Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Latvietim Irākā izrauj aci

Latvietim Irākā izrauj aci
Facebook LinkedIn Draugiem Twitter
Comments 29
Foto: No personīgā arhīva

Guntars Jansons (35 gadi) ir viens no tiem Latvijas karavīriem, kas bijis vairākās ārvalstu misijās. Taču no vienas tādas viņš atgriezās kā invalīds. Sadzīves traumas dēļ viņš zaudējis vienu aci. Guntars intervijā portālam TVNET stāsta par savu dzīvi, kura pēc nelaimes gadījuma ir pavisam citāda, nekā iepriekš karavīrs sapņoja...

Irākā Guntars bija 2003.gadā. Šī misija viņa dzīvē bija īpaša – tās laikā viņš palika bez kreisās acs. "Tas bija vienkārši nelaimes gadījums. Tas nebija nekas saistīts ar šaušanu vai ko tamlīdzīgu. Vienkārši mums ekipējums nebija pietiekami sagatavots, lai tur varētu normāli dzīvot. Tādēļ darījāmies, kā vien var."

"Tur bija tādas nostieptas gumijas, ar ko nostiprina transporta kravas. Tās bija ar āķiem. Ārā bija stipri karsts - plus 40 vai plus 50. Alumīnijs, aiz kā tie āķi bija aizkabināti, bija atliecies vaļā. Stāvēju blakus."

Gumija kā nāca, tā aptinās ap galvu un ar āķi acī iekšā. Sanāk, izrāva aci.

Negadījuma dēļ Guntars Irākā bija vien nepilnu mēnesi. No šīs misijas viņam nav nevienas fotogrāfijas, jo nav paguvis nobildēties.

Slēpj no žurnālistiem

Pēc nelaimes gadījuma karavīrs aizvests uz Bagdādi, kur operēts. Tad nakts laikā aiztransportēt uz Vāciju un tad jau atpakaļ uz Latviju. Mājās gan viņš uzreiz netika, jo vairākas nedēļas turēts Gaiļezera slimnīcā, lai mediji neuzzinātu, ka viņš karavīriem un gaisa temperatūrai nepiemērotu apstākļu dēļ zaudējis aci.

“Kad atbraucu no Irākas, žurnālisti man netika klāt. Divas nedēļas mani slēpa Gaiļezerā. Mani turēja Gaiļezerā bez ārstēšanas. Iemesls it kā bija acs. Taču patiesībā centās noslēpt, kāpēc mums Irākā ir ir tādi sūdi. Kāpēc vienību uz Irāku aizsūtīja bez kaujas munīcijas, bez granātām? Mums bija Latvijas klimatiskajiem apstākļiem paredzētas formas, taču Irākā bija plus 50 grādi...”

“Kāpēc mēs aizbraucām uz Kuveitu, bet munīcija uz Irāku un mēs 2,5 tūkstošus kilometru braucām pa karadarbības zonu bez munīcijas?"

Tur jebkurā brīdī varēja sākties kauja un mēs visi būtu beigti. Visi momentā. Mums nebija, ar ko šaut.

"Braucot no Kuveitas uz Irāku, lietuviešu karavīri mums aizdeva tik daudz munīcijas, lai katram karavīram izdotos izšaut gaisā un tad nošauties, lai netiktu gūstā."

Pulkvedis Guntaram pēc tam bija atklājis, ka viņš slimnīcā turēts nevis ārstēšanas dēļ, bet gan saistībā ar Aizsardzības ministrijas rīkojumu slēpt ievainoto karavīru no žurnālistiem: “Neko jau man nedeva. Nevienu tableti. Es vienkārši sēdēju palātā un viss. Vienīgā vieta, kur var noslēpt no žurnālistiem, ir turēt palātā.”

Nebija gatavi ievainotajiem

Guntars arī atklāj, ka pēc ielidošanas Rīgā viņš lidostā četras stundas gaidījis kādu pārstāvi no ministrijas vai vadības, taču neviens nav ieradies viņu sagaidīt. “Latvijas armija nebija gatava nevienam ievainotajam. Likās, kā tas var būt – mūsu ozoli taču nav ievainojami! Tad, kad atbrauca pirmais ievainotais, neviens īsti nesaprata, ko darīt.”

Guntars kopā ar kara biedriem misijas laikā
Guntars kopā ar kara biedriem misijas laikā Foto: no personīgā arhīva

Nelaimes gadījums ieviesa būtiskas korekcijas Guntara dzīvē un plānos. Katra karavīra sapnis un mērķis ir braukt misijās, taču, kļūstot par invalīdu, šiem viņa sapņiem bija pārvilkta trekna svītra.

Ar degsmi viņš stāsta, ka “tam tikai dzīvoju un tam tikai trenējos".

Viss bija pilnīgi sabrucis. Es biju invalīds, kas neder vairs nekam.

Pēc likuma karavīrs bez kreisās acs vairs nedrīkst piedalīties starptautiskās misijās. “Tas ir absurds, kreisā acs nav noteicošā,” Guntars vērtē un stāsta, ka Latvijā viņš varot darīt visus iepriekš darītos darbus, piemēram, šaut poligonā vai skriet. “Bet misijā tāds neder. Tāds ir likums.”

Frizētavā vairs neatgriežas

Par viņa nelaimi uzzināja karavīra bijušais rotas komandieris, kurš strādāja Aizsardzības akadēmijā, un aicināja viņu kļūt par instruktoru. “Biju diezgan pieredzējis un labi apmācīts.” Līdz pat šim gadam viņš tur arī strādāja, apmācot jaunos karavīrus.

Pirms armijas Guntars bija vīriešu frizieris, taču šai profesijā viņš vairs nav atgriezies. Aizgājis no darba armijā, viņš tagad “piehalturē” par apsargu. Tāpat viņš iztikas līdzekļiem izmanto pensiju, ko saņem kā atvaļināts karavīrs.

Taujāts, kas frizierim licis kļūt par karavīru, Guntars teica: “Tā ir asins balss.” Jau no skolas laikiem viņam patika pistoles un kara spēles. “Frizieris jau nav slikts amats, taču asins balss mani sauc atpakaļ. Tur darbība ir nopietnāk ar ieročiem, uzdevumiem.” Jo dziļāk tajā visā esi, jo vairāk asinis piepildās.”

Karavīri Bosnijā
Karavīri Bosnijā Foto: no personīgā arhīva

Neskatoties uz visu iepriekš pārdzīvoto vai arī par spīti tam, Guntars, ja vien varētu, būtu gatavs doties vēl kādā misijā uz karadarbības zonu: “Noteikti.”

Viņš par šo jautājumu ar sievu runājis 2003.gadā neilgi pēc apprecēšanās. “Mēs gaidījām bērniņu, bet man tieši bija jābrauc uz Irāku. Es sievai prasīju viņas domas.”

Sieva paklusēja kādu brīdi un atzina, ka labprāt mani nekur nelaistu.

Tajā pašā laikā viņa teikusi, ka vīram aizliegt braukt būtu lielākā muļķība.

“Misijas ir karavīru augstākā latiņa, augstākais profesionalitātes rādītājs. Tas būtu tāpat kā “Dinamo” hokejistam sieva aizliegtu spēlēt NHL. Tā ir latiņa. Tas ir augstākais, ko var sasniegt. Domāju, ka liela daļa sievu to ļoti labi saprot.”

Guntaram ir meitiņa, taču, ja būtu dēls, negribētu, lai viņš kļūst par karavīru: “Nepateicīgs darbs.” Latvijā karavīru sociālais nodrošinājums esot ļoti slikts.

Patlaban Latvijā izdienas pensijā dodas pirmie neatkarīgās Latvijas karavīri. Viņu vecums ir 40-45 gadi. “Viņu profesija civilajā dzīvē vispār nevienam nav vajadzīga. Nekur, pilnīgi nekur nav vajadzīgs izbijis karavīrs. Viņam ir 40-45 gadi. Viņš sākt kaut ko jaunu un mācīties vairs nevar. Tas ir ļoti smagi. Turklāt viņa morāle un psiholoģija ir pilnīgi citāda nekā civilajiem iedzīvotājiem. Adaptācija civilajai dzīvei ir ļoti smaga. Jālieto ļoti smaga pašanalīze un intelektuālās pūles, lai saprastu, kas un kāpēc notiek.”

“Karavīriem ir ļoti smagi. Līdz šim par to valdības līmenī nav domāts," viņš rezumē.

Guntars intervijā atklāja arī dažādas citas interesantas lietas par karavīru ikdienas dzīvi misijās. Par tām portālā TVNET būs materiāls jau pavisam drīz. Gaidiet turpinājumu!

Tēmas
Aktuālais šodien
Jaunākās ziņas
Svarīgākais