Civilizācijas atdzimšana

Uzskatu dažādība

Teorijas piekritēju vidū valda reģionālas un vēsturiskas atšķirības, piemēram, Tibetas budisms atzīst, ka dvēsele var atdzimt ne tikai cilvēka, bet arī dzīvnieka ķermenī. Tiem, kuri redzējuši kinolenti «Septiņi gadi Tibetā» ar Bredu Pitu galvenajā lomā, droši vien atmiņā atausīs aina, kurā viņa atveidotajam varonim vietējie mūki skaidro, kādēļ izraktajā bedrē atrastā slieka ir cieņas vērta; pavisam vienkārši – tibetieši tic, ka šajā tārpā var būt iemiesojusies ikviena cilvēka mirusī māte. Savukārt Eiropas reinkarnācijas teorija pārsvarā sliecas par labu atziņai, ka dvēsele vienmēr atgriežas cilvēka ķermenī.

Skolnieki līdz pilnības slieksnim

Šajā gadījumā nav būtiski, kurai no skolām piekrītam, svarīgāk ir izprast, kā mainās lietu mērs to cilvēku apziņā, kuri tic savai atdzimšanai.

Pirmkārt, viņi pieņem, ka ikviena situācija, kuru piedāvā karma jeb liktenis, viņiem nāk par labu un vedina izdarīt secinājumus. Dzīve, pareizāk sakot, dzīves, ir kā skola, kurā jāapgūst visas nepieciešamās zināšanas, lai beigu beigās sasniegtu pilnību. Un šīs skolas klasēs valda principi, kurus zina ikviens: teicamnieki ir gudrāki, bet viņiem var būt auksta sirds, savukārt sirsnīgie var izrādīties arī disciplīnas pārkāpēji un mācībās viduvēji. Gluži kā ikvienā humānā pedagoģiskajā teorijā, arī šajā skolā pastāv ideāls – izveidot ētiski pilnīgu, jūtās harmonisku un prātā gudru cilvēku. Taču viena atšķirība šajā salīdzinājumā ir skaidri pamanāma: skolu ikviens var beigt arī tad, ja atrodas visai tālu no šī ideāla, tajā pašā laikā karmas rats liks ikvienai dvēselei uz zemes atgriezties tik ilgi, līdz būs sasniegta pilnība.

Otrkārt, cilvēki, kuri tic atdzimšanas teorijai, daudz vieglāk attiecas pret to, ko Eiropas domāšana sauc par likteņa cirtieniem, bet Austrumi – par karmiskajām sekām. Vismaz teorētiski tā tam būtu jābūt. Šādas attieksme pamatā ir izpratne, ka ikvienā dramatiskā dzīves brīdī cilvēks izbauda to, ko pats savās iepriekšējās dzīvēs darījis, un šajā kontekstā sakāmvārds «katrs pats ir savas laimes kalējs» iegūst teju burtisku jēgu. Reinkarnācijas piekritēju vidū būs grūti atrast personību, kura ir īgna pret līdzcilvēkiem vai visu pasauli, jo ir saprotams, ka nedz pasaules laicīgie likumi, nedz līdzcilvēki nav vainojami negadījumos. Iedziļinoties būtībā, ikviens, protams, ir atkarīgs no tās zemes laicīgās varas un likumiem, kuru ietekmē vai atkarībā viņš nonācis, taču arī piedzimšanas vieta un laiks ir karmiski noteikta, lai dvēsele spētu iegūt tās īpašības, kādas iepriekšējā iemiesojumā viņa vēl nav paspējusi mantot.

Idejas un ideāli

Kā zināms, Eiropā pieņemts uzskatīt, ka reinkarnācijas teorija nākusi no Austrumiem, lai gan arī šis viedoklis nav vērtējams viennozīmīgi – vēsturisko liecību nabadzība civilizācijai joprojām atstājusi daudzas mīklas par tās fiziskajiem un garīgajiem šūpuļiem. Bija Atlantīda vai ne – kurš brīvi domājošs zinātnieks uz šo jautājumu var atbildēt viennozīmīgi? Idejām, kas, iespējams, balstītas civilizācijas atmiņu drumslās, piemīt nevainības prezumpcija – kamēr nav pierādāms pretējais, varbūtība paliek. Es, protams, vispār nerunāju par cilvēkiem, kuru motivācija ir: «Tas nevar būt, tāpēc ka nevar būt nekad!» Šādi domājošajiem vajadzētu atcerēties, ka pirms vairāk nekā simts gadiem viņi tāpat būtu bļāvuši uz Žilu Vernu, ja vien viņš savai daiļliteratūrai būtu mēģinājis piedēvēt pareģojumu statusu.

Atgriežoties pie atdzimšanas idejas un Austrumiem, kritiski noskaņots oponents varētu norādīt, ka daudzi budisti, kuri turklāt apmeklē tempļus, lietas uztver pavisam piezemēti. Savukārt man gribētos akcentēt, ka mēs aplūkojam reinkarnācijas teoriju un tās piekritējus pēc būtības, ne formālas piederības reliģijai, kas šo teoriju pieņem par vienu no saviem stūrakmeņiem (piemēram, hinduisms). Ne katrs kristietis Eiropā, apmeklēdams baznīcu, dvēselē nojauš, kāda ir reliģijas būtība…

Turpmāk vēl...