Svētkos balts priekšautiņš, ikdienā – melns; balta, tīra blūzīte; svārciņi pāri celim un rājiens, ja kaut kas nebija kā nākas – šādas atmiņas par skolas «dress code» jeb ģērbšanās stilu varētu būt tiem, kas bija skolēni pirms vairākiem desmitiem gadu. Taču dažas Latvijas skolas arī mūsdienās pieprasa valkāt vienādu skolas tērpu vai formu.
Krāsas vieno
Būt vai nebūt vienādiem kostīmiem – šis jautājums laiku pa laikam uzvirmo skolēnu un skolotāju vidū. Vairākas skolas Jelgavā, Ventspilī, Alūksnē un citviet Latvijā ir nopietni apsvērušas vienota ģērbšanās stila ieviešanu. Taču tikai dažas tik tiešām spērušas šo soli.
Piemēram, Franču licejā vienotie tērpi pieņemti demokrātiskā veidā, lūdzot ievērot Francijas karoga krāsas – tumši bordo, baltu un zilu. No 1. līdz 4. klasei skolas formas veids ir vienāds, bet, sākot ar 5. klasi, modeli no piedāvātājiem 24 variantiem var izvēlēties audzēknis pats.
Vienots skolas stils ne vienmēr nozīmē vienādus kostīmus, tas var arī būt stingrs reglaments, kā jāizskatās, esot mācību iestādes telpās. Daudzās skolās pastāv iekšējās kārtības noteiktumi, kas ierobežo skolēnu ārišķīgās izpausmes – pīrsingus, matu krāsu, dažviet pat noteikts, ka topiņš nedrīkst atsegt nabu un biksēm jābūt līdz viduklim, nevis uzkarinātām uz gurniem.
Vienots ģērbšanās stils pastāv arī Puškina licejā. Tās gan nav skolas formas, bet kopīgs ģērbšanās princips – skolēni valkā apģērbus baltā un melnā krāsā. Licejisti var izvēlēties jebkura stila kostīmu, tomēr tam jābūt lietišķam: zēniem?– uzvalkam, meitenēm – žaketei un biksēm vai svārkiem.
Tērps – skolas vizītkarte
Aptaujātie Puškina liceja jaunieši pauda viennozīmīgu atbalstu skolas tērpam un minēja vairākus ieguvumus: tērpu kā atšķirības zīmi un skolas vizītkarti un cienīgāku, nosvērtāku izturēšanos citam pret citu, kas neviļus izriet no lietišķā apģērba.
Ģērbšanās likums īpaši neietekmē skolēnu individuālās izpaušanās iespējas, jo ir atstāta vieta arī personīgajam stilam – zēni var valkāt krāsainas kaklasaites un meitenes – rotaslietas un krāsainus aksesuārus. Spilgtiem toņiem gan nevajadzētu parādīties matu krāsā.
Iespējams, ka labprātīgi un «bez sāpēm» visi pakļaujas skolas ģērbšanās stilam tāpēc, ka tas savulaik bija pašu skolēnu lēmums, kuru pieņēma liceja pašpārvalde uzreiz pēc skolas nodibināšanas. Turklāt labprātīgu lietišķā apģērba valkāšanu skolas sienās veicina fakts, ka tas ir licejs – tātad nav parasta vidusskola, bet gan mācību iestāde ar zināmu vārdu un slavu. Skolēni par savu «dress code» saka, ka tā ir iespēja būt atšķirīgiem, izcelties uz citu skolu fona, parādīt ar apģērbu, ka Puškina licejs ir īpaša skola.
Jā, klasiska stila apģērbs ieliek zināmos rāmjos un ierobežo arī valkātāja uzvedību – uzvalkā vai žaketē taču nevar staigāt ar līku muguru, kājas šļūkājot. Tāpēc vienots apģērbs var kalpot par sava veida kārtības uzturētāju. Papildus tam Puškina licejā pieņemts, ka skolotāji skolēnus uzrunā uz «jūs», tādējādi netieši norādot, ka «jūs vairs neesat bērni, bet jauni cilvēki ar zināmu atbildību».
Vienādais nonivelē vai atšķir?
Vai skolas tērps mazina sociālās atšķirības? Licejistiem bija grūti atbildēt uz šo jautājumu, jo visu laiku, kopš pastāv skola, ģērbšanās stils ir bijis vienots. «Mums svarīgi, kāds ir pats cilvēks, nevis cik viņam naudas,» viņi atzīst. Lūk, ko par vienotu ģērbšanās stilu skolās saka klīniskā psiholoģe Sanita Aizpure.
– Ko mūsdienu Latvijā nozīmē skolas forma? – Skolas forma Latvijā ir vairāk saistīta ar piederības apziņu, skolas prestižu, kā tas ir Rietumos. Diez vai tas ir tādēļ, lai mazinātu sociālās atšķirības izpausmi, jo skolas forma nav nemaz lēta.
Problēma ar vienotu ģērbšanās stilu varētu būt pusaudžu vecumā, jo tas ir posms, kad gribas izcelties. Apģērbs ir kods, kādā jaunietis sevi izpauž, parāda lomu, statusu un vietu hierarhijā, tāpēc pusaudžiem varētu būt grūtāk pieņemt šo vienotu formu, bet mazākiem bērniem tas nevarētu radīt nekādas problēmas.
Par formas ieviešanu parasti domā skolas, kurām ir savs prestižs un konkurss, lai tajās iekļūtu. Tad jaunieši grib atšķirties un rādīt savu statusu ar vienotu ģērbšanās stilu. Patiesībā pusaudži iespēju izcelties iegūst arī šajā gadījumā, jo atšķiras no citu, «parasto» skolu skolēniem.
– Vai vienādas skolas formas var ierobežot bērna individualitāti? – Ja cilvēks iekšēji jūtas labi, tad tas, ka uz pāris stundām nevar ielikt visus pīrsingus, būtiski paštēlu nemazinās. Bet, ja jaunietis jūtas maziņš un melns un vēlas tādā veidā pašapliecināties, sekot kādai autoritātei, tad būs sāpīgi, ja to ierobežos.
Reizēm skolēniem ir vieglāk pieņemt, kā izskatās skolotājs, nekā skolotājiem – kā izskatās skolēns, tāpēc vienots ģērbšanās stils palīdzēs vērtēt skolēnus līdzīgāk, neizsauks uguni uz kādu, kas, pēc skolotāja domām, provokatīvi izskatās. Vienāda ģērbšanās stila pozitīvie ieguvumi atkarīgi no tā veida. Jāņem vērā, cik forma ir ērta, praktiska, moderna. Pēc laika būtu lietderīgi veikt skolēnu aptauju un jautāt, ko viņi domā par formām. Ja skolēnam ir iespēja izvēlēties, kā improvizēt doto noteikumu robežās, un ja lielākā daļa ir apmierināta ar formu, tad nav pamata bažām. Ja bērni paši izlēmuši, ka vēlas valkāt skolas formu, tad nevar runāt par uzspiešanu un negatīvu ietekmēšanu.
– Kā formastērps var pozitīvi ietekmēt skolas ikdienu? – Jebkura forma disciplinē. Piemēram, ieraugot ugunsdzēsēju, policistu vai ārstu baltā halātā, liekas, ka šis cilvēks ir citāds nekā pārējie. Forma ir kods, ko rādām apkārtējiem – kas mēs esam un ko mēs darām. Arī valkātājam tas uzliek atbildību, kaut vai tāpēc, ka forma nedrīkst būs saņurcīta un novalkāta.
Skolas forma noteikti norāda uz cilvēka akadēmisko ievirzi, uz sasniegumiem orientētu domu gājienu. Tomēr tam ir visai maz sakara ar intelektu, un nav teikts, ka, valkājot formas tērpus, būs labākas atzīmes. Bet tas noteikti disciplinē.
– Kāpēc pagaidām Latvijā tik maz skolu ir izvēlējušās vienotu ģērbšanās stilu? – Varbūt tas saistīts ar negatīvām atmiņām no padomju laikiem, kad nebija iespēja izvēlēties. Arī materiālā bāze ir vajadzīga, lai ieviestu formas, jo tās tomēr nav lētas. Pieļauju, ka prestižās skolas – ģimnāzijas un liceji – nākotnē nonāks pie sava vienojošā elementa arī ģērbšanās stilā.
***
Skolas formu tradīcijas pasaulē
Japāna
Visās Japānas skolās jāvalkā formas, bet privātajās skolās uz to raugās īpaši strikti. Ienākot skolā, ir jāuzvelk baltas tenisčības, skolas formā ietilpst arī divas somas. Izveidota īpaša skolas formu komiteja, kas palaikam kontrolē svārku garumu un citus normatīvus. Mati nedrīkst būt balināti vai krāsoti, nedrīkst lietot kosmētiku un rotaslietas.
Izraēla
Izraēlā pēdējos gados arvien vairāk skolu izlemj par labu skolas formu nēsāšanai. Izraēlas skolēnu apģērba vienojošais elements ir krekls ar skolas emblēmu – vasarā ar īsām, ziemā ar garām piedurknēm. Tomēr skolēniem ir ļauts improvizēt un izvēlēties sev tīkamu krekla krāsu. Formu mērķis ir mazināt sociālās atšķirības starp nabadzīgiem un bagātiem bērniem, turklāt skolas krekls maksā ļoti lēti, līdz ar to visi to var atļauties.
Malta
Maltā katrai skolai ir jābūt savai uniformai, kas visiem skolēniem obligāti jānēsā. Tērpa dizains seko britu tradīcijām un ietver svārkus vai īsbikses, blūzi, kaklasaiti, jaku, tumšas zeķes vai zeķbikses un slēgtās kurpes.
Apvienotā Karaliste
Apvienotajā Karalistē skolas formas ir lielā cieņā, un no šīm tradīcijām ir ietekmējušās daudzas citas pasaules valstis. Tipiskas britu vidusskolas tērps ietver vējjaku, vienkāršu baltu kreklu, skolas kaklasaiti, melnas vai pelēkas bikses vai svārkus, pelēkas vai melnas zeķes zēniem un baltas meitenēm, vienkāršas melnas kurpes, melnu džemperi ar V veida kakla izgriezumu. Papildus tam daudzās skolās ir stingri ierobežota rotaslietu un kosmētikas lietošana.
Tomēr pēdējā laikā arvien spēcīgāka kļūst tendence pilnā komplekta vietā vienoti nēsāt tikai kreklus ar skolas simboliku. Tas ir veids, kā padarīt skolas uniformu pieejamu skolēniem no dažāda labklājības līmeņa ģimenēm. Turklāt izmaiņas noteikumos radījis fakts, ka mūsdienās temperatūra skolās ir augstāka, nekā tā bija pirms 50 gadiem. To veicinājusi gan klimata sasilšana, gan centrālapkures ieviešana. Tāpēc pirkt biezus, smagus apģērbus – āra jakas, vilnas svārkus utt.?– ir kļuvis nepraktiski.
***
Pieredze
Saeimas deputātei Solvitai Āboltiņai atmiņas par skolas formu saistās ar to, ka tā bija deficīts. Pamatskolā visām meitenēm formas bija vienādas, bet vidusskolā, ievērojot krāsu gammu (melnu, pelēku, zilu, baltu), bija iespēja variēt ar blūzēm un svārkiem. Vairāk gan skolotāji raudzījās, lai meitenēm nebūtu rotaslietu un kosmētikas. S. Āboltiņa domā, ka pašlaik mantu un lietu kults ir ņēmis pārāk lielu virsroku, tāpēc vienoti skolas tērpi būtu pašā laikā.
Rīgas mēram Jānim Birkam skolas forma bija obligāts, nevis izvēles jautājums. Mērs domā, ka visā Latvijā vienādas skolas formas nevajadzētu, bet katrā skolā savu, individuālu ģērbšanās stilu viņš atbalsta.
Mūziķis Artūrs Duboks atceras, ka padomju gados nebija pieejami džinsi un spilgti apģērbi, tāpēc skolēna formu nēsāt īpaši nav gribējies. Taču tagad, viņaprāt, tā būtu nepieciešama bērnu disciplinēšanai, jo viņi ir aizmirsuši elementāru pieklājību. Piemēram, piecelties, kad klasē ienāk skolotājs.
Laikraksta «Neatkarīgā Rīta Avīze» galvenā redaktore Anita Daukšte atzīst: tolaik, kad forma bija jānēsā, tā nepatika. Bet tagad, domājot, kā ģērbt meitu uz skolu, liekas, ka vienādas formas tomēr derētu – tās mazinātu bērnu izrādīšanos un atvieglotu dzīvi vecākiem.