M.Zanders: Valsts pati dala ierēdņus “plebejos” un “aristokrātos” (64)

Vispirms tas redzams ministriju un tām līdzvērtīga statusa iestāžu līmenī. Kāpēc Valsts kancelejai atalgojuma fonds pēc 2009.gada budžeta otrajiem grozījumiem samazināts par 16,9%, savukārt KNAB – par 25,7%? Izglītības un zinātnes ministrijai samazinājums – 29,7%, Kultūras ministrijai – tikai 12,9%. Finanšu ministrijai – 19,2%, Iekšlietu – 33,8%.

Līdzīgas atšķirības fiksējamas arī vienas ministrijas pārraudzīto institūciju saimē. Piemēram, Valsts ieņēmumu dienestam samazinājums ir 28,4% - apmēram tikpat, cik Valsts proves uzraudzības inspekcijai. Man nav nekas pret šo inspekciju, tomēr domāju, ka tās normāla funkcionēšana nav gluži tik svarīga. Labklājības ministrijas „saimniecība”: presē daudz un neganti pieminētajai VSAA „nost” ir 15,1%, Bērnu tiesību aizsardzības centram – 32,6%. Satiksmes ministrija: Civilās aviācijas aģentūrai „noņemti” 8,6%, Autotransporta inspekcijai – 34,9%. Un tā tālāk un tā joprojām. Saprotu, ka visām iestādēm nevar atalgojuma fondus samazināt vienādi, tomēr tik lielas atšķirības pārsteidz.

Līdzīgi ar vidējo atalgojumu valsts sektorā strādājošajam. Arī pēc šā gada budžeta pēdējiem grozījumiem Valsts kancelejā vidējā mēnešalga ir 1325 lati, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā – 358 lati. Atkal jāsaka: nav jau nekāda naida pret Valsts kanceleju, bet vai tiešām tur strādājošais valstij dod tik ievērojami lielāku labumu nekā ugunsdzēsējs? Tūrisma attīstības valsts aģentūrā vidējais atalgojums ir 1218 lati, Valsts asinsdonoru centrā – 525 lati.

Tādas pašas nesamērības fiksējamas arī trešajā griezumā – par cik procentiem samazinājies darbinieku skaits. VID – 24,9%, Muzeju valsts pārvaldē – 0%; Lauku atbalsta dienestā – par 41,6%, Veselības ministrijā – par 0,6%. Vienas ministrijas – Tieslietu – pakļautībā esošajās iestādēs mēs redzam darbinieku skaita samazinājumu par 27,5% Valsts zemes dienestā un par 8% Patentu valdē, kur vaiga sviedros pūlas 80 cilvēki arī pēc visiem samazinājumiem.

Saprotu, ka valsts pārvaldes teorētiķi mācētu paskaidrot samazinājumu atšķirības, atsaucoties uz dažādiem likumiem un instrukcijām. Tomēr runa jau ir par tik daudz piesaukto samērības un solidaritātes principu: ja valsts pārvaldē samazina algas un strādājošo skaitu, tad tam vajadzētu notikt līdzīgos apmēros.

Samērīgums ir svarīgs pašai valsts pārvaldei – parasti sabiedrības uzmanības centrā nonāk lielo algu saņēmēji vai “kantori” ar apšaubāmu jēgu, un pret šo grupu vērstā nepatika tiek pārnesta uz pārvaldē strādājošiem vispār. Lai gan tur noteikti netrūkst cilvēku, kuri saņem pieticīgu algu un dara nepieciešamu darbu. Cilvēkam, kurš valsts pārvaldē nestrādā, nav jāzina un viņš nevar zināt, ko kurš “kantoris” dara; viņš uzzina par tūkstoš latu algu iestādē X, un tas veido viņa attieksmi pret pārvaldi kopumā, kas diez vai ir pareizi.

Vairāk ŠEIT