vietu apmeklējums – vairāk nekā puse Latvijas iedzīvotāju saka, ka vismaz reizi gadā ir bijuši baznīcā. Un tikai 17 procenti aptaujāto atbild, ka televīzijā nav redzējuši nevienu kultūras raidījumu.

3. Ceļošana. Gada laikā to skaits, kuri dodas ārzemju ceļojumos, ir acīmredzami audzis. Tomēr vairāk arvien vēl ceļo pa Latviju.

Apmēram puse aptaujāto gada laikā ir gājuši uz kādu ballīti, kurā spēlē vietējie muzikanti. Tā sauktās augstās kultūras pasākumus apmeklē tikai ceturtā daļa. Uz popmūzikas koncertiem iet vairāk, bet arī tikai trešdaļa.

Dati no Kultūras patēriņa socioloģiskās izpētes Roberta Kīļa vadībā

***

Ejot uz veikalu, speciāli nepucējos

Spēkavīrs un TV šova vadītājs Raimonds Bergmanis:

"Man nepiemīt tā dīvainā, daudzos latviešos esošā tieksme no rīta aiziet pie friziera, tad uzvilkt glaunākās drēbes un tad tādam sapostam doties sērfot pa lielveikalu. Esmu latvietis praktiskais, kas mašīnu izmanto, lai brauktu, drēbes – lai apģērbtos, bet veikalus, lai iegādātos lietas, kas man nepieciešamas. Bet vienkāršu klīšanu pa veikalu neatzīstu un nepiekopju. Izņēmums vien ir kāda jauna lielveikala atvēršanās – piemēram, Sky&More, kuru pirmajā reizē gribējās apskatīt vairāk, un tad arī sanāca veikalā uzturēties ilgāk, nekā nepieciešams vien pārtikas iegādei. Bet tā ir vienkārša cilvēka ziņkāre par visu jauno, kas vienu reizi jāapmierina, lai pēc tam var mierīgi dzīvot tālāk. Parasti uz lielveikalu dodos kopā ar ģimeni, lai iepirktu pārtiku, un līdz ar jaunā lielveikala atvēršanos, kur ir maz cilvēku, to izdodas izdarīt ļoti ātri un ērti. Bet tā daudziem pašreiz raksturīgā dīkā klīšana pa veikaliem, manuprāt, ir vienkārši slimība, kas jāizslimo – agrāk vai vēlāk tāpat kā jebkura cita slimība tā beigsies. Pieļauju, ka latviešiem lielveikali ir tik mīļi šobrīd arī tāpēc, ka kādam tie joprojām ir zināma eksotika – agrāk taču mums šādu veikalu nebija. Taču tas pāries, un cilvēki pamanīs, ka ir arī virkne citu interesantu lietu, kam nodoties brīvajā laikā. Mums joprojām ir salīdzinoši nesabojāta daba, kādu citviet Eiropā neatrast, ir izstādes, sporta pasākumi, teātri, koncerti un kas tik vēl ne, un noteikti vienā brīdī to pamanīs arī tie cilvēki, kas patlaban dodas atpūsties uz veikaliem."

Pēdējo reizi lielveikalā pat neatceros

Diētas ārste Lolita Neimane:

"Viennozīmīgi varu pateikt, ka man atpūta nesaistās ar staigāšanu pa lielveikaliem, turp dodos tikai tad, ja man kas konkrēts vajadzīgs – kāds apģērba gabals, apavi. Bet citādi tos neapmeklēju. Pat pārtiku iegādājos nevis lielveikalos, bet gan pie manām mājām tuvumā esošajā Āgenskalna tirgū, arī mazos veikaliņos. Šobrīd pat īsti neatminos, kad pēdējo reizi devos uz lielveikalu. Ikdienā man ir darīšana un saskare ar tik daudziem cilvēkiem, ka brīvajā laikā vēlos klusumu un mieru, ko man sniedz mājas, nevis burzmu. Turklāt lielveikali cilvēkus mudina tērēt vairāk, nekā tas reāli ir nepieciešams. Visas tās akciju un speciālo piedāvājumu zīmes cilvēkus musina iegādāties lietas, kuras patiesībā viņiem nemaz nav vajadzīgas, un tas tikai tāpēc, ka precei ir akcijas cena – pat ja tā no parastās atšķiras vien par trim santīmiem.

Pieļauju, ka galvenie lielveikalu apmeklētāji ir dzīvokļos dzīvojošie, kas vienkārši nezina, ko tik ļoti gaidītajās brīvdienās iesākt. Katrā ziņā negribas ticēt, ka pa lielveikaliem īpaši klaiņotu privātmājās dzīvojošie, kam vienmēr ir kaut kas sakarīgs darāms mājā vai dārzā. Viņi taču arī brīvo laiku var pavadīt, vienkārši sauļojoties pagalmā, un nez vai šie prieki tiek aizstāti ar nīkšanu veikalos.

Bet varbūt klīšana pa veikalu gaiteņiem un skatlogu pētīšana ir kas līdzīgs izstādes apmeklēšanai, kur cilvēks var ļauties pārdomām par lietām, kas patīk un kas ne. Nezinu, kā ir patiesībā, bet jebkurā gadījumā lielveikali cilvēkos rada un uztur ilūzijas, un acīmredzot daudziem tās ir vajadzīgas.

***

Lielveikali vainīgi nejūtas

Zita Siliņa, tirdzniecības centra Mols direktore:

"Mūsu tirdzniecības centrā pie katrām durvīm ir uzstādītas iekārtas, kas skaita apmeklējumus. Saskaņā ar to datiem, arī veikalu apgrozījumiem, mēs varam atzīt, ka Molā apmeklētāju kļūst aizvien vairāk un īpaši daudz viņu ir brīvdienās. Vidēji centrā cilvēki pavada laiku līdz trim stundām. Kā tirdzniecības centra direktore, protams, par to priecājos kā par darba labu novērtējumu. Taču, norobežojoties no amata un atklājot savas personīgās domas, man nākas vien atzīt, ka cilvēki kļūst slinki un tieši tāpēc viņi tik daudz brīvā laika pavada lielveikalā. Mums ir tik daudzas iespējas sportot, aktīvi un interesanti pavadīt savu brīvo laiku, netrūkst arī kulturāli bagātu un izglītojošu izklaižu, taču tas viss prasa piepūli, kam acīmredzot daudzi cilvēki pašreiz nav gatavi. Cilvēki ir kļuvuši lieli patērētāji, kas vēlas pirkt un dabūt visu gatavu, bet mūsu – tirgotāju – uzdevums ir viņu vēlmes piepildīt."

Anika Dāvidsone, universālveikala Stockmann mārketinga vadītāja:

"Cilvēkiem patīk iepirkties un patīk izvēlēties kvalitatīvas preces, taču mēs nekādā ziņā nevaram sacīt, ka cilvēki nāktu uz Stockmann vienkārši pastaigāties vai nosist brīvo laiku. Turklāt, arī īstenojot universālveikala principu, kad visas preces izkārtotas vienā lielā zālē, nevis daudzos mazos veikaliņos, kā tas ir tirdzniecības centros, mēs darām visu, lai pircējs bez liekas kavēšanās par visiem saviem pirkumiem varētu norēķināties pie vienas kases. Mums ir svarīgi nevis pēc iespējas ilgāk noturēt klientu katrā viņa apmeklējuma laikā, bet gan nodrošināt labu atmosfēru, kvalitatīvu mūziku un citas lietas, kā dēļ viņš vēlas šeit atgriezties."

Iveta Feldmane, tirdzniecības parka Alfa direktore:

"Apmeklētāju kļūst patiešām vairāk – īpaši brīvdienās, un esam novērojuši, ka nereti cilvēki uz tirdzniecības parku nāk vienkārši pastaigāties, kopā atpūsties, un mēs priecājamies, ka viņiem te tas izdodas. Tīri cilvēcīgi man šķiet, ka staigāšana pa lielveikalu gan nav labākā brīvā laika pavadīšanas iespēja, taču, lai tā neaprobežotos vien ar iepirkšanos, Alfa nopietni piestrādā arī pie dažādiem papildpakalpojumiem un atpūtas iespējām. Viena no tādām būs arī topošais kinoteātris. Cilvēki pie mums nāk atpūsties, un mēs darām visu, lai viņiem te tas arī maksimāli labi un daudzveidīgi izdotos.

***

Fakti

2006. gadĀ Linstow tirdzniecĪbas centros

(Alfa, Mols, Origo, Dole, Galerija Centrs):

bija par 3 miljoniem apmeklētāju vairāk nekā 2005. gadā – 72 miljoni cilvēku

katrs pircējs par pirkumu iztērējis vidēji 5,72 latus. Dārgākie pirkumi ir t/c Mols (vidēji Ls 9,31), t/p Alfa (Ls 8,60) un Galerijā Centrs (Ls 6,08).

kopumā apmeklētāji pirkumiem tērējuši par 26 procentiem jeb 42,7 miljoniem latu vairāk nekā 2005. gadā.

kopumā Alfa, Mols, Origo un Dole apgrozījums šajā laika posmā sasniedza

205,8 miljonus latu.

PopulĀrĀkĀs preČu grupas Linstow tirdzniecĪbas centros 2006. gadĀ:

specializētās preces – grāmatas, kosmētika, aksesuāri, dāvanas, bērnu rotaļlietas, sporta preces, ziedi, trauki u.c. – 26 procenti (no LCM kopējiem ieņēmumiem)

pārtika – 26% ę apģērbi – 17%

VislielĀkais apgrozĪjuma pieaugums attiecĪbĀ pret 2005. gada rĀdĪtĀjiem:

sporta un izklaides precēm – plus 84 procenti

juvelierizstrādājumu un pulksteņu tirdzniecība – plus 65 procenti

pakalpojumi – plus 55 procenti

Dati Linstow Center Management

***

Šī slimība nav divos gados izslimojama

Žurnālists Lato Lapsa:

"Neesmu īstais, kam prasīt par lielveikalu vilinājumiem – nedēļā tādā pavadu apmēram pusstundu, ātri paņemu vajadzīgo pārtiku un dodos prom. Jāpiebilst gan, ka vēl apmēram divas reizes nedēļā dodos uz tirgu, lai iegādātos augļus – lielveikalos tos apstrādā un sadara pilnīgi nebaudāmus. Bet lielveikalā parasti iepērkos sestdienu rītos ap astoņiem, deviņiem, kad cilvēki vēl nav aktīvi un veikalos var izvairīties no burzmas. Pēdējā pusgada laikā bijušas gan divas reizes, kad, atgriežoties Rīgā no ārpuses – kāda izbraukuma, ir nācies piestāt pie Alfas, lai sapirktu sev nepieciešamo. Un tas, kas tur darījās, bija briesmīgi... cilvēki pulcējas, bezmērķīgi klīst, skatās skatlogos un vienkārši sit laiku. Kādreiz domāju, ka tā tieksme brīvdienas pavadīt lielveikalos, bez īpaša mērķa un saprašanas, ir tāda kā sabiedrības slimība, kas vienkārši jāizslimo, un pēc pāris gadiem lielveikalu vilinājums būs pārvarēts. Bet nupat atbraucu no Cīrihes, kur nelaimīgā kārtā sestdienā man gadījās ieklīst arī veikalā, un izrādījās – tur darās tieši tas pats, attiecīgi – tā slimība nav divos gados izslimojama, un patiesībā tā kļūst par mūsdienu sabiedrības ikdienas daļu. Varbūt tas liecina arī par cilvēku vājumu un nevēlēšanos piestrādāt pie rūpīgākas savu brīvdienu plānošanas. Bet, no otras puses, ir ļoti iespējams, ka cilvēki vienu brīvo dienu pavada iepērkoties, klīstot pa veikaliem, bet otro – braucot atpūsties pie dabas, un nemaz tik ļoti nenotrulinās. Turklāt ir jau arī zināms, ka iepirkšanās sagādā baudu, un, ja cilvēks jūtas ļoti, ļoti slikti, viņš nereti sevis uzmundrināšanai dodas uz veikalu, ko nopirkt – labsajūtas atjaunošanai vēlams iegādāties kaut ko ļoti dārgu un ne pārāk vajadzīgu. Šī pirkšana sagādā baudu un apmierinājumu – nu vismaz līdz brīdim, kad par preci samaksāts un tā iznesta no veikala. Tad var iestāties arī vilšanās, kas tūdaļ jākompensē ar nākamo tikpat bezjēdzīgu pirkumu. Jebkurā gadījumā ir vairāk nekā skaidrs, ka lielveikali no mūsu dzīves nepazudīs, un pašiem vien jāizdomā, ko un cik daudz no viņu piedāvājuma izmantot."

Lielveikali kultūras baudītājus neaizvils

Dzejniece Māra Zālīte:

"Man pašai ir diezgan liela nepatika pret lielveikaliem, un nedēļā dzīvības funkciju uzturēšanai nepieciešamo lietu iegādei, maksimums, veltu stundu. Un ir tiešām grūti, ja nepieciešams iegādāties kādu apģērbu – nespēju ilgstoši uzturēties veikalā un faktiski bieži vien iegādājos pirmo apģērbu, kas iepaticies. Taču tieksme pēc lielveikaliem ir modernās sabiedrības fenomens, kas pastāv visā pasaulē. Atraktīvā, košā un sakoptā vide cilvēkus vilina. Pie mums šis process ir tikai tā sākuma stadijā, taču tas noteikti attīstīsies, un līdzīgi kā citviet Rietumos pienāks brīdis, kad arī mūsu tirdzniecības centros uzstāsies kori, notiks teātra izrādes, koncerti un izstādes. Pati esmu patiesi ar baudu un labpatiku klausījusies klavierkoncertu kādā ASV lielveikalā, arī Ziemassvētku korāļu dziedājumu. Un nedomāju, ka lielveikals kā šāds kultūras nesējs būtu nopeļams. Tiesa, tas nes arī milzīgu subkultūras devu, un diemžēl ir cilvēki, kuri neko vairāk kā lētus šovus nemaz nevēlas, un, jāteic, ir labi, ka ar veikalu palīdzību viņi saņem vismaz šo kultūras daļu. Taču esmu pārliecināta, ka pienāks brīdis, kad daļai cilvēku, kas pašreiz dodas uz lielveikaliem vienkārši pavadīt savu brīvo laiku, tie apniks, viņi būs iepazinuši pašreiz vēl jauno lielveikalu piedāvājumu un savu laiku tur vairs tik daudz nepavadīs. Neticu, ka lielveikalu kultūra varētu aizvilt cilvēkus no nopietnām teātra izrādēm, operas... Bet noteikti būs arī daļa, kas neko vairāk par šo subkultūru nemaz nevēlēsies. Pašreiz notiek šī sabiedrības segmentācija. Pilnīgi nepiekrītu arī uzskatam, ka cilvēki lielveikalus izvēlētos tāpēc, ka ārpus tiem nebūtu pietiekami labu alternatīvu sakarīgai atpūtai. Patiesībā piedāvājums kvalitatīvai brīvā laika pavadīšanai ir pietiekams, jautājums vien par to, ko cilvēks izvēlēsies – vienkāršu aiziešanu uz lielveikalu vai maksāšanu par teātra biļeti, pošanos un gatavošanos izrādes apmeklējumam, kas tomēr prasa zināmu gatavošanos. Esmu pārliecināta, ka otro netrūks.