Seklo prātu trulās piezīmes par Re:Baltica pētījumiem (289)

Patiesībā Re:Baltica pētījumi, tādi kā "Mazo algu cilpā", "Slēptā nabadzība Latvijā: dzīve ar Dieva žēlastību un cilvēku labestību" un citi patiešām norāda uz ļoti bīstamu tendenci - Latvijas kā valsts sabrukumu. Patiešām ļoti traģisks nākotnes iznākums, bet tur nav vainojams ne Re:Baltica, ne sociālisms. Drīzāk tie paši politiķi un intelektuāļi, kuri ar savu spriedelēšanu un domāšanas seklumu valsti tik tālu ir noveduši.

Runas par sociāldemokrātiskām idejām atjaunotajā Latvijā vienmēr tikušas uztvertas vai nu ar aizdomām, vai nievām. Par to liecina pašas Ingas Spriņģes gandrīz vai taisnošanās rakstā "Ko mēs gribējām pateikt ar "mazo algu" rakstu". Viņa jutusies spiesta paskaidrot: "Es neesmu Marksa un Engelsa teorijas piekritēja un arī neaicinu sist bagātos." Visdrīzākais, ka viņa neaicina diskutēt par tik plašu tematu kā Marksa teorijas, bet mēģina paskaidrot, ka sirdī nav komuniste. Jāatzīst, ka nav gan. Drīzāk gan īstena eiropiete šā vārda labākajā nozīmē. Spriņģei nav jātaisnojas, patiesībā viņa un Re:Baltica komanda var būt pamatoti lepna par paveikto - minētie pētījumi ir lielisks pētnieciskās žurnālistikas paraugs. Tajos ir rūpīga faktu pārbaude, dzīvē pārbaudīti piemēri, valdības politikas analīze un precīzi secinājumi. Arī izteiksmes veids ir tēlaini un trāpīgi uzrunājošs. Protams, pētījumos ir daudzas diskutējamas lietas, bet, ja šīs diskusijas ir iekustinātas, tad tas jau pats par sevi ir liels sasniegums.

Latvija ir skaista un zaļa zeme. Tukša vieta nepaliks

Cits jautājums, vai diskusija sasniegs valdošās elites līmeni, situācija tiks skaidri saprasta un izvērtēta? Vienkāršoti runājot - vai tam būs kāda jēga? Vai tas nepaliks vienkārši šoka līmenī - ak vai, cik grūta gan dzīve strādniekiem zivju cehos un "Maksimas" lielveikalos? Ja valdība un pārējā elite neaptvers situācijas nopietnību, nabadzības slazdu bezcerību, tad apgalvojums par Latvijas kā valsts sabrukumu ir nevis poētisks pārspīlējums, bet gan biedējoši tuva nākotne. Jau šobrīd sociāli nedrošās situācijas dēļ iezīmējas nākotne, kurā mūsu valstī vienkārši nebūs pietiekams pamatiedzīvotāju skaits, lai to uzturētu. Latvija jau šobrīd ir viena no vismazāk apdzīvotajām Eiropas valstīm. Tas nozīmē, ka valsts iekārtu, tās infrastruktūru ir jāspēj uzturēt daudz mazākam iedzīvotāju skaitam nekā citās ES valstīs. Piedevām daudz trūcīgākiem. Iedzīvotāju skaitam strauji samazinoties - izmirstot, emigrējot, vienā brīdī vienkārši nepietiks spēka uzturēt šo valsti. Vienkāršs piemērs - Vācijā, Dānijā vai kādā citā valstī katra ceļa kilometra vai sabiedriskās būves uzturēšanai ir daudz vairāk un turīgāki nodokļu maksātāji nekā Latvijā. Ja Latvijā valdošā primitīvā kapitālisma izpratnes dēļ vispārējā sociālā situācija netiks strauji un radikāli mainīta, tad nav ne mazāko cerību, ka pilsoņu skaits neizmirs vai neizbrauks. Jau tā plānais nodokļu maksātāju skaits strauji izsīks. Tukša vieta tik skaistā un zaļā valstī kā Latvija jau nepaliks. Tikai tie vairs nebūs Latvijas pamatiedzīvotāji.

Tieši tādēļ Re:Baltica pētījumi ir ne tikai svarīgi, bet pat svētīgi. Tie skaidri atver acis uz biedējošo sociālo situāciju valstī, kas nabadzības cilpās ierautajiem pilsoņiem liek zaudēt jēgu un ticību Latvijai kā valstij, kurā pārskatāma nākotnē varētu būt cilvēka cienīga nākotne pašiem un viņu bērniem. Nav noslēpums, ka šobrīd valdošā elite vienmēr ir bijusi klīniski "labēji" noskaņota. Lai kāda arī būtu skaista retorika par Latvijas nākotni, vienlīdzību, atklātību, tautas labklājību, patiesībā, kā atklāj Re:Baltica pētījums, likumdošanas atbalsts vienmēr ir bijis šauras superbagātnieku un viņiem pietuvināto loka interesēm. Noteikts elitei pietuvināto loks palicis aizvien bagātāks, bet pārējie ir turpinājuši slīkt nabadzībā un piedevām vēl ar saviem nodokļiem bijuši un joprojām ir spiesti apmaksāt "biezo" slāņa saimnieciskās neveiksmes vai pat mahinācijas. Valdošā elite ir smalki izglābusi "Parekss" īpašniekus, nekritiskā labticībā galvojusi "Liepājas Metalurga" īpašnieku kredītus, gadiem ilgi smalki ignorējusi "ātro" kredītu biznesmeņu orģijas, aptīrot galējā trūkumā kritušos. Diemžēl tā ir tikai nepatīkamo piemēru netīrā aisberga redzamā daļa.

Padomju Savienībā nebija sociālisms un Eiropā nav kapitālisms

Plānais un seklais attaisnojums šādai rīcībai ir bijusi trulā izpratne, ka Latvijā šobrīd ir kapitālisms, jāatbalsta bizness un nav jāslīgst kaut kādās "sociālistiskās pārmērībās". Tieši vai netieši tā ir atsauce uz bēdīgo PSRS pieredzi, kur it kā valdīja sociālisms. Te derētu salikt punktus uz "i". Vispirms, Padomju Savienībā nebija nekāda sociālisma. Tā bija dogmatiska, neloģiska sistēma, kurā nebija ne smakas no sociāli atbildīgas valsts idejām. Komunistiskā valsts bija vēstures pārpratums, tā balstījās uz neveikli savirpinātiem murgiem, kurus līdz šim nav spējušas un nespēs atšķetināt sovjetologu armādas. Tas ir bezcerīgi kaut vai tā iemesla dēļ, ka PSRS vadītāji laika posmā starp Ļeņinu un Mihailu Gorbačovu nebija pat ar universitāšu izglītībām. Patiesībā šī sistēma sabruka tieši sociālās spriedzes dēļ. Izšķirošo triecienu tai deva poļu strādnieku brīvā arodbiedrība "Solidaritāte". Viņi apvienojās un mobilizējās cīņai ar komunistiem tieši slikto dzīves un darba apstākļu dēļ. Būtībā Padomju Savienība bija nekas cits kā eiropeiskā Ziemeļkorejas versija, kurai ar veselo saprātu un cilvēka cienīgu dzīves līmeni nebija ne mazākā sakara. Piesaukt Padomju Savienības pieredzi kā sociāli vienlīdzīgas valsts modeli ir apmēram tas pats, kas salīdzināt Leonīdu Brežņevu ar Miku Džegeru. Tikpat maldīgi ir apgalvot, ka Rietumeiropā, pašreizējā Eiropas Savienībā valdīja un valda tīrs kapitālisms. Patiesībā Eiropā bija un ir uz labklājīgas valsts modeļiem orientētas iekārtas ar stigri uzraudzīta brīva tirgus principiem. No Somijas, Dānijas līdz pat Vācijai un Austrijai valdīja un joprojām sekmīgi darbojās sociāli atbildīgas valstis. Jāatzīst, ka ļoti sekmīgi, jo vairums šo valstu ir labklājības, demokrātijas ziņā piemēri visai pasaulei. Un, kas tikpat svarīgi, lielākā daļa no tām ir ar konkurētspējīgākajām ekonomikām pasaulē. Pat ar mūsu valdošās elites piesauktajiem "baisi augstajiem nodokļiem". Pavisam nesen daži, īpaši Latvijā, norādīja uz Lielbritāniju kā labu piemēru. Nesen aizsaulē aizgājusī Mārgareta Tečere esot it kā reabilitējusi kapitālismu un pierādījusi labējās politikas stiprumu. Tas ir stipri apšaubāms apgalvojums. Nopietni pētnieki pamatoti aizrāda, ka tečerītu politikas sekas bija pretīgas - 1995. gadā saskaņā ar kādu UNIFEC pētījumu nabadzībā (pēc tā laika ES standartiem) dzīvoja katrs piektais britu bērns salīdzinājumā ar katru desmito Vācijā un katru divdesmito Dānijā. Šobrīd tieši Lielbritānija tiek uzskatīta par vienu no neefektīvākajām ES lielo dalībvalstu ekonomikām. Tajā ir vidēji zemākā darba produktivitāte un degradējoša sociālā nevienlīdzība. Latvijas labējiem un Tečeres apjūsmotājiem derētu padomāt - Latvijai novēlēt Dānijas vai Lielbritānijas modeli? Pat Igaunijā, kurā pārmaiņu procesus vadīja par Tečeres spilgtāko sekotāju sauktais Marts Lārs, patiesībā līdzības ar Tečeres reformām bija vairāk pēc izlēmīgās formas, nevis satura. Šobrīd Igaunija nešaubīgi seko Ziemeļvalstu, īpaši Somijas, labklājīgas valsts modelim.

Beidziet gvelzt, sāciet domāt - patiesais Re:Baltica vēstījums

Re:Baltica un Ingas Spriņģes pētījumi ir parādījuši skaidro patiesību un norāda uz vēl draudošākajiem nākotnes scenārijiem. Ja valdošā elite to nespēs saprast un turpinās seklo spriedēlēšanu "sociālisms - slikts, kapitālisms - labs", tad Latvijas valsts nākotne patiešām ir apdraudēta. Izšķirošais jautājums ir - vai aiz kūtras diskutēšanas krūmiem kopā spēsim ieraudzīt problēmu mežu? Sarkanie komunisti 1939. gadā ar vienlīdzības saukļiem iebruka "buržuju" Somijā un solīja strādniekiem astoņu stundu darba dienu un cilvēka cienīgus darba apstākļus. Viņi nebija pamanījuši, ka somu strādniekiem tādi bija jau divdesmit gadus. Kopēja izpratne par sabiedrības solidaritāti, labiem strādnieku apstākļiem, savstarpēju cieņu padarīja Somiju spēcīgu toreiz. Pat viskvēlākie somu komunisti ķērās pie ieročiem, lai aizstāvētu savu valsti, kur valdīja patiesa un sociāli atbildīga valsts iekārta. Šodien Somija ir viena no pasaules labklājīgākajām valstīm ar ārkārtīgi konkurētspējīgu ekonomiku. Viņi neslīgst bezjēdzīgās diskusijās par kapitālismu, viņi domā cits par citu, valsti un savu bērnu nākotni. Kopā un ar cieņu.

Komunistu demagoģija neatrada dzirdīgas ausis sociāli atbildīgajā Somijas valstī. Vai to pašu par var teikt par Latviju, kurā par skarbu izdzīvošanu cīnās simtiem tūkstoši sociāli pamestu ļaužu dažādos kapitālistu cehos, lielveikalu ķēdēs un "metalurgos"? Tie, kuri neemigrēs, vienu dienu vēlēšanās vienkārši nobalsos par īstiem komunistu populistiskajiem ideoloģiskajiem mazbērniem. Bet šodienas "labējie" varēs laisties lapās kaut kur uz ofšoru salām.

Vai šobrīd ir redzams skaidrs situācijas risinājums? Ir. Iesākumam valdošajai elitei derētu vēlreiz uzmanīgi pārlasīt Re:Baltica pētījumus un sākt domāšanā lietot galvu un veselo saprātu.