Viena no lepnības pazīmēm ir domāt, ka mēs esam labāki par citiem. Lepns cilvēks nekādi nevar pieņemt domu, ka citi cilvēki ir tikpat vērtīgi kā viņš.
Lepnība – vājuma pazīme
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Visi cilvēki pēc būtības ir vienādi. Mēs visi sastāvam no vienādiem atomiem , mums visiem ir dvēseles, tikai katrs atšķiras ar savu unikalitāti, individualitāti. Tikko kā rodas doma, ka mēs esam augstāki par citiem , uzreiz parādās satraukums, man taču tagad vajag to pierādīt pārējiem, ka esmu vērtīgāks, svarīgāks. Tad mēs «uzliekam masku», sākam no sevis kaut ko tēlot. Rodas dusmas, nepatika pret tiem cilvēkiem , kas mūsu pārākumu, dižumu neatzīst. Parādās aizvainojums , agresija, sāpes pret cilvēkiem, kas mūs neredz augstākus par sevi esam. Sods par lepnību ir – iekāre. Kas tad ir iekāre? Parasti cilvēki ar iekāri domā – seksuālo iekāri. Bet iekārei ir daudz un dažādas izpausmes. Iekāre nozīmē apmierināt tikai savas jūtas, vēlmes, vajadzības, prasības. Vēlme kaut ko iegūt tikai priekš sevis. Tas viss rodas no egoisma, lepnības – baudīt tikai pašam. Iekāre , tas ir ļoti zems, primitīvs līmenis. Bet visi mēs gribam , baudīt , būt mīlēti. Un tas nav nekas slikts. Tikai cilvēki nesaprot kā šīs jūtas transformētīstā mīlestībā. Tīra mīlestība ir – neko nevēlēties priekš sevis. Ja iekāre ir vēlme apmierināt tikai savu egoismu, savas vēlmes, tad mīlestība ir vēlme apmierināt , darīt laimīgus citus.Burtiski mīlestība nozīmē, neko nevēlēties priekš sevis, bet nesavtīgi darīt priekš citiem. Ja mēs tā sākam darīt , tad notiek brīnums, mīlestību vairs nav jāpieprasa, bet to dāsni saņemam.
Starp iekāri un mīlestību ir milzīga starpība
Garīgās prakses pati svarīgākā būtība ir izmainīt savu egoismu, vēlmi izmantot citus kā instrumentus, lai baudītu tikai pats. Iekāre ir – man neinteresē ko vēlas citi cilvēki, man interesē tikai tas ko vēlos es un visi cilvēki apkārt irtāpēc, lai piepildītu tikai manas vēlmes. Un, ja apkārtējie cilvēki neapmierina manas vēlmes , tad es būšu pirmais , kas viņus atgrūdīs, kritizēs, noliegs, nopels. Šādi cilvēki patērē ļoti daudz savu laiku , enerģiju , lai pieprasītu pret sevi cieņu. Cieņu nevar pieprasīt , cieņa ir jānopelna.
Visuma likums- jo vairāk mīlestības mēs atdodam citiem , jo vairāk mīlestības mēs saņemam atpakaļ.
Aiz katra cilvēka darbības ir tikai divi motīvi – vai nu mēs rīkojamies iekāres dēļ , vai mīlestības dēļ. Pirmais motīvs , egoistiskais – tak iemīliet mani. Un tad sākas ciešanas. Otrais motīvs – mēs atdodam nesavtīgi savu mīlestību.
Mēs visi taču gribam būt mīlēti! Bet kā to panākt? Ar pazemību! Pazemība patiesībā nozīmē , neko ne no viena negaidīt. Kad cilvēks sāk palikt pazemīgs , dzīvot kļūst ļoti viegli. Ciešanas rodas no nepamatotajām vēlmēm, ka visiem mūs jādara laimīgus. Mēs dzīvojam tādās ilūzijās, ka apkārtējo pienākums ir mūs darīt laimīgus. Bet , kas teica , ka visiem apkārtējiem cilvēkiem mūs jāmīl? Mēs paši to izdomājam , radam sev tādas ilūzijas un paši no tā ciešam.
Mums ir jāiemācās neko negaidīt no cilvēkiem, tad mēs viņos nevilsimies un vismaz necietīsim.
Bet , lai mēs būtu laimīgi mums ir jāiemācās nesavtīgi dot citiem mīlestību , un tad arī paši to lielā daudzumā saņemsim.