Šodien troni atstāj Beļģijas karalis Alberts II, kura vietā stāsies viņa dēls Filips, kuru, domājams, negaida vieglas dienas, un daļa beļģu ir nobažījusies, vai jaunais monarhs spēs saglabāt jau tā iedragāto valsts vienotību.
Beļģija pēc Alberta
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Ja Nīderlandē Beatrikses lēmums atteikties no troņa par labu dēlam Vilemam Aleksandram raisīja lojalitātes izrādīšanas uzplūdus no rojālistu puses un tautas svinības ielās, kurās piedalījās miljoniem cilvēku un kas ieilga līdz pat rītam, tad kaimiņos esošajā Beļģijā karaļa atkāpšanās ir daudz nopietnāks notikums, kas nedod iemeslu pārliecīgām sajūsmas izpausmēm.
Valstī, kur pastāv dziļa plaisa starp flāmu vairākumu un frakafonu kopienu, kas veido aptuveni 40% no 10 miljonus lielā beļģu kopskaita, monarhija ir kas vairāk nekā vienīgi nācijas vienotības simbols. Tomēr tās pozīcijas ievērojami iedragātas pēc 2010.gada vēlēšanām, kurās visvairāk balsu saņēma republikāniskā un separātiskā Jaunā flāmu alianse (N-VA), bet Flandrijā, atsevišķi ņemot, par antimonarhistiskajām partijām nobalsoja 44% vēlētāju.
Tiesa gan, tieši pateicoties Albertam II, 2011.gadā tika panākta vienošanās starp konfliktējošajiem flāmu un frankofonu politiķiem par kabineta izveidi, kas pielika punktu 541 dienu ilgajam periodam, kuru Beļģija pavadīja bez lemtspējīgas valdības. Tāpēc Beļģijas vienotības atbalstītāji bažījas, ka Alberta atkāpšanās var vēl vairāk nostiprināt republikāņu ietekmi, kamēr monarhijas pretinieki steidz izmantot radušos iespēju, lai jaunajam karalim vairs neļautu ieņemt nopietnu lomu politikā. «Politiskā pasaule uzsver, cik ļoti tas vairos mūsu valsts trauslumu, jo vienotību joprojām apdraud separātiskās un republikāniskās N-VA graujoša uzvara,» komentējot Alberta aiziešanu, norādījusi franču valodā iznākošā laikraksta «Le Soir» redaktore Beatrise Delvū.
Alberta dēls un pēctecis Filips, kas par karali kļūst tieši 21.jūlijā, Beļģijas Nacionālajā dienā, nonācis sabiedrības uzmanības centrā, bieži, šķiet, jūtas neveikli. Vienlaikus, īpaši Flandrijā, viņš tiek vainots par neprasmīgiem mēģinājumiem jaukties politikā. Aptaujā, kuru janvārī veica flāmu valodā raidošais televīzijas kanāls VTM, tikai 23% beļģu atzina, ka Filipam uzticas, kamēr viņa tēvam uzticību pauda 42% respondentu.
Arvien plašākām pilnvarām un arvien lielākam skaitam valstisko simbolu nonākot reģionālo valdību rokās, monarhija ir viens no retajiem atlikušajiem atribūtiem, kas iemieso Beļģijas vienotību. Lai gan flāmu nacionālistu kustība Flandrijā bauda lielu ietekmi jau kopš 19.gadsimta, to līdz šim līdzsvaroja lojalitāte pret monarhiju, kas bija raksturīga tradicionāli katoliskajam un konservatīvajam elektorātam. Taču pēdējā laikā flāmu noskaņojums ir mainījies, un 52% no flāmu valodā runājošajiem atbalstītu monarhijas likvidēšana, liecina VRM aptauja.
Ironiskā kārtā tagad monarhijai lielāks atbalsts ir Valonijā, kuras franciski runājošie iedzīvotāji lielā skaitā balso par sociālistiem, un NVA līderis Barts de Vēvers 2010.gadā, kad karalis uzņēmās starpniecību, lai pārvarētu politisko strupceļu, iedēvēja Albertu par «Sociālistu partijas labo roku».
Valoņu «šizofrēniskā» politiskā orientācija ir saprotama. Savulaik Beļģijas bagātākais reģions, kas dominēja arī valsts politikā un kultūras dzīvē, pagātnē aizejot ogļu un tērauda laikmetam, kļuvis relatīvi nabadzīgāks salīdzinājumā ar kādreizējiem nabaga kaimiņiem - Flandriju, un tagad liela daļa frankofonu atbalsta sociālistus, kas izrāda lielākas rūpes par mazāk veiksmīgo pilsoņu labklājību. No otras puses, viņi kļuvuši par kvēlākiem monarhistiem, jo karaļnams iemieso Beļģijas vienotību, kas ar federālā budžeta starpniecību nodrošina papildu līdzekļu ieplūšanu relatīvi nabadzīgākajā Valonijā no bagātākās Flandrijas, kur atrodas ienesīgākie valsts uzņēmumi, tostarp Eiropas otra lielākā osta un pasaules lielākā alus brūvētava «Anheuser-Busch InBev» (ABI).
Kontrasts starp Valoniju un Flandriju ir tā pieaudzis, ka 2005.gadā veiktais pētījums par labklājības plaisu starp Beļģijas dienvidiem un ziemeļiem tika atzīts par tik delikātu, ka kopš tā laika līdzīgi pētījumi vairs nav veikti. Šajā pētījumā tika konstatēts, ka Valonija no Flandrijas 2005.gadā saņēmusi 5,8 miljardus eiro jeb 967 eiro no katra flāma.
Tas savukārt izskaidro arī Beļģijas ziemeļnieku atsalumu pret monarhiju, un flāmu nacionālisti neslēpa ļaunu prieku par karaļnama apkaunojumu, kad Albertam šogad draudēja tiesas darbi, jo Londonā dzīvojošā māksliniece Delfīna Bēla pieprasīja, lai tiktu oficiāli atzīta par karaļa ārlaulības meitu. Tikmēr citi karaļnama pārstāvji tikuši apsūdzēti par izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un šaubīgiem biznesa darījumiem.
«Karalis Alberts atkāpjas! Beidzot... Drīzāk nekā Mursi, taču tikpat nepopulārs... Lai dzīvo Flāmu republika!» karaļa atteikšanos no troņa, kas notika tajā pašā dienā, kad Ēģiptes armija paziņoja par prezidenta Muhameda Mursi atcelšanu no amata, tviterī sveica galēji labējās partijas «Vlaams Belang» («Flāmu intereses») līderis Filips Devinters. Par viņa vadīto partiju, kas iestājas par monarhijas likvidēšanu un jau 3.jūlijā nāca klajā ar lozungu: «Republiku tagad! », vēršas pret imigrāciju un prasa reabilitēt flāmu nacionālistus, kuri savulaik notiesāti par kolaborāciju ar nacistiem, 2010.gadā balsoja 12% flāmu.
Tiesa gan, lielāku atbalstu flāmu vidū bauda mērenākā N-VA, kas savā reakcijā uz Alberta atkāpšanos bija piesardzīgāka, tās līderiem apzinoties ļaužu simpātijas pret sirmo monarhu un rēķinoties ar iespējamo īslaicīgo nākamā karaļa Filipa I un viņa izskatīgās dzīvesbiedres princeses Matildes popularitātes pieaugumu. «Mēs atbalstām republikānisku sistēmu, taču N-VA neiniciēs monarhijas atcelšanu,» nākamajā dienā pēc Alberta paziņojuma uzrunājot savus kolēģus parlamentā, uzsvēra separātistu pārstāvis Jans Jambons. «Ja republikai nav vairākuma, mēs pieņemsim karalistes sistēmu, taču neprasiet no mums pret to izrādīt entuziasmu.»
Tomēr maz ir tādu, kas tic, ka «pamiers» ieilgs. Nacionālistu prasību ierobežot monarha pilnvaras, lai Filips - atšķirībā no tēva - vairs nevarētu uzņemties starpnieka lomu valdības veidošanā, atbalsta arī tradicionālās flāmu partijas. «Mums ir iespēja pielāgot monarhiju 21.gadsimtam. Tversim šo iespēju abām rokām,» parlamenta debašu laikā norādīja Jambons, aicinot likvidēt atlikušo «feodālo mantojumu». «Monarhijai patiesībā nav vietas modernās demokrātijās, taču Beļģijā tā bauda plašu atbalstu. Jautājums ir - kā monarhija var pildīt savu lomu jaunajā Beļģijā?» savukārt norādīja flāmu kristīgo demokrātu līderis Vuters Beks.
Eksperti atzīst, ka Filipam nāksies uzmanīgi manevrēt, lai izvairītos no politiskās situācijas saasināšanās, kā tas notika 2004.gadā, kad viņš paziņoja, ka «tiem, kas vēlas sagraut Beļģiju un valsti sadalīt, būs darīšana ar mani». «Daudz kas būs atkarīgs no tā, kā jaunais karalis Filips spēlēs savu lomu,» norāda Briseles Brīvās universitātes politikas zinātnes profesors Dāve Sinardets «Ja viņš pieļaus kļūdas, ja viņa komunikācija būs problemātiska vai viņš kļūs pārāk politisks, tas var novājināt monarhiju un tādējādi arī Beļģiju.»
53 gadus vecais Filips studējis Oksfordas un Stenforda universitātēs. Viņš dienējis Beļģijas armijā kā iznīcinātāja pilots, bet vēlāk kļuvis par izpletņlēcēju komandieri. Iespēja viņu celt tronī tikusi apsvērta jau 1993.gadā, kad pēkšņā nāvē mira toreizējais karalis un Alberta brālis Boduēns I. Taču tolaik tika atzīts, ka Filips vēl nav gatavs karaļa tronim, un kronēts tika viņa tēvs. Taču arī tagad daži uzskata, ka Filips joprojām nav gatavs uzņemties valsts galvas lomu. «Tas ir atklāts noslēpums, ka gandrīz neviena no politiskajām partijām nevēlas tronī redzēt Filipu,» maijā sniegtā intervijā flāmu sabiedriskajai raidorganizācijai VRT norādīja de Vēvers.
Taču pats Filips apgalvo, ka viņš ir pilnībā gatavs sēsties tronī. «Es labi apzinos atbildību, kas gulstas uz maniem pleciem, un es no visas sirds turpināšu dot visu, kas man ir,» žurnālistiem sacīja nākamais karalis, kas dienu pēc Alberta paziņojuma par atkāpšanos apmeklēja Antverpeni, kuras mēra amatu ieņem de Vēvers.
Domājams, ka 2014.gada maijā gaidāmās parlamenta velēšanas Beļģijas monarhijai būs nopietns un, iespējams, pat izšķirošs pārbaudījums. Šobrīd aptaujas liecina, ka 22% balsu iegūs N-VA, vairāk nekā divkārt apsteidzot savus tuvākos sekotājus. Tomēr daļa ekspertu uzskata, ka pēkšņā Alberta atkāpšanās dod iespēju iegrožot flāmu separātisma tieksmes. Piemēram, Lēvenas Katoļu universitātes profesors Vensāns Dižardēns, kas atzīst, ka «flāmu nacionālisms nekad nav bijis tik stiprs kā šodien», sarunā ar frankofonu sabiedrisko raidorganizāciju RTBF uzsvēris, ka šobrīd ir «iespēja, kura jāizmanto», lai pirms 2014.gada vēlēšanām mazinātu flāmu separātiskos noskaņojumus. Savlaicīgā Alberta atkāpšanās dod Filipam pietiekami daudz laika, lai iejustos savos jaunajos pienākumos, pirms vēlētājiem būs jādodas pie balsošanas urnām, norāda Dižardēns.
Valdošās koalīcijas partijas, šķiet, cenšas laiku velti netērēt un vēl pirms Filipa kāpšanas tronī panākušas vienošanos par tā dēvēto sesto valsts reformu, kas paredz nodot reģionu valdībām jaunas pilnvaras. Saskaņā ar reformām, kuras stāsies spēkā 2014.gada 1.jūlijā, reģionālās valdības baudīs vēl plašāku autonomiju tādās jomās kā sociālais atbalsts ģimenēm, nodarbinātības politika, veselības aizsardzība un senioru aprūpe. Tādējādi jau nākamā gada budžetā reģioniem par labu tiks pārdalīti 20 miljardi eiro.
Taču pie sarunu galda, ap kuru bija pulcējušies visu sešu valdošās koalīcijas partiju pārstāvji, kā arī abu lingvistisko kopienu «zaļie», nebija parlamentā visplašāk pārstāvētās partijas - N-VA. Tas nepārprotami liecina, ka premjerministra Elio di Ripo paziņojums par reformām ievada priekšvēlēšanu kampaņu.
«Le Soir» vienošanos sveicis ar triumfālā tonī ieturētu ievadrakstu: «Beļģijā, kas, kā tika runāts pirms diviem gadiem, ir nolemta, nekas nav neiespējams.» Laikraksts pauž cerību, ka vienošanās beidzot pārliecinās «flāmu pilsoņus, ka alternatīva N-VA konfederālismam pastāv». Taču tikai laiks rādīs, vai «flāmu pilsoņi» patiesi būs pārliecināmi un vai Filips nekļūs par pēdējo Beļģijas karali.