Man vairākkārt bija jāsāk no pilnīgas nulles

Irbes kungs dzimis 1936.gada 24.janvārī toreizējā Abrenes apriņķa Linavas pagastā. Bērnībā un jaunībā viņš bija spiests piedzīvot vairākas okupācijas un kara šausmas. Viņa tēvs bija Latvijas armijas virsnieks un robežsargs, bet mamma strādāja pastā.

1939.gadā ģimenē piedzima Zigurda māsa, bet jau 1940.gadā pierobežā sākās dažādas provokācijas. Šā iemesla dēļ mamma ar bērniem pārcēlās uz dzīvi Gulbenē pie tēva vecākiem, bet tēvs palika uz robežas. Zigurda tēvu arestēja un vēlāk izsūtīja no Latvijas, tādējādi viņa mamma bija spiesta strādāt un audzināt divus bērnus viena pati. Latvijā palikušie pārdzīvoja krievu okupāciju, pēc tam vācu okupāciju. Tā kā viņi bija spiesti mitināties pie radiniekiem un bieži mainīt dzīvesvietas,

ģimenei savā ziņā paveicās, ka viņus neizsūtīja no Latvijas.

Pamata un vidējo izglītību Zigurds ieguva Gulbenē, kur satikās ar īstiem ulmaņlaiku skolotājiem, kuriem pedagoģija bija aicinājums un sirdslieta. Viņi skolēniem iedeva labus pamatus matemātikā, fizikā, ķīmijā un citos priekšmetos. Īpaši lielu iespaidu uz Zigurdu atstāja fizkultūras skolotājs Aleksandrs Pētersons, kurš ir nopelniem bagāts sportists un dziedātāja Ingus Pētersona tēvs. Viņš skolēniem teicis: «Ja būsiet spēcīgi, izdzīvosiet!» Tā kā toreiz nebija pieejams televizors un citas mūsdienu izklaides iespējas, daļa bērnu aizrāvās ar sportošanu. Turklāt toreiz bija pamatīgas ziemas – no oktobra līdz aprīlim varēja priecāties par sniegu, salu un pat puteņiem. Bērni iemācījās un izkopa slēpošanas un biatlona prasmes.

Savukārt siltajā laikā viņi nodevās vieglatlētikai, uzrādot arī labus rezultātus. Zigurds atceras, kā

viņi ar vilcieniem, autobusiem un pat vaļējām kravas automašīnām brauca uz dažādām sacensībām.

Pēc tam Zigurds vēlējās iestāties Latvijas Universitātē, taču to neļāva, jo viņa tēvs bija represēts. Jauno vīrieti iesauca padomju armijā Baltkrievijā. Baltijas valstu vīri uzrādīja labu izglītību, turklāt Zigurds demonstrēja arī labus rezultātus sportā, tostarp biatlonā. Saistībā ar to viņam piedāvāja mācīties seržantu skolā, kur viņš ieguva ļoti labu praksi. Karš bija beidzies, bet tajā laikā Baltkrievijā vēl atradās frontes līnija, bija daudz mīnu lauku un aktīva partizānu kustība. Ņemot vērā, ka sapieri drīkst kļūdīties tikai vienu reizi, jāstrādā bija ļoti uzmanīgi. Zigurds redzēja dažādus nelaimes gadījumus, atmīnējot teritoriju.

Vairāki Zigurda kolēģi arī zaudēja dzīvību, bet viņam pašam paveicās palikt dzīvam.

Pēc tam viņam piedāvāja doties uz Kaļiņingradas Kara skolu, kur kursos varēja apgūt jaunas zināšanas. Tā kā Zigurds turpināja veiksmīgi sportot un aizstāvēt skolas godu, viņam piedāvāja tur mācīties ilgāk. Tad vīrietis atgriezās Baltkrievijā, pēc tam Latvijā.

Viņš izmantoja iespēju iespēju demobilizēties, studējot augstākajā mācību iestādē. Fizkultūras institūtā viņš iestājās bez lielām problēmām. Zigurds bija ļoti labs sportists – viņu iekļāva PSRS izlasē, un viņš piedalījās dažādās starptautiskās sacensībās.

Neskatoties uz to, Zigurdam pēc Fizkultūras institūta absolvēšanas neļāva doties uz Rīgu, bet gan nosūtīja uz pierobežu. Tomēr vīrietis priecājas, ka Liepnas internātskolā viņam bija iespējas izvērsties. Skola bija materiāli labi nodrošināta, un jaunais fizkultūras skolotājs sportošanai pievērsa daudz audzēkņu.

Viņš sameklēja slidas, iekārtoja slidotavu un mudināja bērnus mācīties, lai varētu tikt slidot.

Audzēkņi sāka labāk mācīties, lai tikai tiktu uz slidošanu. Ar citu skolotāju atbalstu Zigurds rīkoja arī ātrslidošanas sacensības.

Pēc pamatīgās ziemas, kuras laikā bērni bija fiziski norūdījušies un uzrādīja labus sportiskos rezultātus, pavasarī viņus pievērsa vieglatlētikai. Arī šai jomā jauniešiem bija sasniegumi. Tie bija tik labi, ka lauku internātskolas bērni izcīnīja iespēju doties ekskursijā uz Arteku, bet skola ieguva līdzekļus, par kuriem varēja iegādāties jaunu sporta aprīkojumu.

1967.gadā Zigurdam bija iespēja nokļūt Rīgā. Sākumā viņš strādāja par sporta instruktoru Jūrmalā, bet pēc tam ieguva iespēju strādāt Latvijas Universitātē.

Lai gan iepriekš viņam neļāva studēt universitātē, tagad viņš varēja strādāt šai augstskolā.

1975.gadā viņš pat varēja doties uz Tartu aspirantūras studijās, bet pēc tam strādāt sporta komitejā, kur saņēma daudz lielāku algu un iespējas doties dažādos komandējumos.

Atmodas sākumā Zigurds bija viens no tiem, kas piedalījās Eiropas veterānu čempionātu Budapeštā.

Budapeštā viņi pirmo reizi izgāja ar Latvijas sarkanbaltsarkano karogu.

Toreiz viņi saņēma nosodījumu no valdošajām amatpersonām, bet tagad šo karogu Zigurds ņem līdzi uz visām sacensībām. Un to saraksts vīrietim ir ļoti garš. Turklāt viņš ne tikai joprojām piedalās dažādās starptautiskās sacensībās, bet bieži vien arī atved medaļas. Astoņas reizes viņš bijis Eiropas čempions, bet piecas reizes – pasaules čempions dažādās soļošanas distancēs. Neskatoties uz cienījamo vecumu, Zigurda kungs vēl joprojām katru dienu sporto, turklāt vienu reizi nedēļā viņam ir intensīvais treniņš.

Atmodas laikā viņš iesaistījās Latvijas Robežsardzes un armijas veidošanā. Šajās jomās, līdzīgi kā daudzās Zigurda iepriekš pieredzētajās situācijās, viņam bija jāsāk viss no sākuma. Nebija nekādu iestāžu un priekšstatu, tāpēc nācās daudz ko izdomāt pašam. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas cilvēki bija ļoti liela entuziasma un pacēluma pilni. Daudzi, ļoti daudzi vēlējās apgūt militāras zināšanas. Mūsdienu jauniešos Zigurda kungs neredz tādu enerģiju, entuziasmu un pašaizliedzību.

Pieredzējušais sportists un skolotājs aicina šodienas jauniešus apgūt labas zināšanas, kā arī izjust mīlestību pret saviem vecākiem un tēvzemi.

Bērnu audzināšana pamatā notiek ģimenēs.

Tikai pēc tam ir skola un sabiedrība. Zigurda kungs pauž vēlmi, lai skolās mācītu vairāk interesanti nevis sausi. Viņš sapņo par skolotājiem, kuriem darbs būtu aicinājums un viņi strādātu tik aizrautīgi, ka arī citi aizdegtos līdz ar viņiem.

Bet viņu sarūgtina šobrīd valdošā birokrātija un nevēlēšanās uzņemties atbildību, kas traucē operatīvi rīkoties daudzās jomās. Atmodas laikā daudz ko varēja atrisināt krietni ātrāk. Piemēram, vajadzēja izdzīvot milzīgas inflācijas apstākļos – naudas summa, par kuru vienā nedēļā varēja paēst visas ēdienreizes, nākamajā nedēļā noderēja tikai brokastu paēšanai.

Mūsdienu Latvijas sabiedrībai Zigurda kungs novēl priecāties un būt lepniem par mūsu valsti. Viņš aicina turpināt mūsu tēvu tēvu tradīcijas un vienmēr būt modriem par dzimteni. Mums ir jāsargā savas valsts robežas, neskatoties uz grūtībām. Latvijas patriots cer, ka ģimenēs un skolās jauniešiem joprojām māca mīlestību uz dzimteni.

Patriotisma pamatus ieliek ģimenē, bet pēc tam tos attīstīt ir daudz grūtāk.