"Man šis gads bijis īpašs ar to, ka strādāju slimnīcā. Bet es jau labu laiku jūtu, ka manī uzkrājies tas, kas prasa laiku pārdomām – šo klusuma laiku, šo gavēni. Pārdomāt, cik daudz es spēju sniegt mieru, prieku, piedošanu, atjaunot sairušas saites, meklēt, lai man piedod... Un tas nemaz nav daudz vieglāk, kā ievērot kādu īpašu diētu," saka Dana Kalniņa-Zaķe, Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas garīgās aprūpes dienesta vadītāja, kapelāne.
Dāvana klausīties
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Stradiņa slimnīcas kapela ir vienkārša telpa, baltas sveces, dažas svētbildes, altāris. Palūgta pie tā nostāties, lai fotogrāfijā veidotos skaista kompozīcija, Dana jauki pasmaida, tomēr noliedzoši pakrata galvu. Te viņa nekad nestāvot. Attieksmē pret dzīvi viņa ir tikpat godīga un nepiekāpīga, spīvi iet savu ceļu. Tas reiz aizsācies ar traģisku nelaimi – trīs gadus pēc kāzām autokatastrofā gājis bojā Danas vīrs, atstājot viņu divatā ar dēliņu.
Kā Lieldienu stāstā
"Traģiskais notikums ierāva krīzē ne tikai mani, bet visu manu ģimeni. Mēs visi pārdzīvojām, meklējām izeju, katrs savu. Tas bija laiks, kad piedzīvoju ticību jeb atklāsmi – to, ka Dievs ir un ka Dievs ir ļoti personisks, kas uzrunā mani un ir ar mani kopā," saka Dana. Ticības ceļu iet arī viņas brālis Krists Kalniņš, kurš šobrīd kalpo trimdas tautiešu draudzē Amerikā, Čikāgā. Šķiet neparasti, ka divi no vienas ģimenes iet līdzīgu ceļu?!
"Ne jau tikai mēs abi. Es jau teicu – bija iesaistīta visa ģimene. Neviens nepalika ārpusē. Un tajā es saskatu Dieva apredzību. Dievs spēj šos traģiskos dzīves notikumus pārvērst svētībā. Un es manu, kā tas Svētības pieskāriens dziedē, visu dzimtu dziedē... Un tas joprojām notiek, arvien turpinās. Arī kristīga cilvēka dzīve nav kaut kāds punkts – te es kļuvu par kristieti. Jo tu piedzimsti vēlreiz. Sāc kā mazs bērniņš – vispirms dzer pieniņu, tad cietāku barību mācies saēst," silti skaidro Dana.
Bērēs viņa pirmo reizi sarunājusies ar mācītāju, tas bija Valdis Baltruks. "Nevarētu teikt, ka līdz tam es pilnīgi nedomāju par Dievu vai neuzdevu sev jautājumus. Taču piepeši nekam vairs nebija pamata, pār mani gāzās visi būtiskie jautājumi – kāpēc un kālab, kā dzīvot tālāk. Sarunas ar mācītāju man kaut ko pavēra. Un nevis tā, ka pēkšņi viss kļuva skaidrs, taču radās cerība. Es lēnām sāku izprast, kāpēc vispār pastāv ciešanas, nāve, sāpes, ļaunums. Jā, ir sāpes, bet ir jēga – tās ne tikai sagrauj, bet spēj tevi celt un spēj atjaunot," klusināti saka kapelāne. "Ir pasaulē ciešanas, kuras nav izskaidrojamas. Kad var tikai raudāt vai klusēt. Taču ir ciešanas, kuras šķīsta, kuras spēj notraukt, nomazgāt, izšķīdināt dvēseles virsējās lēveres, tās sakaltušās, sabirzušās."
Spogulis un misija
Dana Kalniņa-Zaķe strādā Stradiņa slimnīcā, viņa ir kapelāne. Ikdiena rit kopā ar slimniekiem tajos brīžos, kad viņi vēlas izrunāt sāpīgo, pajautāt nesaprotamo, meklēt cerību pat vissmagākajos mirkļos.
"Nav iespējams saskaldīt, kur sākas dvēseles, gara dzīve un kur tā beidzas. Fiziskā saslimšana spēcīgi iespaido to, kā cilvēks vispār jūtas, garīgie jautājumi kļūst ļoti svarīgi. Tomēr es neesmu psihoterapeite, savā ziņā tā ir misija, ko veicu. Kapelāns ienes līdzi sajūtu, ka klātesošs ir kaut kas, kas pāri mums. Es klausos tajā, ko Dievs man saka, ko Dievs grib pateikt šim cilvēkam. Un nav tik svarīgi, kam katrs tic, kas katram ir šis svētais.
Slimnīca ir tas konteksts, kurā es strādāju, kas nosaka tēmas, iespaido sarunas. Kāpēc esmu saslimis, ko tas maina manā dzīvē? Ko Dievs man saka ar to, vai soda? Piepeši skaidri apjauš, ka ir mirstīgs. Ka var notikt lietas, kas pilnīgi pārmaina dzīvi. Kāds visu spējis pats, nu slimnīcas gultā pēkšņi kļuvis atkarīgs, turklāt no daudziem. Šī pārmaiņa rada ļoti daudzus garīgus jautājumus.
Katrs nāk ar savu stāstu, un es ieklausos katrā. Man ir svarīgi saprast, kādi jautājumi tieši šim cilvēkam ir degoši. Un mēs kopīgi ejam to ceļu. Es nemēģinu kaut kur viņu aizvilkt, bet skatos, kādi ir šā cilvēka resursi, kas ir viņa cerības. Gatavas atbildes reti kuram nepieciešamas, vajadzīga iespēja pārdomāt, atskatīties, reflektēt par savu dzīvi, un to darīt tāda cilvēka klātbūtnē, kas spēj saskatīt svarīgās lietas, iedot to spoguli."
Pretējais akcents
Dana sāka studēt teoloģiju ne jau tādēļ, lai kļūtu par mācītāju. Nebijis arī kāda cita, precīzi izplānota mērķa. "Bet bija pārliecība – tajā brīdī, kad būšu kaut kam gatava, tā vieta būs. Pārliecība bija tik cieša, ka es nebrīnījos, ka tieši tā viss izkārtojās," nedaudz noslēpumaini bilst viņa. Tomēr uzreiz piemin savu vīru Olafu, ar kuru ir kopā jau gandrīz piecpadsmit gadus. "Man bija tā privilēģija mācīties, jo vīrs mani saprata un atbalstīja." Studiju laikā Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātē Dana apguva klīniskās pastorālās apmācības kursu. Mācījās arī praksē Cēsu un Rīgas slimnīcās – kā asistente līdzās Dacei Skudiņai, Amerikā ordinētai mācītājai no Latvijas, kura strādā par kapelāni ASV klīnikā. Tieši pateicoties Dacei, mūsu valstī tik strauji attīstījusies kapelānu kustība. Šobrīd Dana pasniedz šo kursu topošajiem teologiem, mācītājiem un citiem, kuri vēlas sniegt palīdzīgu roku slimībā iesviestajiem. Izveidota Latvijas Profesionālo veselības aprūpes kapelānu asociācija, vadība uzticēta Danai.
"Toreiz, pirms četriem gadiem, apmācības kursu laikā es sapratu, ka ticība no galvas man iegājusi sirdī. Studējot teoloģiju, tu ļoti daudz domā, lasi, mācies, veido sistēmu. Taču ir svarīgi izprast, ko nozīmē dzīvot kā ticīgam cilvēkam. Kad ne tikai ar prātu pieņem, bet izjūti Dieva balsi sirdī. Slimnīcā es katrā slimniekā redzu – tas ir Kristus, kurš ir slims, atstāts, vientuļš, kurš cieš," skaidro Dana.
Viņa runā klusināti, taču ar spēcīgu pārliecību. Brīžiem pat samulstu. Piemēram, kad Dana piepeši saka: es protu klausīties, tā ir mana dāvana. Tad pasmaida, lūpas savelkot raksturīgā izteiksmē, paskaidro: "Es domāju, ka katram cilvēkam ir sava dāvana. Tā, ko kristieši dēvē par Svētā Gara dāvanu. Es protu klausīties. Manuprāt, tas ir būtiski laikā, kad pastāv pretēja tendence – akcents uz sevis pasniegšanu, parādīšanu. Klausīties ar vēlmi saprast, nevis dot padomus."
Ārsts, kas iziet cauri
"Reizēm pēc sarunām ar slimniekiem sēžu kabinetā un raudu. Mēdz būt smagi. Vainas apziņa vai pašpārmetumi, ja kaut kas nav izdevies. Dusmas par to, ko redzu, bet jūtos bezspēcīga mainīt... Es jau neesmu Dievs, man ir robežas, manas cilvēcīgās robežas. Taču ir gandarījums, kad es izjūtu īpašo Dieva žēlastību, jo mani spēki tiek atjaunoti. Tā ir Dieva tuvuma izjūta," saka Dana un uzmirdz.
Gandarījums esot arī tad, ja medicīnas personāls novērtē, aicina pie slimniekiem. Attieksme kopumā nav noraidoša, bet distanci reizēm varot just. "Esmu jutusies kā neredzama. Kā tas ir? Ej pa gaiteni, sveicini cilvēku, bet viņš… iziet tev cauri. Šī sajūta pastiprina manu spriedzi – vai esmu te piederoša?! Vai ir tam jēga, ko daru?! Un ne jau sev to jautāju, jo es zinu, ka kapelāna darbam ir jēga. Taču man svarīgi, ko domā ārsti un māsas. Atšķirībā no Amerikas, kur strādā mana skolotāja Dace Skudiņa, pie mums bieži valda izpratne, ka kapelāna darbs ir katra pacienta privāta lieta, nevis vitāla sastāvdaļa ārstēšanas procesā."
Atšķirībā no mācītāja, kapelānam jārunā ar dažādu konfesiju, ticību un pārliecību cilvēkiem. Ir ļaudis, kuri ieskatās tieši acīs un tincina – nu, kapelāne, pasakiet – kurš Dievs ir pareizais, vai kristiešu, musulmaņu, hinduistu, kurš no visiem?! Taču Dana neuzsāk teoloģisku disputu, viņai svarīgāk saprast, kādēļ šis jautājums uzdots. "Es mēģinu izprast viņa jūtas. Vai kaut kad vīlies, kaut kas viņu kādreiz sāpinājis? Kas ir viņa teoloģija – to man svarīgi saprast."
Vai jūs vēlaties dot cerību? "Man ir svarīgi saprast, ko katrs gaida. Ir tūlītējas cerības – ka drīz nokļūs mājās, ka operācija palīdzēs. Un ir tālākas cerības – ka izdosies pašam par sevi parūpēties, ka nebūs jālūdz palīdzība. Bet ir arī galējas cerības – ka sastapšu Dievu, ka miršu viegli, ka nemiršu viens. Tomēr, kad nav vairs spēka, kad ir tikai migla un sāpes, ir tik grūti cerību ieraudzīt... Mana pieredze rāda, ka cilvēki apjauš, ka mirs, es nezinu, kādā veidā to saprot. Tas ir noslēpums."
Klusuma svētība
Kapelāne nenoliedz, ka slimnīcas dzīve iespaido viņējo. Tādēļ tik svarīgi iemācīties līdzsvarot. "Saprast, kur ir tava cilvēciskā robeža. Ja gribi piepildīt šo misiju, kurā pastiprināti saskaries ar sāpēm vai asarām, ir pastiprināti jāmeklē arī prieks. To mācu saviem studentiem. Taču zinu, ka man pašai mēdz pietrūkt šī prieka. Tādēļ tik svarīgi atrast pusstundu vai stundu, kad pabūt klusumā. Vienkārši klusumā. Pat braucot pārpildītā autobusā, var rast saskarsmi ar savu iekšējo klusumu.
Lieldienu laiks ir svarīgs ikvienam, neatkarīgi no tā, kam cilvēks tic. Ir svarīgi būt gatavam tam brīnumam, ka kaut kas ir nomiris. Un arī manī pašā. Mans vecais cilvēks dilst, un tas iekšējais cilvēks ar kaut katru dienu atjaunojas. Līdzīgi kā Lieldienu stāstā, kad kaut kam ir jānomirst, lai kaut kas varētu sākt dzīvot. Kā skaistajā līdzībā par graudu – ja tas neiekrīt zemē, ja nenomirst, tad nekas nevar izdīgt. Taču tas nenotiek mistiski pats no sevis, ir jāpieliek pūles.