Vareno kalnu zeme un pasaules banku paradīze Šveice (12)

Kaut reizi atļauties naudu neskaitīt

Pirmās divas dienas (tāpat kā mājupceļā) pagāja gandrīz tikai braucot cauri Lietuvai, Polijai, Vācijai, Austrijai, kamēr šķērsojām pundurvalstiņu Lihtenšteinu. Tā aizņem vien 160 km2 platību, no kuras divas trešdaļas ir kalni. Lihtenšteinas firstistē valda konstitucionāla monarhija. Tuvāk šo valstiņu aplūkojām, vizinoties vilcieniņā, kurā audiogids vēstīja svarīgākos faktus arī latviešu valodā. Iespaidīgākais skats pavērās uz firsta pili, kas atrodas augstu klintīs virs galvaspilsētas Vaducas. Interesanti, ka reizi gadā valdnieks visus valstiņas iedzīvotājus aicina uz svētkiem savā piemājas teritorijā. Lihtenšteina, tāpat kā Šveice, pasaulē pozicionē sevi ar banku pakalpojumiem, gūstot no tiem lielu peļņu.

Tā kā Šveices Konfederācijas latīniskais nosaukums ir Confoederatio Helvetica, daudz kur saistībā ar šo valsti tiek lietots saīsinājums CH. Šveice sastāv no 26 kantoniem; mēs apmeklējām tos, kur runā vāciski šādu teritoriju ir vairākums. Vēl oficiālās valodas valstī ir franču, itāliešu un retroromāņu. Galvenais Šveices bizness, protams, ir bankas, kurās apgrozās arī līdz trešdaļai pasaules naudas. Pirms 19.gs. tā gan bija visai nabadzīga kalnu rajonu zeme, taču kalni ir arī tie, kas daudzējādā ziņā noteikuši valsts attīstību, dabas apstākļi veidojuši iedzīvotāju raksturu. Mūsu gids pastāstīja, ka

vietējie ļaudis ir strādīgi, praktiski, patriotiski un brīvību mīloši, raduši paļauties tikai uz sevi un tuvāko kaimiņu.

Bet tikpat labi vienam no otra arī jāuzmanās, jo viņiem patīkot nosūdzēt citam citu. Ļoti iecienītas ir sportiskās aktivitātes, kas izteikti vērojams arī tūrisma jomā. Tāpat valsts lepojas ar spēcīgu armiju. Šveice ir pilsētnieku un zemnieku valsts, slavena ar saviem pulksteņiem, sieru, šokolādi. Tā ir arī ļoti dārga zeme, bet, ņemot vērā turienes labklājību, šis fakts neizbrīna. Ir pat teiciens Šveicē naudu neskaita, jo tā vienkārši ir. Arī es, tur esot, centos šādi domāt kaut vai atļaujoties vismaz reizi pusdienot par summu, par kādu vidējā Latvijas krodziņā varētu paēst reizes 5. Jāpiebilst, ka naudas vienība ir Šveices franks. No šveiciešu nacionālajiem ēdieniem nogaršoju Rösti – rīvētu kartupeļu sacepumu ar gaļu un dažādām piedevām. Jāteic, visai sātīgs. To pasniedza īpašā panniņā, kas reizē kalpoja kā šķīvis, skaists akcents tam bija vidū iesprausts mazs Šveices karodziņš. Turklāt šai ēdienreizei bija īpaša pievienotā vērtība, jo teju līdzās rāmi pastaigājās govis. Nobaudīju arī Rivellu skābenu, bet atspirdzinošu limonādi, kam pievienotas sūkalas.

Mūžīgā sniega romantika un govju zvanu koncerts

Šveices iepazīšanu sākām, ar pacēlāju uzbraucot Säntis kalnā (2500 m v.j.l.). Diemžēl miglas dēļ nevarējām baudīt skatu uz 6 valstīm, un par to, ka esam augstu virs zemes, liecināja vien saltais gaiss un ausīs nedaudz jūtamā spiediena maiņa. Tālāk devāmies Centrālšveices virzienā uz Lucernu, kas atrodas tāda paša nosaukuma ezera rietumu piekrastē. Šī pilsēta ir ļoti iecienīts tūristu galamērķis. Sevišķi gleznainu to dara segtais, gājējiem paredzētais Kapelas tilts, kas būvēts 14. gadsimtā un ir vecākā šāda veida būve Eiropā, savulaik tas ietilpa pilsētas nocietinājuma daļā. Vasarā tā malas rotā koši ziedi, patīkamu noskaņu uzbur ielu muzikanti. 1993. gadā pēc ugunsnelaimes tiltu nācās atjaunot. Ceļojumā pilsētu iepazīšana mijās ar dabas objektu apskati, kas tomēr dominēja. Izgājām aptuveni

1,5 km garo taku gar upes izskaloto, dziļo Āres aizu, kas sākusi veidoties jau ledus laikmetā. Iespaidīgi, tāpat kā Trimmelbahas ledāju ūdenskritumi, kas atrodas kalna iekšienē un dzirdami jau pa gabalu. Ūdens tajos krīt 10 kaskādēs un radījis daudzkrāsainus veidojumus.

Vienā no dienām, kas padevās brīnumskaista un ļoti silta, bija īstais laiks sniegties tuvāk mākoņiem, tāpēc devāmies uz Grindelvaldi vienu no populārākajiem Alpu kūrortiem, kur var izbaudīt kalnu klātbūtni. Liels piedzīvojums bija jau pats 20 minūšu nesteidzīgais brauciens ar funikulieri pretī Jungfrau smailei, ko sedz mūžīgais sniegs. Brīžam trosēs iekabinātais pacēlājs apstājās, un tad šī karāšanās virs bezdibeņa lika adrenalīnam izdalīties vēl straujāk. Tiesa, līdz pašai virsotnei funikulieris neveda, taču tik un tā vairāku stundu garajā pastaigā pa šo vidieni uz Jungfrau pavērās krāšņs skats no visām pusēm, vēlāk arī pilnmēness apspīdēts no viesnīcas istabiņas loga. Kopumā atskatoties uz ceļojumā piedzīvoto, šeit pavadītais laiks palicis atmiņā visspilgtāk. Un kas par izcilu mūziku pieskandināja apkārtni, kad, daudzo tūristu netraucētas,

Alpu govis cītīgi plūca zāli, šķindinot kaklā iekārtos zvanus!

Iztālēm pamanījām arī dziedošu murkšķi. Tā vien gribētos atkal pazvilnēt turienes pļavās, lūkoties zilganzaļajos ūdeņos un smelties no kalniem plūstošo enerģiju... Vakarpusē izstaigājām populāro Interlakenes kūrortu, no ārpuses apskatījām iespaidīgo kazino ēku un pie tās esošo ziedu pulksteni. Šajā pilsētā vērojams cittautiešu īpatsvars apmēram katrs trešais pretimnācējs bija aziāts, daudzi no viņiem tur arī dzīvo.

Bernē Nacionālās dienas svētkos

Iepazinām arī Šveices galvaspilsētu Berni, un, interesantākais, ka bijām tur tad, kad valstī atzīmē Nacionālo dienu par godu Konfederācijas dibināšanai. Pamatīgā svelmē, pa brīdim meklējot ēnu zem namu pārkarēm, izlīkumojām pa galvenajām ielām. Pie daudzām ēkām lepni plīvo valsts, kantona un pilsētas karogi un karodziņi arī ikdienā, turklāt ne tikai Bernē. Aplūkojām Centrālo banku, pulksteņtorni, kas savulaik bija pilsētas rietumu vārti un vēlāk tajā atradās cietums. Redzējām iežogotā, bet plašā teritorijā mītošus lāčus. Tā nav nejaušība, jo šis dzīvnieks ir Bernes simbols un kā motīvs izmantots arī, piemēram, statujās. Īpašs piedzīvojums bija iespēja vakarā piedalīties Nacionālās dienas svinībās kopā ar vietējiem un citiem ļaudīm, orķestrim maršējot pa priekšu, devāmies svētku gājienā. Bērni tā laikā nes rokās izgaismotas papīra laternas. Pēc tam, gandrīz neviena vārda gan nesaprazdami, noklausījāmies Šveices prezidentes uzrunu. Jāpiebilst, ka šajā amatā ievēl uz gadu. Tad reizē ar negaisa zibšņiem vērojām grandiozu salūtu. Tomēr tas nebija vienīgais pirotehnikas brīnumus varēja manīt ik uz soļa, ar tiem ķimerējās pat mazi bērni. Radās iespaids, ka šajā svētku dienā visiem viss ir ļauts, jo neviens no sardzē norīkotajiem kārtībsargiem necentās pliukšķinātājiem pat aizrādīt. Izmirkuši līdz pēdējai vīlītei, bet emocijām pārbagāti no galvenās uguņošanas, atgriezāmies viesnīcā.

Pamazām pošoties mājupceļam, devāmies lūkot Reinas ūdenskritumu, Eiropā varenāko. Tā kā šovasar daudz lijis, kritumā tobrīd bija diezgan augsts ūdens līmenis. Lai šo veidojumu iepazītu tuvāk, piebraucām tam ar laivu. Pirmajā mirklī pārņēma izbrīns, kā gan tā spēj noturēties spēcīgajā straumē, tomēr pārliecinājāmies, ka nekā sarežģīta un pārlieku ekstrēma tajā nav. Dažbrīd šļakatas šķīda uz visām pusēm, par ūdens skaļo šņākoņu un mutuļošanu nerunājot. Jau esot Vācijas teritorijā, palutinājām savas maņas eksotisko augu paradīzē Mainavas salā, kas atrodas pie Bodenezera. Tas iezīmē Šveices ZA robežu ar Vāciju un Austriju. Tiešām pasakaina vieta šī sala! Lai to nesteidzoties izstaigātu, vajadzīgas vairākas stundas, ja ne diena. Varbūt tieši šeit Ventspils mērs smēlies ideju savas pilsētas ziedu kompozīcijām? Lai kur ietu, visapkārt krāšņi krūmi, svešzemju koki un daudz kas cits. Tropu mājā redzējām lielāka un mazāka izmēra taureņus, kas laidelējās virs mūsu galvām vai mielojās ar augļu nektāru.

Apkopojot Šveicē gūtos iespaidus, jāpiekrīt gida teiktajam, ka sakārtotības un paredzamības dēļ turienes mazpilsētās ilgstoši dzīvot mums varētu būt garlaicīgi, jo esam pieraduši pie steidzīgāka un skaļāka dzīves ritma. Tieši tāpēc šīs valsts iedzīvotāji neesot gatavi nestandarta situācijām, ja tādas pēkšņi gadās. Bet, lai nu kā, neatkārtojamās dabas un ekonomiskā līmeņa dēļ es būtu ar mieru uzturēties šajā zemē ilgāk. Tomēr viens gan jāatceras ja neesi īpaši noderīgs Šveices biznesa videi, kļūt par tās pilsoni ir sarežģīti.