Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Vasara — ilgi gaidītais atvaļinājumu laiks. Visgarākais, šķiet, tas ir skolas bērniem, kuri palaisti brīvībā uz trim skaistiem mēnešiem. Vecāki no saviem darba pienākumiem labākajā gadījumā spēj atvaļināties tikai uz četrām nedēļām, bet daudziem uzņēmumu vadītāji nevar piedāvāt pat to. Nākas samierināties ar pa daļām saraustītu atpūtu un domāt, ko šajā laikā iesākt ar bērnu. Skaidrs, ka viņa brīvdienas ir jāorganizē. Citādi sākumskolēns darīs, ko pašam tīk, un tas var izvērsties neveselīgās pārmērībās vai pat nelaimē — brīdina psiholoģe Aiga Jankevica.
Vai bērns ir gatavs iejusties citā vidē
Varianti, kā bērniem pavadīt vasaru, ir dažādi — kāds dodas pie vecmāmiņas uz laukiem, citu pieskata vecākie brāļi vai māsas, dažam vecāki nopirkuši vietu diennakts nometnē, vēl kādam nākas dzīvot mājās vienam pašam. Psiholoģe atzīst, ka ikkatrā no šiem variantiem ir gan priekšrocības, gan trūkumi.
«Manuprāt, labākais veids, kā sākumskolas vecuma bērnam pavadīt brīvlaiku, ir dienas nometnes, kad no rīta bērns tiek aizvests uz nodarbību vietu, bet pēcpusdienā vai vakarā atgriežas. Taču pirms tam noteikti ar atvasīti būtu jāaprunājas, vai viņš tam ir gatavs, nevis paziņot — man tevi nav kur likt, tāpēc tu brauksi! Ir bērni, kuriem ir ļoti grūti iejusties svešā vidē un kolektīvā.
Tas atkarīgs ne tikai no rakstura un temperamenta,
bet ģimenes ieražām kopumā — ģimene ir mājās sēdētāja vai tomēr aktīvi iet, brauc un piedalās dažādos pasākumos,» skaidro A. Jankevica. Viņa piebilst, ka bērnam saudzīgākā vide, kur risināties dienas nometnēm, ir skola, un daudzas pašvaldības to bez maksas vai par minimālu samaksu arī piedāvā. Tikai par šo iespēju laikus jāinteresējas, jo brīvās vietas parasti tiek ļoti ātri rezervētas.
Grūti aizmigt svešā vietā
Vieglāk ir pieteikt bērnu diennakts nometnēs, kas izceļas ar plašu tematisku piedāvājumu. Tomēr vecākiem jāzina, ka to cena parasti krietni pārsniedz simts latu robežu. Turklāt bērna dzīvošana šādā nometnē ne vienmēr norit gludi.
«Garajās nometnēs, kur jāpavada visa diena un nakts, būtiski, cik atvase ir patstāvīga, kādas ir prasmes un iemaņas. Vai zinās, piemēram, kur likt netīrās zeķes, vai izsvaidīs tās pa istabiņu. Taču vissvarīgākā lieta, īpaši mazākiem bērniem, ir aizmigšana ne savā mājā, ne savā gultā un bez savas mammītes. Kāds par to var ļoti bēdāties. Pa dienu varbūt tas tiek aizmirsts, bet, atgriežoties mājās, iespējams, pirms aizmigšanas nāksies ilgāk viņam pasēdēt klāt, paturēt rociņu vai palasīt pasaku,» saka psiholoģe. Šo uztraukuma pilno brīdi varētu mīkstināt kāda līdzpaņemta mīļmantiņa, kas atgādina mājas un līdz ar to rada drošības sajūtu. Turklāt
bērns būtu laikus jāgatavo palikšanai pa nakti
citā vietā. Vislabāk pie kāda tuva radinieka, piemēram, omes un opīša. Eksperimenti ar cerību, ka aizsūtīšu uz nometni un gan jau viņš kaut kā pats tiks galā, te neder — norāda speciāliste.
Vecvecākiem stress un pārdzīvojumi
Vēsturiski viens no populārākajiem variantiem, kur bērnam pavadīt vasaru, ir laukos pie vecmāmiņas. Taču arī šajā gadījumā jāņem vērā dažādi psiholoģiski aspekti, kas skar ne tik daudz bērnu, bet viņa pieskatītāju.
«Ziņu, ka ciemos uz ilgāku laiku ieradīsies mazbērns, vecvecāki vienmēr uztver ar stresu un uztraukumu. Līdz šim viņi dzīvojuši mierīgu, izplānotu dzīvi — konkrētā laikā dzer tēju, vāra zupu, skatās savu seriālu, liekas pasnaust. Bet nu — ak Dievs, ko viņam došu ēst, kā izklaidēšu! Daudzi nemaz to negrib, bet neuzdrošinās saviem pieaugušajiem bērniem pateikt. Vecākajai paaudzei ir raksturīga liela atbildības un pienākuma apziņa, tāpēc viņi bieži vien nomāc sevī šo nevēlēšanos pieskatīt mazbērnus. Vecvecāki iekšēji cīnās — vai tas nozīmē, ka es viņus nemīlu?! Tāpēc saka «jā», kaut iekšēji ir bailes un liels satraukums. Tas nekur neizgaist — ar laiku vecmāmiņa ķer pēc nervu zālēm, lai varētu mierīgi pagulēt, vai sirdszālēm, lai tik ļoti nepārdzīvotu, ko mazbērns pa dienu sastrādājis,» dramatizē A. Jankevica.
Speciāliste teic, ka nereti vecvecākiem arī ļoti jāsaņemas, lai pastāvētu uz saviem noteikumiem un liktu mazbērnus pie darbiņa — izravēt kādu dobi, lasīt ogas, kraut malku, sakapāt cūkām kartupeļus. To darot, bērni būs tikai ieguvēji! Savukārt vecākiem jāmācās uzticēties un atlaist savu atvasīti, ja reiz vecvecāki piekrituši viņu pieskatīt.
Nevajag trīsreiz dienā zvanīt un uztraukties,
vai tikai bērniņš ir uzvilcis gumijas zābakus. Tomēr, lai nezaudētu emocionālo saikni, nedrīkstētu arī par savu mazo laukos nelikties ne zinis. Jāatrod līdzsvars, ko vislabāk panākt trīspusējās vecāku — vecvecāku — bērnu sarunās.
Jāierobežo «ekrānos» un ēšanā
Tomēr nereti gadās situācija, ka ome tālu vai viņas nav vispār un nometnēm nepietiek līdzekļu, tāpēc bērnam jāpaliek mājās vienam pašam. Saskaņā ar likumu tas atļauts no septiņu gadu vecuma, bet pieskatīt jaunākus brāļus vai māsas drīkst no 13 gadiem. Taču tā ir tikai formālā puse. Daudz svarīgāks faktors — vai bērns ir gana patstāvīgs, prasmīgs un zinošs, piemēram, kā rīkoties ekstrēmās situācijās.
«Valda uzskats — jo vairāk ierobežojam bērnu, jo vairāk neļaujam viņam uzkrāt personīgo pieredzi un augt. Esmu pārliecināta, ka šajā ziņā jāievēro liela samērība, kā arī ļoti labi jāpazīst sava bērna temperaments. Viens visu dienu mierīgi lasīs grāmatu vai uzspēlēs kādu spēli, bet cits tā vietā būs izvandījis visas atvilktnes, atradis sērkociņus un izmēģinājis, kā deg,» tēlo psiholoģe. Viņa atgādina, ka sākumskolas vecuma bērns vēl nespēj pats sev organizēt laiku. Viņš jāierobežo gan «ekrānos», gan ēšanas ziņā — cits nepaēd nemaz, bet kāds, skatoties filmu, jau iztukšojis divas čipsu pakas!
Taču tad pienāk ilgi gaidītais brīdis, kad atvaļinājums ir arī vecākiem. Lai izrautos no ierastās vides, daudzi jau laikus saplānojuši, ko darīs un kurp dosies. «Šajā plānošanā noteikti būtu jāiesaista arī bērni. Tas atraisīs gaidīšanas prieku, nevis sajūtu, ka kaut kur jādodas piespiedu obligātā kārtā. Būtu jāsaskaņo visu ģimenes locekļu intereses, tad visiem būs arī motivācija piedalīties. Citādi bez tās bērni vilksies astē un par visu žēlosies, kas atkal rada konfliktus,» teic Aiga, visām ģimenēm ar bērniem novēlot labām emocijām, vērtīgu pieredzi un spilgtiem iespaidiem piepildītu atvaļinājumu.
Ļauju bērniem vasarā atpūsties
Līga (32), triju bērnu māmiņa
Vasarā vairāk vai mazāk bērni dzīvo mūsu privātmājā. Mums ir tas gadījums, ka vecvecāki dzīvo pilsētā dzīvoklī — ne tur īsti, kur palikt, ne ko sadarīt. Biežāk viņi atbrauc pie mums, kad nepieciešama palīdzība bērnu pieskatīšanā. Cik iespējams, cenšamies ņemt bērnus visur līdzi. Piemēram, nesen 11 gadu vecā meita piedalījās kopā ar mums laivu braucienā. Bija jau bailīgi, bet viņai patika. Vecākais dēls tajā laikā kopā ar deju kolektīvu bija devies uz Vāciju. Savukārt jaunākais, kuram ir seši gadi, piedalījās svētdienas skolas nometnē. Kad ir labāks laiks, cenšamies tikt uz jūru. Vēl gribam aizskriet uz Tērveti — dzirdējām, ka tur daudz kas ir mainījies. Citādi ļauju vasarā bērniem atpūsties un tikai nedaudz lūdzu viņu palīdzību mājas darbos. Vecākajam dēlam, kuram ir 12 gadu, ļoti patīk ar traktoriņu pļaut zāli — tas arī ir viņa darbs. Jāpiebilst gan, ka mazajam atpūta no bērnudārza ir tikai mēnesi. Ilgāk nevaram atļauties, jo abiem ar vīru jāstrādā. Tajā laikā vecākie bērni mājās ir vieni paši. Man par viņiem sirds ir mierīga. Jau no mazotnes dēls un meita bijuši ļoti patstāvīgi.