Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/15/9087828t1h553c.jpg)
Dārzkopju problēma vienmēr bijis pazemes iemītnieks kurmis, kuru dienas gaismā bieži nesatikt, toties katru rītu var redzēt dārzā atstātās ceļa zīmesrakumus. Jau senatnē zemkopji domāja, kā no nelūgtā strādnieka atbrīvot sējumus, bet izrādās, ka tas pat mūsdienās nav nemaz tik viegli izdarāms.
Laika gaitā cilvēki daudz ko izmēģinājuši, bet kurmji dārzā atgriežas atkal un atkal. Ko mēs zinām par šo pazemes racēju, kāpēc tik grūti to aizbaidīt no sakņu dārza?
Kurmis un tā dzīves veids
Mūsu dārzus pārņēmis tā saucamais Eiropas kurmis (Talpa europaea). Pieaugušam dzīvniekam kažoks ir matēti melnā krāsā, jaunam kažoka krāsa ir blāvāka. Dažreiz ir redzēti arī bālgani, pelēki un brūni kurmji. Kurmim ir īss mīksts apmatojums. Kustoties pa šaurajām ejām, kurmja kažoks pastiprināti dilst, tāpēc, atšķirībā no citiem dzīvniekiem, tas kažoku maina 3 - 4 reizes gadā. Kurmis ir 12 - 17 cm garš, sver 70 - 119 g. Kurmis orientējas, pateicoties lieliskajai ožai un dzirdei, jo redze tam nav attīstīta. Kurmja deguns vienmēr ir mikls, to ieskauj matiņi, kas ļoti jūtīgi reaģē uz vismazākajām vibrācijām.
Kurmis ir kukaiņēdājs, pamatā ēd sliekas, kukaiņus un to kāpurus, gliemjus, mitrenes, gatavo barības uzkrājumus ziemai. Dzīvnieciņš ir ļoti ēdelīgs, barojas 5-6 reizes dienā ar nelieliem pārtraukumiem gulēšanai. Kurmis atrodas pastāvīgos barības meklējumos un liek uz zoba arī jebkuru alā iekritušu vardi, čūsku vai peli. Kurmjiem raksturīgs arī kanibālisms - tie briesmu brīdī var apēst savus mazuļus vai mātīti. Kurmis ir vienpatis, tam nevajag ciltsbrāļu kompāniju. Tēviņi ātri iesaistās asiņainos ķīviņos, uzvarētājs apēd zaudētāju.
Kurmis veido sarežģītu alu sistēmu, tā sazarojas neskaitāmās alās, kas ved uz barības krātuvēm, ūdenstilpi, medību laukiem. Kurmji gada laikā zemes virspusē iznes centneriem augsnes, kas bagātināta ar kalciju, magniju un citiem svarīgiem minerāliem, tādēļ ir vērtīga dārzkopībā.
Alas kurmis rok 5-60 cm dziļumā, bet ziemā ierokas līdz diviem metriem. Kurmja ligzda var atrasties līdz diviem metriem zem zemes, ir izklāta ar mīkstām lapām un zāli. Lai arī kurmis ir cītīgs racējs, tomēr diezgan slinks, tāpēc necentīsies urbties cauri stipri noblietētai augsnei un dzīvos dārza gabalā, kuru norobežo labi iemīdīti celiņi. Slinkumu pārvarēs tikai tad, ja aptrūks barības.
Grūti cīnīties ar neuzvaramo
Entomologi (kukaiņu pētnieki) atzinuši, ka ar kurmjiem nevajadzētu cīnīties, bet gan mācīties ar tiem sadzīvot vai tikai atbaidīt, jo atbrīvoties no tiem ir ļoti grūti. Pie tam kurmju klātbūtne ir apliecinājums, ka dārzā ir veselīga un auglīga augsne. Meklējot barību, augsnes racēji var pazust no viena dārza gala un uzrasties otrā, bet pēc tam atgriezties tad, kad to vismazāk gaida. Daudzas tautā ieteiktās dzīvnieciņu ierobežošanas metodes uz kurmjiem neiedarbojas, dažādi tarkšķi un uz metāla stieplēm uzkārtas alus bundžas spēj biedēt tikai jaunos kurmjus. Tā kā kurmis ir jūtīgs pret dažādām smaržām, var mēģināt alās likt sapuvušas siļķes galvas - šo smaku kurmis ciest nevar, dzīvnieks aiziet. Viena no efektīvākajām cīņas metodēm ir kurmju lamatas, kuras jāievieto aktīvā alā. Noķerto kurmi var pārnest kādu meža nostūri tālu no mājām.
Lai racēju noķertu, nepieciešams atrast aktīvo alu. To var konstatēt, rakumu tuneli piespiežot ar kāju. Tautā zināms, ka kurmju atbaidīšanai var zemē ierakt tukšas pudeles ar kakliņiem uz augšu tā, lai vējš traukā svilpo. Šī trika izmēģinātāji gan atzīst, ka tikai divus gadus no kurmjiem nebijis ne vēsts, bet jau trešajā tie apjauta, ka no skaņas nekas traks nenotiek, un raka atkal. Kāds cits cīnītājs ar kurmjiem sakrājis izsmēķus un aplējis ar ūdeni. Divas dienas noturējis, tad ūdeni ielējis kurmja alā. Tas palīdzējis, jo kurmis taču nav pīpmanis. Pārbaudīta kurmju aizbiedēšanas vērtība ir fritilāriju sīpoli, ko iestāda dobē. Tad ne tikai kurmji aiziet, bet arī citi dārza postītāji nenāk tuvumā. Dārzkopji arī secinājuši, ka augsnē, ko iekārojis kurmis, jāber diezgan stiprs mēslojums, bet tad gan nav iespējama ekoloģiskā saimniekošana. Citi kurmju apsēstu dārzu kopēji iegādājušies takša šķirnes suni, kas kurmjus izvilina no alām un nomedī, bet šo medību laikā savanda stādījumus. Vēl novērots, ka kurmjiem nepatīk, ja alā ieliek cilvēku matus vai iesprauž pēc ceptas gaļas smaržojošus iesmus.
Tā kā pazemes racējam ir ļoti attīstīta oža un pretīgums pret nedabiskām smakām, mums katram ir iespēja eksperimentēt, kā nelūgto viesi dabūt tālāk no dārza, jo neviens vēl nav atklājis, kā šo pazemes iemītnieku no sakopta pagalma aizdzīt uz visiem laikiem.