Baltkrievijas latvieši

Tāpat kā tagad uzņēmīgi latvieši, kuriem nebija veicies atrast sev pietiekamu iztiku Tēvzemē, devās prom, lai nodrošinātu labāku dzīvi svešumā. Toreiz gan pats ceļš prasīja nedēļas, ja ne mēnešus, un atpakaļ atgriezties, kaut tikai ciemos, varēja tikai retais. Atšķirībā no mūsdienām vairākums latviešu toreiz apmetās laukos un strādāja lauku darbus savā saimniecībā — viņi beidzot varēja īstenot seno sapni par savu zemi. Izceļojot uz austrumiem, bieži vien latvieši apmetās kopā ar citiem tautiešiem, veidojot lielākus vai mazākus ciemus — kolonijas, kurās latviešu valodu un tradīcijas bija iespējams pārmantot jau svešumā dzimušajai paaudzei, un tādā veidā neizbēgamā asimilācija tika attālināta. Toties pēc piespiedu kolektivizācijas un it īpaši tai sekojošās latviešu iznīcināšanas 1937. gada represijās asimilācija noritēja ļoti strauji — tikai retā ģimenē latviešu valoda skanējusi un tikai retais bērns, kurš dzimis pēc kara, vispār latviešu valodu iemācījies.

Gana bieži ir rakstīts par tālajiem Sibīrijas latviešiem, taču par daudz tuvākajiem latviešu kolonistu ciemiem Baltkrievijā ir ļoti maz ziņu, kaut viņu skaits bija visai ievērojams. Jau 1897. gada tautas skaitīšana uzrāda gandrīz 17 tūkstošus latviešu tagadējās Baltkrievijas teritorijā. Nākamā tautas skaitīšana 1926. gadā konstatē mazliet mazāku latviešu skaitu Baltkrievijas PSR — 14 tūkstošus. Samazināšanās notikusi galvenokārt tāpēc, ka daudzi latvieši devās atpakaļ uz Latviju līdz ar Pirmā pasaules kara bēgļu atgriešanās plūsmu. Turklāt jāņem vērā, ka Baltkrievijas rietumdaļa toreiz atradās Polijas sastāvā, bet latviešu skaits tur nesasniedza pat vienu tūkstoti. Gandrīz vai puse Baltkrievijas latviešu toreiz koncentrējās Vitebskas apgabalā, kur to īpatsvars sasniedza 1,2% no visiem iedzīvotājiem. Vienā no Vitebskas apgabala rajoniem — Lioznas rajonā — latviešu īpatsvars pat pārsniedza 5%. No citiem apgabaliem lielākais latviešu skaits bija Polockas apgabalā (divi tūkstoši) un Mogiļevas apgabalā (1,8 tūkstoši).

Divdesmito gadu vidū visā PSRS teritorijā tika dibinātas simtiem un tūkstošiem nacionālo ciemu padomju, arī Baltkrievijā tika nodibinātas piecas latviešu ciema padomes — Vaclavovas, Perekales, Latkalonijas, Galičmuižas un Uņas. Dažas no tām bija eksteritoriālas — latviešu ciemi 10–20 kilometru attālumā tika apvienoti vienā ciema padomē, atstājot daudzus baltkrievu ciemus pa vidu citu ciema padomju pakļautībā. Katrā no šīm latviešu ciema padomēm bija latviešu skola, latviešu kolhozs (kolektīvā saimniecība), sociālistiskās kultūras nams, pienotava un mašīnu tehniskā stacija.

Kaut arī pašos latviešu ciemos gandrīz vai visi iedzīvotāji bija latvieši, tomēr latviešu nacionālās ciema padomes bija etniski samērā jauktas — Perekalē, Latkalonijā un Galičmuižā latviešu skaits bija apmēram 65%, bet Vaclavovā — 40%, Uņā tikai 30%. Uņas latviešu ciema padome ar viszemāko latviešu īpatsvaru tika likvidēta jau 1934. gadā, bet pārējās — 1937. gadā.

Baltkrievijā toreiz izveidoja 13 latviešu kolektīvās saimniecības, tātad bez piecām latviešu ciema padomēm vēl astoņās citās latviešu kolonijās tika dibināti latviešu kolhozi. Vēl vairāk bija latviešu skolu — pāris gadus pirms visu latviešu skolu slēgšanas Baltkrievijā darbojās 17 un vienu gadu — 1937. gadā — pat 22 latviešu skolas, no kurām trīs bija nepilnās vidusskolas. Dažas no latviešu skolām Baltkrievijā darbojās jau kopš XIX gadsimta 70.–80. gadiem, bet vairākums tika dibinātas XX gadsimta 20. gados. Kopā visās Baltkrievijas latviešu skolās mācījās nepilns tūkstotis skolēnu, un lasītpratēju skaits latviešiem bija daudz augstāks nekā apkārtējiem iedzīvotājiem.

Vienu no latviešu ciemiem — Potašņu pie Vitebskas — jau 2006. gadā bija apsekojusi LU ekspedīcija J. Kursītes vadībā. Diemžēl tur bija sastopama vairs tikai viena latviete, kura jau bija aizmirsusi latviešu valodu. Pērnvasar, izmantojot izdevību, nolēmu apsekot pārējās lielākās latviešu kolonijas.

* * *

Vaclavova starp latviešu ciemiem Baltkrievijā atrodas vistuvāk Latvijai — līdz mūsu valsts robežai ir tikai pāris stundu brauciens. Ciemu šķērso asfaltēta šoseja, arī ciema ielas ir asfaltētas. Ciema iedzīvotāju skaits ir sarucis no kādreizējā pustūkstoša līdz šābrīža nepilnam simtam. Apvaicājoties vecākām sievām par latviešiem, mani tūlīt raida pie Zinas, kuras māja ir ciema otrā galā liela puķu dārza vidū. Zinaīda Mandraka ir dzimusi 1937. gadā un visu mūžu nodzīvojusi Vaclavovā. Viņa daudz atceras no vecajiem laikiem, kad vēl ciemā dzīvojuši daudzi latvieši. Latviešu valodu viņa it kā saprotot, sakot, ka varot pat tulkot no latviešu valodas, taču parunāt vairs nevar. Varbūt, ja nebūtu klāt viņas meitas un mazmeitas, viņa mēģinātu atbildēt arī latviski. Zina atzīst, ka latviski runājusi, kamēr vēl viņas vecāmāte bija dzīva, bet pēc tam kaunējās no savas atšķirīgās valodas, un tā nu tagad ierūsējusi pavisam, jo jau sen nav vairs ar ko runāt latviski. Latvieši Vaclavovā esot dzīvojuši bagāti, tāpēc arī daudzus izsūtīja, citi pēc kara paši aizbraukuši uz Latviju. Zinas māte Zelma Ozoliņa dzimusi 1910. gadā šeit, Vaclavovā, un no mātes viņa dzirdējusi stāstus, kā pirmie latvieši te apmetušies, izcirtuši mežu un tukšā vietā sākuši iekopt savas saimniecības. Ciems nosaukts pirmā atbraucēja Vaclava vārdā. Vēl tagad esot saglabājušās pirmo ieceļotāju būvētās akmens klētis. Šobrīd par viņiem liecina vēl tikai kapsēta, kurai ir divas daļas — vecā, pavisam ar akāciju krūmiem aizaugusī, kur ir senie latviešu liktie dzelzs krusti, un jaunā daļa, kur jaunāki apbedījumi, jaukti ar latviešiem. Te mazliet kopts un var vieglāk pastaigāt. Pie vienas no kapu kopiņām esot uzlikts Latvijā taisīts akmens piemineklis ar latvisku uzrakstu «Elkšņu ģimenei», kādus šeit nelieto. Bet, kas to atvedis un kad tas uzlikts, to vairs neviens te nezina. Zina atceras, ka pirms kara ciemā esot bijis latviešu kolhozs «Celtne», bet arhīvu dokumenti liecina, ka pirmos gadus latvieši nebija gribējuši pieņemt baltkrievu kaimiņus savā nacionālajā kolhozā. No Vaclavovas latviešiem Zina tagad, izrādās, palikusi pēdējā, jo Natālija Vecaine un arī Vilma nesen kā mirušas.

* * *

Līdz Latbirzei (Latrošča) aizbraukt ir visai grūti, kaut tā atrodas vistuvāk lielai pilsētai (Mogiļevai) — no šosejas nogriežas mazs lauku celiņš, kas aiz dzelzceļa pārbrauktuves iet taisni pāri laukam. Atstājot mašīnu lielāko dangu priekšā, tālāk jāiet kājām. Apkārtne gan te izskatās līdzīga Latvijai — nelielas birzītes, viegli pauguraini lauki un vairāki lielu koku puduri — vienā no tiem, kā izrādās, esot bijusi pienotava, citā — skola, citā — kapsēta, bet lielākajā, līdz kuram ved tikai taciņa, slēpjas ciema atlikušās dažas mājas. Atrodu, ka tikai viena no tām vēl ir apdzīvota pastāvīgi, bet pārējās esot pilsētnieku vasarnīcas. Mutīgā baltkrievu sieva tūliņ izstāsta, ka viņa pati esot no blakus ciema Petrovičiem, bet uz Latbirzi atbraukusi tikai 1980. gadā. Tad gan te vēl bijuši latvieši — Upitova, Balga un Emīle Valdovska, bet tie visi nomiruši. Vēl pēdējā latviete aizbraukusi uz Latviju neilgi pirms neatkarības atjaunošanas. Arī šeit ir bēda ar kapsētu zagļiem — šādās nomaļās kapsētās, par kurām klīst leģendas, ka tur apglabāti kādi bagātnieki (šoreiz — latvieši), tiek apgānītas un izrakņātas. Latbirzē esot bijušas trīs māsas, kas neesot īpaši draudzējušās ar pārējiem, bet citi latvieši — piemēram, Emīle, vienmēr jauki spēlējusi ermoņiku, kad svinējuši Jāņus. Kā vēsta 1931. gada arhīva dokuments, Latbirzes latvieši vairākumā esot bijuši anglikāņi, un tieši šajā ciemā esot atradies Vissavienības anglikāņu centrs, kura vadītāji uzturējuši sakarus ar Latviju un Angliju, saņēmuši palīdzību un norādījumus savai «kontrrevolūcionārajai» darbībai.

* * *

Uz Latkaloniju cerēju visvairāk, ka tur vēl būs daudz latviešu, kas saglabājuši dzimto valodu, jo ciemā kādreiz bija latviešu nepilnā vidusskola, uz kurieni braukuši skolēni no apkārtējām kolonijām. Turklāt ciems atrodas pietiekami nomaļā vietā un uz vairākām kartēm ir atzīmēts. Tuvojoties ciemam, fotografēju ceļa norādes, ka līdz Latkalonijai vēl pieci kilometri. Iebraucot ciemā, ir attiecīga ceļa zīme. Ciems ainaviski izskatās ļoti latvisks — pelēkās koka mājiņas ieaugušas lielos kokos, un mājas vietumis ir mazliet atstatu viena no otras — kā vēlāk izrādās, pa vidu arī esot bijušas mājas, kas vēlāk nojauktas. Dzirdēts, ka Baltkrievijā pamestās lauku mājas tiek nojauktas divos trijos gados, lai nerēgotos grausti, bet etnogrāfiem tas ir liels zaudējums. Tagad ciemā ir kādas pārdesmit mājas un droši vien ap simts iedzīvotāju. Kāds vīrs man laipni norāda, kurā mājā ciema malā dzīvojot latviete — Zinaīda Mārtiņa meita Šmite, tagad vīra uzvārdā Titova, izrādās gandrīz vai vienīgā ciema latviete. Diemžēl arī viņa latviski var pateikt tikai aprautas frāzes — «Labdien, labdien, mīļa kundziņ!» un «Runt grib, bet patēkt nevar», utt. Mūsu sarunai pievienojās arī divas Zinaīdas kaimiņienes, tāpēc jārunā krieviski. Saimniece stāsta, ka dzimusi 1935. gadā, esot bijis brālis Gunarij un māsa Gaita, kas dzīvojot Latvijā. Viņas vecmāmiņa mēģinājusi aizmukt uz Latviju kara laikā, arī māte esot gribējusi, bet toreiz neizdevās. Pirms dažiem gadu desmitiem gan daudzas latviešu saimes ir izbraukušas uz Latviju — Strazdovi, Lieļāmuri, Cepeļevi, Grinbergovi un citi. Vecmāmiņai Marijai Apsītei bijuši tikai deviņi mēneši, kad viņas ģimene atbraukusi šeit uz Baltkrieviju, bet vairs nav zināms, no kuras Latvijas vietas viņi izceļojuši. Zinaīdas tēvs Mārtiņš Šmits ir pazudis 1937. gadā — kā jau vairākumam latviešu ģimeņu šeit, bet viņa māsu kara laikā nosituši bandīti. Ar māti gan esot runājušas latviski, bet kur tie gadi, kad viņu nācās apglabāt. Zinaīda stāsta, kā ciemā svinējuši Jāņus, pat atceras kādu Līgo dziesmas pantiņu, tikai saka to krieviski.

Toties viņa atceras latviski pāris rindas «Kur tu teci», arī «Cits ar vīzēm, cits ar zeķēm, cits ar basām kājām». Kaimiņiene Maņa iesaistās sarunā: kāds esot stāstījis, ka no Latvijas arī braukšot uz Latkaloniju un vedīšot dāvanas, jo visas valstis taču savējos apdāvinot — gan poļi, gan vācieši, gan lietuvieši. Un Rīga esot tik bagāta!

* * *

Pirms došanās uz pēdējo apsekoto latviešu koloniju — bijušo Perekales latviešu ciema padomi — likās, ka līdzīgs rezultāts būs rodams arī šeit un ciemā vairs nebūs neviena cilvēka, kurš vēl runātu latviski. Devāmies ceļā uz Zaļesji kopā ar Sandi Laimi un Aigaru Lielbārdi, kurš redzēto fiksēja videokamerā. Iebraucot ciemā, mums tūdaļ norādīja uz ciema vecāko daļu, kur vēl dzīvojot latvieši. Todien satikām četras latvietes, no kurām divas runāja brīnišķīgā latviešu valodā, un vēlākos LU ekspedīcijas apsekojumos Janīnas Kursītes vadībā izrādījās, ka Zaļesjē dzīvo vēl arī citi latvieši un pat viens krievs, kurš labi runā latviski. Pirmo Zaļesjē satiekam Lidiju Mihaģuku Kārļa meitu, kura gan labi saprot, bet pašai latviski runāt pārāk grūti. Izrādās, Lidas bērnībā vecāki tika nogalināti un palikuši trīs bērni bāreņi, no kuriem Lida bijusi tā mazākā. Kara laikā esot saslimusi ar tīfu, tāpēc no nometnes aizvesta uz slimnīcu, bet, kad atgriezusies, vairs nav atradusi savu brāli.

Visjaukāk tikties bija ar Zentu (dz. 1929. g. tuvējā Jāčerī), kura ļoti atgādina Latvijas lauku mammiņu jeb Zentas valodā memmiņu. Zenta labi atceras mātes stāstīto, ka šejienes latvieši no Kurzemes atnākuši uz Baltkrieviju. Zentas vecmemmes mātei bijis 17 gadu, kad ģimene divās nedēļās kājām atnākusi un izveidojusi šos latviešu ciemus. Te esot toreiz bijis tāds bagāts latvietis Mūrnieks, kurš zemi pārdevis latviešiem, un tā tie latvieši te iedzīvojušies — Briekmaņi, Pūpoli, Strazdi, Štāli, Veisi, Zirņi, Gožes, Zaķi, Ezeri, Pazariņi un daudzi citi. Zentas māte ar māsu drīz pēc kara esot aizbraukušas uz Latviju, kur dzīvojušas Jelgavā, bet pirms nāves māte vēlējusies atbraukt atpakaļ pie Zentas un šeit arī mirusi. Bet Zentas māsa ar ģimeni joprojām dzīvo Rīgā, Zenta esot tur ciemojusies 1991. gadā, bet tagad ceļošana, pases un vīzas vairākumam laucinieku ir pārāk dārgas. Zenta teic, ka arī būtu braukusi dzīvot uz Latviju, ja nebūtu precējusies ar baltkrievu.

Līdz karam apkārtējos ciemos — Perekalē, Jāčerī, Bulkovā, Kolbinkā un Zaļesjē — esot dzīvājuši vieni latvieši. Arī Zenta vēl paspējusi nomācīties pirmo skolas gadu latviešu valodā, bet pārējā skola bija tikai krieviski. Daudzi esot mainījuši savus latviešu vārdus uz krieviskiem, vien Zenta nav to darījusi, jo negribējusi mainīt. Zentas bērnībā šeit reizumis esot atbraucis latviešu teātris no Maskavas ar izrādēm, un Zentas tēvs kā jau latviešu sarkanais strēlnieks un ciema padomes sekretārs, esot sēdējis pirmajā rindā. Taču jau 1937. gadā viņš tika «paņemts» tā paša iemesla dēļ — ka esot bijis latviešu sarkanais strēlnieks un ciema padomes sekretārs. Pēc tam kara laikā šeit bija partizānu zona, un brālim nācās iet partizānos, lai glābtu dzīvības pārējai ģimenei. Bet vācu karaspēks, cīnoties pret plašo partizānu kustību, 1942. gada pavasarī pilnībā nodedzināja divus latviešu ciemus — Perekali un Kolbinku — ar visiem iedzīvotājiem. Tagad par to piemiņu glabā divi pieminekļi mežmalā, ap kuriem nesen izveidojusies jauna latviešu kapsēta. Pārņem dīvaina sajūta, staigājot pa mežu un klausoties Zentas stāstījumu, ka šeit ir bijusi Perekales skola, šeit tāda vai cita latviešu saimnieka māja, bet tagad par to vairs nekas neliecina. Krietnu gabaliņu tālāk, priežu sila vidū uz neliela paugura, ir Valažuodas latviešu kapi. No daudziem apbedījumiem pāri nav palicis nekas, no citiem vēl samanāma kopiņas vieta vai krusta paliekas.

Zenta atceras, kā šeit svinēti Jāņi, kā iets budēļos, kā krāsotas olas un kā šūpojās Lieldienās. Viņa atceras kādu rindiņu no Līgo dziesmām — «Jāņa māte sieru sēja», minēja arī citas dziesmas — «Zem ozola kuplajiem zariem», «Zied zilas puķes meža malā», «Maziņš biju, neredzēju» un vienmēr pasākumos dziedāto «Uz cīņu mosties, darba ļaudis».

Netālu no Zentas dzīvo Elza Matisone, kurai jau 83 gadi, un jau viņas vecāki — Kristaps un Lūcija — esot dzimuši šeit, Zaļesjē. Elza pārsteidz ar savu tīro un bagāto latviešu valodu, kurā samanāma Kurzemes izloksne — «pieron pie citas valodas» un «viņš tāds švakris». Tas esot tāpēc, ka paguvusi vietējā latviešu skolā nomācīties četrus gadus. Bet tad, kad bija tālāk jāmācās krieviski, viņa pati vēlējās palikt uz otro gadu 4. klasē, lai iemācītos krieviski. Elza laikam ir pēdējā ciemā, kura prot latviski gan lasīt, gan rakstīt, bet, tā kā viņas vīrs bija krievnieks un negribēja ģimenē latviešu valodu, esot turējušies pie krievu valodas, jo būtu nepieklājīgi runāt latviski un vīrs nesaprastu. Turklāt latviešus esot izsmējuši, kad tie runājuši latviski.

No lielākajām latviešu kolonijām Baltkrievijā vēl ir palikušas divas, par kurām nav zināms, vai tur vēl ir sastopami kādi latvieši — Uņa un Galičmuiža. Abi šie ciemi atrodas ļoti tuvu Krievijas robežai, un to apmeklēšana bez saskaņošanas ar varas iestādēm nebūtu ieteicama. Varbūt kāds no lasītājiem vēlas kļūt par šo latviešu ciemu jaunatklājēju?