Sarmīte Ēlerte: Par preambulu un tiesībām runāt muļķības (12)

Tieši pretēji, Igaunija līdz ar Latviju tika uzņemtas Eiropas Savienībā un NATO, tā apliecinot šo valstu demokrātiju briedumu. Arī Latvijā neiestāsies «pēcholokausta» laiks, ja Latvijas Saeima ar divām trešdaļām balsu pieņems Satversmes preambulu, kuras projekts šobrīd tiek apspriests, un kuras pirmajā rindkopā teikts, ka Satversmes mērķis ir «.. nodrošināt latviešu nācijas pastāvēšanu cauri gadsimtiem, latviešu valodas un kultūras saglabāšanu..»

Tāpēc varētu pavīpsnāt par LU pētnieces Olgas Procevskas dīvaino komentāru intervijā Zviedrijas sabiedriskajam radio, («Tās izklausās kā pirmsholokausta ēras idejas. Izklausās, ka persona, kura to sarakstījusi, nezina, pie kā šāda veida idejas noved. Idejas, kurās valsts pieder noteiktai etniskai grupai,» citēts no atstāsta TVNET 16.oktobrī ziņā) Varētu pabrīnīties, ka topoša zinātniece var mētāties ar bezatbildīgiem salīdzinājumiem. Jo demokrātiskās valsts virsprincips, kas uzsvērts preambulas projektā, taču ietver sevī vārda brīvību, tātad arī tiesības uz brīvību runāt muļķības.

Tomēr šis dīvainais izlēciens ir labs iemesls, lai atgādinātu dažas pašsaprotamas lietas. Līguma par Eiropas Savienību 4.panta 2.daļā ir teikts, ka Savienība «respektē dalībvalstu nacionālo identitāti». Ļoti daudzas kādreizējās nacionālās funkcijas dalībvalstis ir deleģējušas Eiropas Savienībai, taču neviena no dalībvalstīm nav atteikusies un negrasās atteikties no savas neatkārtojamās patības. Neviena no tām negrasās kļūt par Savienības «autonomo apgabalu». Tad lūk, šo nacionālo identitāti, kuru respektē arī Eiropas Savienība, veido katras valsts atšķirīgā valoda, kultūra un vēstures pieredze. Eiropas valstis pastāv un turpinās pastāvēt tāpēc, ka tās ir atšķirīgas un to nācijām ir valstsgriba uzturēt un attīstīt savu atšķirīgo nacionālo identitāti.

Tas attiecas arī uz Latviju. Preambulas projektā tekstā vēlreiz uzsvērts, ka latviešu valoda ir vienīgā valsts valoda. Pagājušā gada referendumā, pirmo reizi Latvijas vēsturē sasniedzot konstitucionālo vairākumu, šis fakts tika vēlreiz apstiprināts. Valoda ir jebkuras valsts nacionālās identitātes būtisks pamats, Latvijā tā ir arī Latvijas tautas vai politiskās nācijas kopējā valoda. Preambulā atgādināts valsts izveidošanas iemesls: «1918.gada 18.novembrī latviešu vēsturiskajās zemēs proklamētā Latvijas Republika ir izveidota uz latviešu nācijas negrozāmās gribas un tās neatņemamo pašnoteikšanās tiesību pamata.» Latvija ir latviešu nacionālā valsts, bet tā nav izveidota tikai priekš latviešiem. Nedz šeit citētais, nedz citas preambulas projekta tēzes neierobežo vai neizslēdz citu tautību Latvijas iedzīvotājus. Preambulā arī teikts, ka valsts «aizsargā cilvēktiesības, tostarp mazākuma tiesības».

Preambula tikai saprotamā veidā izklāsta Latvijas Satversmes būtību, tā runā par vērtībām, kas mūs tik dažādos var vienot. Būtību, kas ir līdzīga citu Eiropas un ne tikai Eiropas nacionālo un demokrātisko valstu preambulās vai konstitūciju tekstos ietvertajam. To, ka katrai valstij piemīt sava nacionālā identitāte. Ka ir nepieciešams sabiedrību vienojošais pamats, lai labi funkcionētu demokrātija. Šis vienojošais pamats – latviešu valoda un kultūrtelpa - kalpo par saistvielu mūsu valstī dzīvojošiem ļaudīm, kas, protams, neizslēdz katra indivīda tiesības blakus tam izkopt arī savu atšķirīgo identitāti. Bet neviena Eiropas valsts neuzskata par pozitīvu etnisko kopienu noslēgšanos paralēlās pasaulēs, mazākumtautību vai imigrantu noslēgšanos etniskos anklāvos.

Preambula Latvijas konstitūcijai, iespējams, ir nepieciešamāka, nekā citām valstīm, kur manis minētās lietas ir vēsturiski pašsaprotamas. Satversmes preambula palīdzētu visiem Latvijas iedzīvotājiem labāk saprast valsti, kurā mēs dzīvojam un tās uzdevumus. To, ka latviešu valoda Latvijā ir un būs vienīgā valsts valoda. To, ka Latvijas nākotne nav divkopienu sabiedrību, bet gan tā pastāvēs kā normāla Eiropas nacionāla un demokrātiska valsts. Ar savu identitāti.