Šķiet, ka spāņu kultūras centra «Seneca» vadītāju Havjeru Fernandesu Krusu Latvijā pazīst ikviens, kuru interesē Spānija un spāņu valodā runājošās zemes. Havjers intervijā portālam TVNET pastāstīja gan par savu ierašanos un dzīvi Latvijā, gan par vienu no saviem lielākajiem vaļaspriekiem - ēst gatavošanu.
Havjers Latvijā dzīvo jau septiņus gadus. «Es jau skaitos tāds kā latvietis,» viņš saka un atklāj, ka abi viņa bērni – gan nepilnus piecus gadus vecais Markuss, gan marta vidū dzimusī Anna reģistrēti kā Latvijas pilsoņi. Arī sieviņa Agnese ir latviete. Taču pats Havjers neplāno pretendēt uz Latvijas pilsonību.
Agnesi viņš sastapa Spānijā. 19 gadus jaunā latviešu meitene Lieldienu laikā bija aizbraukusi apciemot savu draudzeni, kura kā brīvprātīgā darbojās Havjera dzimtajā pusē. «Viņa mani nomedīja.. Viņas zaļpelēkās acis nobeidza. Man nebija citu variantu, kā iemīlēties viņā,» vīrietis atminas tā laika notikumus.
Pēc 15 stundu papļāpāšanas sapratu, ka viņu mīlu un gribu precēt.
«Es neko nenožēloju. Dievs man viņu deva,» vīrietis smaidot saka un akcentē, ka viņu laulībā dzimuši divi bērniņi.
Rožaino sākumu nomainīja sarežģītā ikdiena, ko katrs jaunais cilvēks pavadīja savā zemē. Havjers to atceras kā grūtu laiku.
Viņš piekritis pārvākties uz Latviju pie Agneses, jo savas studijas bija pabeidzis, bet sieviņa vēl mācījās. «Es nebūtu sev piedevis, ja viņa manis dēļ pamestu mācības. Taču es arī nepretojos, kad braucu uz Latviju. Neesmu cilvēks, kurš pieķeras vietām un lietām.. Es pārdevu visu un braucu uz Latviju. Man tur bija gandrīz viss – darbs un prieks, bet trūka paša galvenā...»
Tagad savu dzimteni Havjers apmeklē reizi vai divas gadā. Visvairāk viņam pietrūkst Spānijas ģimenes, vecāku, draugu.
Vienlaikus spānis atzīstas, ka viņam nebūtu nekādu pretenziju nodzīvot Latvijā visu savu mūžu. «Es varētu šeit, Latvijā, uzcelt māju un iestādīt koku.»
Nevarētu teikt, ka vīrietim ļoti pietrūktu spāņu kultūras, virtuves un sabiedrības. Te, savā spāņu kultūras centrā, viņš satiek gan spāņus, gan Latvijas cilvēkus, kuri interesējas par spāņu kultūru.
«Man ir sajūta, ka dzīvoju nevis citā valstī, bet citā pilsētā,» viņš spriež un norāda, ka arī daudziem Spānijā dzīvojošiem draugiem dzimtās puses apmeklēšanai vajadzīgas 5-6 stundas. Tas ir laiks, kādā arī viņš var nokļūt savās dzimtajās mājās.
Pēc 6 stundām jau varu būt mājās pie savas mammas.
Pie viņa mammas ciemojās arī Latvijā zināmais pavārs Mārtiņš Sirmais, kurš mācījās gatavot autentisku gaspačo.
Tā kā vairums viņam apkārt dzīvojošo cilvēku ir latvieši, Havjers jūtas labi integrēts latviešu vidē. Tajā pašā laikā viņš vērtē, ka latvieši nav tik ļoti atsaucīgi, viesmīlīgi un atvērti kā dienvidu tautu pārstāvji.
Tāpat iebraucējs ievērojis, ka daudziem latviešiem pietrūkst uzņēmības. «Kad aizgāju reģistrēt savu centru, tur apkārt dzirdēju tikai krievu un angļu valodu, bet tikpat kā nedzirdēju latviešu valodu.» Viņaprāt, latviešu aizbildināšanās ar vēsturiskajiem notikumiem un mazu valstiņu ir nepamatota. «Luksemburga ir maza valsts, bet paskatieties, cik tā ir attīstīta! Igaunija ir maza valsts, bet redziet, kā igauņi pirmie ieviesa eiro!» spānis min piemēru pēc piemēra.
Latvieši sirgst ar darbaholismu
Viņš uzskata, ka latviešiem būtu jāsaņemas un jāattīsta savas uzņēmējdarbības spējas un prasmes. Viņš gan slavē latviešu strādīgumu un darbaspējas. «Nezinu nevienu tautu, kas būtu tik strādīga.» Arī savā centrā Havjers novērojis darbinieku čaklumu un strādīgumu. Taču nav pareizi, ka latvieši nāk uz darbu pat tad, ja jūtas apslimuši.
Laika gaitā Havjers Latvijā iepazinis daudz jauku un draudzīgu cilvēku, taču viņam izveidojies negatīvs priekšstats par mūsu politiķiem. «Latvijas politiķi ir negodīgi.» Viņaprāt, tieši politiķu negodīgums vainojams neveiksmīgajā jauno vilcienu iepirkumā, kurā iesaistīts arī Spānijas uzņēmums «Construcciones y Auxiliar de Ferrocarriles». Vērienīgā iepirkuma izgāšanās rada Latvijai sliktu tēlu. Havjers uzskata, ka Latvijai nevajadzētu jaunos vilcienus iepirkt no kādas citas valsts uzņēmējiem, bet gan ražot tepat uz vietas.
«Cilvēki Latvijā ir pārāk pasīvi.
Politiķi atkal un atkal iebāž rokas jūsu kabatās, bet jūs neprotestējat.
Maza tauta nav arguments.»
Havjers uzteic arī latviešu precizitāti, taču atzīst, ka dažreiz tā traucē. «Paldies, ka jūs šodien neatnācāt 20 minūtes agrāk, nekā bijām sarunājuši. Bieži vien latvieši tā dara. Savukārt spāņi daudzas lietas sāk daudz vēlāk, nekā plānots.»
Havjers ir spāņu valodas pasniedzējs. «Esmu viens no retajiem filologiem, kas var paēdināt ģimeni no tā, ko mācījos. Vairums to nevar.»
Iepriekš Havjers kā pasniedzējs strādāja dažādos Latvijas valodu mācību centros, taču laika gaitā pieņēma lēmumu dibināt savu organizāciju. Tā kā viņam bija svarīgi Latvijā dzīvojošajiem iemācīt ne tikai spāņu valodu, bet arī pastāstīt par spāņu kultūru, viņš kopā ar citiem partneriem nodibināja spāņu kultūras centru «Seneca».
Tā filozofijas pamatā ir augsta kvalitāte un valodas mācību «apaudzēšana» ar dažādiem kultūras, mākslas, izklaides, izglītojošiem pasākumiem. Šos pīlārus novērtējuši arī klienti – studenti, kuri bieži vien ir kā draugi, liela ģimene. «Cilvēki nav muļķi. Viņi labi pārdomā, kur iztērēt savu latiņu, it sevišķi krīzes laikā.»
Viņš uzsver, ka uzņēmējdarbībā peļņa nav galvenais: «Mums nevienam nesanāk un nevajag nopirkt lielu bembi, bet tas arī nav mūsu mērķis. Man ļoti patīk mans darbs.
Ja kādu rītu modīšos ar sajūtu, ka darbs nepatīk, kaut kas būs jāmaina..
Es nekad iepriekš nebiju bijis uzņēmējs, jo nejūtu sevī uzņēmēja spējas. Es arī savus darbiniekus uzskatu par darba biedriem. Neizturos pret viņiem kā boss un nebļauju uz viņiem.»
Havjers labi runā latviešu valodā. Vienīgās grūtības rodas ar garumzīmēm – viņš tās neizjūtot. Tāpat ir sarežģījumi ar vārdu galotnēm. «Spāņu valodā «mesa» nozīmē galds, galdiņš un galdiņam, bet jums ir tik daudz galotņu.»
Saistībā ar latviešu valodas noteikumiem viņam nesen radušās problēmas savas mazās meitiņas reģistrācijā, konkrētāk, ierēdņiem bijušas pretenzijas pret spāniskajām uzvārdu veidošanas tradīcijām. Sarežģījumu atrisināšanai vajadzējis krietni ilgu laiku.
Kādā valodā Havjers domā? Viņš atbild tieši: «Tagad domāju latviski. Taču skaitīšana gan man vieglāk veicas spāniski.
Mājās mēs runājam putriski – latviešu un spāņu valodas sajaukumā.
Šo valodu izdomāja mans dēls. Ar mammu viņš runā latviski, ar mani – spāniski. Ir smieklīgi, kad viņš latviešu valodas darbības vārdus loka pēc spāņu valodas likumiem.»
Viens no Havjera vaļaspriekiem ir ēst gatavošana, ko viņš laiku pa laikam demonstrē arī sava centra studentiem un citiem spāņu kultūras interesentiem.
Vīrieša mīlestība pret labu ēdienu sākās jau bērnībā – viņa mamma bija pavāre. Havjers atminas, ka, būdams pavisam mazs puika, sēdējis restorāna virtuvē, skatījies, kā virtuves darbinieki smalcina produktus un rūkdams braukājis ar diviem gurķiem, ko iedomājies kā mašīnas.
Jau toreiz zēns iemācījies, kā pareizi jātur nazis un jāgriež dārzeņi, lai pasargātu pirkstus un nagus no traumām. Šīs sīkās, bet vērtīgās nianses viņš ievēro vēl šobaltdien.
Havjers saka atzinīgus vārdus par latviešu virtuvi.
Viņam ļoti garšo skābēti kāposti, kas pirmo reizi baudīti tikai Latvijā.
Spānijā tādus negatavojot un neēdot. «Pie mums, Spānijā, produktus, kas paliek skābi, vienkārši met ārā. Bet jūs, latvieši, tos speciāli skābējat,» viņš salīdzina un turpina: «Jums tas ir labs un vajadzīgs C vitamīna avots, bet Spānijā to dod citi dārzeņi un augļi, piemēram, citrusaugļi, kas mums pieejami lielā daudzumā.»
Havjeram garšo arī Latvijā sietie un nopērkamie sieri, piemēram Jāņu siers ar ķimenēm. Tāpat viņš fano par mūsu populāro no slāvu tautām aizgūto «siļķi kažokā» un pīrāgiem.
Savukārt latviešu virtuvē iecienītās sarkanās bietes Havjers nav īpaši iemīļojis. Viņš pat īsti nezinot, ko ar tām iesākt. «Ja vajadzēs kaut ko no tām pagatavot, visticamāk, izvārīšu boršču, bet neko spānisku gan ne.»
Spānijā dzimušais un augušais vīrietis neizprot, kāpēc latviešu galdā tik reti un maz ceļ baklažānus, kas ir viens no Spānijas pamatdārzeņiem. Tos varot pagatavot tik daudzveidīgi un garšīgi, bet latvieši tos visbiežāk cepot līdzīgi kā kabačus un karbonādes. Vienveidība ēdienu pagatavošanā esot viens no latviešu virtuves mīnusiem.
Havjers stāsta, ka īpaša vieta spāņu maltītēs ierādīta sīpoliem. Tos izmanto bieži un daudz. Saistībā ar ceptiem sīpoliem, kas kādreiz bija iecienīts nabadzīgo spāņu ēdiens, radies teiciens:
Ar tevi kopā esmu gatavs dzīvot tikai ar sīpolu un maizi.
Šādi spāņi sakot par mīļoto, ar ko gatavi pavadīt visu dzīvi.
Lielu vērību spāņi pievērš arī ēdiena noformēšanai un vizuālajam izskatam. Citēju Havjeru: «Cēzara sievai jābūt ne tikai labai, bet arī jāizskatās labi. Tāpat arī ēdienam ne tikai jāgaršo labi, bet arī jāizskatās labi.»
Havjers ar virtuves priekiem jau paguvis iepazīstināt savu nepilnus piecus gadus veco dēliņu. Viņa iecienītākā nodarbe ir picu, pastu (makaronu) gatavošana.
Tāpat puikam patīk gaļas klapēšana. Vispirms Markuss pajautājot, kas tā par gaļu. Kad tētis atbild - «cūkgaļa», zēns lūdz: «Tēti, gribu nosist cūkgaļu!»
Visi kopā pie galda
Viņam ir arī sava nostāja par galda kultūru. Spānim nepatīk, ja ēdiena gatavotājs nepārtraukti pagaršo ēdienu. «Labāk ēst visiem pie galda kopā. Nav pareizi, ka vīri saēdas šašliku jau cepot, bet sievām aiznes pēc tam. Tāpat viņš ir māņticīgs, piemēram, iebilst pret vakariņošanu 13 cilvēku kompānijā. Ja pie galda apsēžas 13 viesi, tiek darīts viss, lai viņiem piebiedrotos vēl viens ēdājs un maltītē kopā būtu 14 cilvēki.
Kāpēc tāda māņticība? Havjers paskaidro, atgādinot Jaunās Derības notikumus: «Toreiz pie vakariņu galda sēdās 13 cilvēki, bet no rīta vienu piesita krustā.»
Havjera ģimenē bērnībā bija četri cilvēki – tētis, mamma un divi bērni, taču ne viņš, ne viņa mamma nemāk pagatavot ēdienu tik mazam cilvēku skaitam. «Manās mājās vienmēr gatavojām kādiem 12 cilvēkiem. Pievienojās gan bērnu, gan vecāku draugi, kā arī radinieki.» Arī, dzīvojot Latvijā, Havjers mēdz pagatavot tik daudz ēdiena, ka nākas aicināt viesus, kuri to visu palīdz notiesāt.
Ēšanai spāņi atvēl daudz laika. Parasti vakariņas ilgst vairākas stundas. «Mēs ēdam daudz un ilgi. Mums pusdienlaiks ir vairākas stundas, nevis kā Latvijā – pusstunda vai stunda. Man tas ir par maz – nevaru paēst kā tītars.»
Havjeram ne visai patīk Latvijas laika apstākļi: «Ko lai saku par Latvijas klimatu? Kaut ko mīļu vai patiesību? Protams, man tas nepatīk. Klimats šeit nav viegls.
Pagaidām Latvijas klimats man vēl šķiet eksotika.
Redzēs, kā būs pēc 30 gadiem. Varbūt tad tas būs līdz kaklam.»
Havjera dzimtās mājas atrodas aptuveni 30 km no kalniem. «Ja grib, var braukt slēpot. Man patīk, ka sniegs ir brīvprātīgs, nevis obligāti jāstaigā pa sniegu kā šeit, Latvijā. Es ilgojos pēc Spānijas klimata.»
Pēc kā Spānijā un citur pasaulē pazīst Latviju? «Daudzi Latviju vispār ne ar ko neasociē. Bieži Latviju jauc ar Lietuvu, jo kaimiņi ir daudz zināmāki. Viņiem ir labi basketbolisti.» Bet kā tad ar Latvijas hokejistiem? «Piedodiet, bet teikšu, ka Latvijā nav labs hokejs. Jūs gandrīz nevienu neuzvarat.»
To pateicis, Havjers tomēr atsauc atmiņā vienu lietu, tiesa, negatīvu, ar ko spāņiem saistās Latvija. Tas ir kuģis «Prestige», kurš pirms vairākiem gadiem izbrauca no Latvijas, bet pēc tam nogrima pie Spānijas krastiem, piesārņojot ūdeni.
Vēl viens Havjera hobijs ir muzicēšana. Viņš pat darbojas grupā «Los Daugavas nens». Tulkojumā no spāņu valodas grupas nosaukums vēstī par puišiem no Daugavas apkaimes.
Viņam patīk arī latviešu mūzika, vislabāk «Sky Forger».
Kopā ar Havjeru portāls TVNET gatavoja arī vairākus tradicionālus Spānijas ēdienus. Ar tiem iepazīstināsim jau tuvākajā laikā.
