Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Pēdējās nedēļās Latvijas medijos topā ir ziņas par vardarbību skolēnu vidū. Ne pirmo gadu tīmeklī arvien vairāk parādās informācija ne tikai par pedofilu grupējumiem, bet arī par mobilajos tālruņos ierakstītajiem nežēlīgajiem kautiņiem gan starp puišiem, gan meitenēm.
Avīžu lappuses un TV ekrānus nepamet stindzinošas ziņas par vardarbību ģimenēs, internātos, bērnu namos, par slepkavībām skolās un asiņainām laupīšanām pārdesmit vai dažu simtu latu dēļ ielās, pagalmos un dzīvokļos, pasūtījuma slepkavībām.
Un kur nu vēl Amoka skrējiens pēc dienišķās maizes inflācijas apstākļos un cilvēka cieņu pazemojošās niecīgās pensijas, vienas daļas politiķu nemitīgie meli un tukšie solījumi… Pašnāvību skaits ir dramatisks. Nereti daudzi vienīgo iespēju no tā norobežoties rod alkoholā un narkotikās. Avīžu lappuses joprojām pilnas negāciju, glancētie žurnāli – ar mūsu sabiedrības turīgās daļas izšķērdīgajiem tusiņiem, dārgajiem tērpiem, pēc kārtējās laulības šķiršanas – koši attēli ar brīvības kliedzieniem kopā ar jaunajām sirdspuķītēm un mīļākajiem. Tādējādi pamazām ļaužu zemapziņā tiek iekodēta vienkāršota utilitārā patērētāja domāšana, dārga apģērba un vieglas, spožas dzīves un krāšņu šovu kults kā augstākais mērķis.
No visa tā cilvēki ir noguruši, bērni un jaunieši psiholoģiski nomākti un stresaini. Daudzi jau aizmirsuši, ka pašreizējo Saeimu ievēlēja galvenokārt tādēļ, ka noticēja pozitīvajam, tagad daudz aprunātajai un nonievātajai pozitīvisma reklāmas kampaņai. Par to no jauna runā un piemin gan politologi, gan sociālatropologi, gan psihologi un citi analītiķi. Tās ir nomāktā un izsalkušā, un, lai arī tas izklausītos neticami, turīgā un veiksminieka slāpes pēc pozitīvisma.
Lai gan bērni un vecāki nav šķirams jēdziens, tomēr visvairāk cieš bērni. Viņi ir arī tas lakmusa papīrs, kas nekļūdīgi uzrāda sabiedrības slimās vietas. Meklējot izeju, daļa no viņiem nocietinās un kļūst nežēlīgi vai aiziet citādā veidā pa pieskari, otra daļa mēģina izrauties no šī apburtā loka, atrodot spēka avotus pozitīvajās norisēs. Tik bieži tagad nācies redzēt, kā bērni tiektin tiecas pēc mīļuma, labestības, draudzības, kā priecājas par izpalīdzību, pozitīviem varoņiem, kuri palīdz mazākajiem un vājākajiem… Ka jāsāk, lai cik tas dīvaini neizklausītos, ar labestības ieaudzināšanu bērnos, to apjēgušas pat lielvalstis. Ne velti, piemēram, Japāna intensīvi ražo labestības pilnas animācijas filmas, pretēji tādām kā "Toms un Džerijs" vai " Nu, pagaidi!", kurās ir slēpta, bet izteikta nežēlība. Arī Latvijā, par laimi, gan leļļu, gan dramatiskie teātri aizvien vairāk iestudē šādas izrādes bērniem. Viens no tādiem klasiskiem piemēriem ir Astrīdas Lindgrēnes "Brālītis un Karlsons, kas dzīvo uz jumta". Rakstniece vienmēr aizstāvējusi sabiedrības visvājākos, nabadzīgākos, vientulīgākos cilvēkus. Un viņas Karlsons aizvien un visos laikos ir kādu bērnu un arī pieaugušo gaidīts. Bērniem un viņu vecākiem Karlsona atnākšana allaž ir kā palīgs uzlabot savstarpējās attiecības ģimenē un sabiedrībā. Tas palīdz vecākiem un bērniem uzturēt pozitīvas – labsirdīgas, iejūtīgas, atsaucīgas, uzticības pilnas savstarpējās attiecības, prieku dzīvot, satikt labus cilvēkus, skatīties uz pasauli ar priecīgām, labvēlīgām un gaišām acīm.