Baltais punduris ir Saulei līdzīgas zvaigznes dzīves noslēdzošais posms. Kad ūdeņraža rezerves tuvojas izsīkumam, zvaigzne pārvēršas par sarkano milzi un galarezultātā tās ārējie atmosfēras slāņi aizplūst Visumā, izveidojot planetāro miglāju. Karstais, aptuveni Zemes izmēra kodols, kas pārsvarā sastāv no oglekļa un skābekļa ar plānu ūdeņraža vai hēlija čaulu, tiek dēvēts par balto punduri.
Dažkārt astronomi atrod baltos pundurus, kuru spektrā redzami smagāki elementi, piemēram, silīcijs un dzelzs. Šādu elementu esamība uz balto punduru virsmas ir grūti izskaidrojama, jo, ņemot vērā spēcīgo gravitāciju, smagajiem elementiem vajadzētu ātri vien nogrimt baltā pundura dzīlēs.
«Tas ir kā zelta skalošanā - smagākie nogrimst. Šiem metāliem vajadzētu nogrimt baltā pundura dzīlēs, kur mēs tos nevarētu ieraudzīt,» paskaidroja pētījuma līdzautors Džons Džonsons.
Agrāk teorētiķi sprieda, ka smagie elementi varētu liecināt par to, ka baltais punduris ir aprijis kādu klinšainu planētu vai asteroīdu. Tomēr pierādījumi šim apgalvojumam bija netieši. Ap daļu no «piesārņotajiem» baltajiem punduriem bija novērojams atlūzu disks, bet tā izcelsme nebija skaidra. Šajā sistēmā redzami visi trīs posmi - «piesārņots» baltais punduris, atlūzu disks un vismaz viens kompakts objekts.
«Tagad mums ir pierādījumi, kas sasaista balto punduru piesārņojumu ar cieto planētu iznīcināšanu,» teica Vanderbergs.
Līdz galam nav skaidra šo objektu izcelsme, bet visticamāk, ka ap kādreizējo zvaigzni riņķojošās planētas orbīta kļuva nestabila un tā tika iesviesta tuvāk baltajam pundurim.
Ir skaidrs, ka planētai un atlūzām nav lemts pastāvēt ilgi. Tās iztvaikos baltā pundura izstarotajā svelmē. Pēc dažiem miljoniem gadu par šiem objektiem liecinās vien viegls smago elementu piejaukums pavisam nevainīga izskata baltā pundura spektrā.