Latvietis kājām aiziet līdz pasaules malai (29)

No Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles Bruno izgāja 2010.gada 29.aprīlī. Ceļā viņš pavadīja nepilnu pusgadu – līdz 14.oktobrim. Kājām viņš mēroja 4100 kilometrus. Vēl aptuveni 500 kilometru Ziemeļfrancijā viņš pieveica stopojot, jo šajā reģionā bija problēmas ar lētām naktsmītnēm.

Kādēļ nolēma doties svētceļojumā uz Santjago?

Bruno atzīst, ka nevar uz šo jautājumu atbildēt īsi un vienkārši. Tas būtu līdzīgi, kā jautāt alpīnistam, kāpēc jākāpj Everestā, vai Mārim Gailim, kāpēc jākuģo apkārt pasaulei.

Šīs darbības saistītas ar iekšējām kaislībām, spītu un citām izjūtām, nevis to, lai ģeogrāfiski saprastu kalna augstumu vai vēja virzienu.

Bruno filosofija saistās ar bērnu dienu sapni. Dullais Dauka ilgojās nokļūt vietā, kur jūra satiekas ar debesīm, bet Bruno vēlējās nokļūt līdz pasaules malai. Aptuveni 100 kilometru jeb trīs dienu gājumā aiz Santjago atrodas vieta, ko kādreiz – pirms Amerikas atklāšanas - eiropieši uzskatīja par zemes galu, pasaules malu.

Vēlējos aiziet no savām mājām līdz pasaules malai.

Leģendas vēstī – lai pēc Santjago svētceļojuma kļūtu par pilnīgi jaunu cilvēku, jāsadedzina ceļojumā valkātās drēbes, jāpeldas Atlantijas okeānā un jāredz tur saulriets. Bruno visu minēto izdarīja, taču uz jautājumu, vai pēc tam jutās kā jauns cilvēks, saka, ka pašam ir grūti sevi vērtēt un fiksēt izmaiņas. «Ejot nekādas izmaiņas nejutu, tad vairāk domāju par praktiskām lietām, piemēram, kur un ko paēst, kā atrast naktsmājas, kur iegādāties aprīkojumu.»

Taču tagad, atskatoties uz svētceļojumā piedzīvoto, Bruno saprot, ka nav iespējams izcelt vienu kritisko punktu, pēc kā būtiski mainījies. Drīzāk tas salīdzināms ar «garu ražošanas procesu», kura laikā vīrietis mainījās pamazām.

Polija – krasu kontrastu zeme

Par smagāko svētceļojuma posmu Bruno uzskata gājienu cauri Polijai. Šajā valstī viņš piedzīvoja ļoti krasus kontrastus. Smagi bija gan fiziski – veselības sarežģījumu dēļ nācās gulēt arī slimnīcā, gan emocionāli. Daudz sastapto cilvēku nekādi nevarēja saprast, kādēļ Bruno devies svētceļojumā, nevis vada savas dienas kā citi, normāli strādājot.

Svētceļnieks izjuta ļoti krasu atšķirību starp Rietumeiropas un Austrumeiropas valstu iedzīvotājiem un viņu attieksmi pret negaidītiem un nogurušiem viesiem. Pirmie pret viņa ceļojumu izturējās ar cieņu, taču otrie – ar neizpratni. Rietumeiropas valstīs izplatīts uzskats, ka jāstrādā, lai dzīvotu, tostarp arī ceļotu un atpūstos. Austrumeiropā Bruno sajutis pretēju nostāju – jādzīvo, lai strādātu.

Vienu dienu mani uzņēma kā karali, citu – nekā.

Kādās naktsmājās viņam piedāvāts gan alus futbola čempionāta laikā, gan internets un dators, taču citā vietā guļvietu ierādīja uz aukstas flīžu grīdas. «Bija grūti izbaudīt šo vienas dienas viesmīlību, jo zināju, ka otrajā dienā nekā tāda nebūs.» Vilšanās sajūtas bijušas ļoti smagas.

Izbauda Vācijas viesmīlību

Savukārt Vācijā Bruno jutās ļoti labi. Viņš priecājās par vāciešu viesmīlību, atvērtību un sapratni. Viņi pieņēma svētceļnieku un rūpējās par viņu, piemēram, noorganizējot naktsmājas.

Interesantākos mirkļus Bruno svētceļojumā piedzīvoja nevis pa dienu ejot, bet gan vakaros. Pa dienām Bruno pārsvarā gāja viens pats un diezgan ātri – 5-6 km/h. Dienā nogāja aptuveni 30 kilometrus.

Bruno rekords ir 56 noieti kilometri dienā.

Savukārt vakari pagāja saistošās un interesantās sarunās ar citiem svētceļniekiem vai cilvēkiem, pie kā viņš palika pa nakti.

Ceļojuma laikā Bruno piedzīvoja divas ļoti spēcīgi uzrunājošas vakariņas. Pirmās bija Vācijā, kur viņam piedāvāja gulēt siena gubā. Pārvarējis pirmo šoku, Bruno devās uz vakariņām, kas izrādījās fantastiskas.

Saimniece sarunā skāra divas pārdomu vērtas lietas. Ģimene nolēmusi uzņemt svētceļniekus, jo viņu meitai darba dēļ ļoti daudz jāceļo un viņa bieži izjutusi vietējo iedzīvotāju viesmīlību un atsaucību. Mamma sapratusi, ka ar svētceļnieku uzņemšanu viņa var savā veidā atlīdzināt par meitai izrādīto laipnību. Pēc šiem teikumiem Bruno aizdomājās, ka arī viņam būs jāatlīdzina saņemtā sirsnība. Tieši tādēļ viņš tagad palīdz vairākiem svētceļniekiem.

Saimniece arī pauda neizpratni, kādēļ svētceļnieki, kurus viņa uzņem pilnīgi brīvprātīgi un bez jebkādas maksas, dažkārt uzstājīgi pieprasa dažādas ērtības, piemēram, internetu.

Tajā brīdī man kā zibens izgāja cauri un es sapratu, ka agrāk biju tāds pats.

Bruno atvēsinājusi kāda saimnieka frāze: «Es tev došu visu, kas man ir.»

Pēc šīs sarunas ar vācieti Bruno pretenziju līmenis strauji krities un viņš bijis priecīgs par guļvietu siena gubā, lai arī cik neērta tā bijusi.

Otras ļoti zīmīgas vakariņas Bruno piedzīvoja Dienvidfrancijā, kur naktsmītnes saimnieks katru svētceļnieku – arī Bruno – pacienāja ar atspirdzinošu dzērienu un nodziedāja Santjago svētceļnieku himnu. Tas bijis ļoti silti, personiski un negaidīti.

Saimnieks latvieti uzaicināja pie vakariņu galda, kaut arī Bruno nebija par tām samaksājis. Jūtoties neērti, Bruno knapinājās ap ēdienu. Vēl neērtāk viņš sajutās pēc kādas sarunas.

Kopā ar Bruno pie vakariņu galda sēdēja vēl trīs sievietes. Viena netaktiski pavaicāja, kādēļ vāciete ēd tikai ceptu vēršaci, nevis «normālas» vakariņas. Sieviete sāka raudāt un atzinās, ka viņai ir kuņģa mazspēja, kas sagādā problēmas ne tikai ikdienā, bet arī svētceļojumā – viņa nevar noiet lielus gabalus. Blakus sēdošā draudzene raudošo apskāva un mierināja, sakot, ka viņas ies lēnām un cik daudz varēs.

Bruno saprata, ka tik stipru draudzību nav piedzīvojis.

Kā tika galā finansiāli?

Svētceļnieks atzīst, ka finanses bija smags jautājums. Valsts pārvaldē strādājošajam vīrietim nebija tik daudz naudas, lai dotos tik tālā ceļojumā, nācās paļauties uz dievišķo providenci. Daudz palīdzēja mamma, draugi un radi. Daži naudu iedeva, citi aizdeva. Lai varētu turpināt gājienu, ceļojuma laikā nācās pārdot daļu no savas iedzīves, piemēram, televizoru, datoru, mēbeles.

No Rīgas izgāju ar 120 latiem kabatā.

Viņš domāja – ceļos tik ilgi, kamēr būs nauda. Kad tā izbeigsies, stopos atpakaļ. Taču Dievs bija lēmis citādi.

Ceļojuma sākumā finansiālā situācija bija laba, pat izdevās nedaudz ietaupīt. Lietuvā viņu materiāli atbalstīja arī katoļu draudzes, kurās viņš apmetās. Priesteri mēdza svētceļniekam iedot arī nedaudz naudas, kas tobrīd Bruno bija liels atspaids.

Naudas problēmas liek domāt par mājām

Par spiedīgu problēmu nauda kļuva Rietumeiropā, kur iztikšanai vajadzēja vairāk naudas. Tukšā maciņa dēļ Vidusvācijā ceļinieks bija gatavs likt punktu un doties mājās. Taču no tā atturēja ziedojumi, ko viņš saņēma pēc pesimistiskā ieraksta savā blogā. Bruno to uztvēra kā zīmi, ka gājiens jāturpina.

Otrs lūzuma punkts bija Ziemeļfrancijā. Tur naktsmītnes bija ļoti dārgas un tāpēc Bruno vairs nevarēja atļauties ceļot tālāk. Viņš nolēma stopot, taču vilcinājās izlemt, uz kuru pusi. Kādā benzīntankā pat nolēma uzrunāt lietuviešu treilera vadītāju, lai dotos māju virzienā, taču tad nolēma pagaidīt, kamēr šoferis izguļas.

Tobrīd no mājupceļa viņu atrunāja mamma, kura īsziņā mudināja Bruno stopot uz priekšu.

Mamma atsūtīja, lai par mājām vēl nedomāju.

Ar stopu palīdzību Bruno nokļuva pasakainā kristiešu kopienā Taizē. Tur viņš pavadīja vairākas laimīgas dienas, aizmirstot par ikdienas rūpēm. «Jutos kā Elvisa Preslija fans, nonācis Greislandē.»

Taizē lūgšanu, atmosfēras un sastapto cilvēku stiprināts, Bruno atguva enerģiju un varēja turpināt ceļu. Lai pēc iespējas ātrāk nonāktu Santjago, turpmāk viņš gāja bez brīvdienām un vēl ātrāk.

Lielākie ieguvumi?

Pašam Bruno šķiet, ka lielākie svētceļojuma ieguvumi saistīti ar cilvēciskajām īpašībām, piemēram, attīstītu drosmi, nebaidīšanos nokļūt negaidītās situācijās un meklēt tajās risinājumus. Pieaugusi spēja improvizēt un ļauties notikumu plūsmai.

Vīrietis uzsver, ka ar šo gājienu nav vēlējies kaut ko pierādīt. Ja nu tomēr runā tādās kategorijās, tad

viņš ir pierādījis, ka no Rīgas līdz Spānijai var aiziet kājām.

Bruno nenoliedz, ka domā par nākamo ceļojumu, taču saistībā ar to ir diskusija par svarīgāko ceļojuma laikā – vai tas ir galamērķis vai pats gājiens.

Tikai pašās beigās viņš sapratis, ka viss svarīgākais, arī pārmaiņas, notika ceļa laikā. Arī Jēzus ir teicis: «Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība.»

Ilgas pēc mājām

Gājienā no Rīgas uz Santjago Bruno pavadīja aptuveni pusgadu. Nekad iepriekš viņš nebija pavadījis prom no mājām tik ilgu laiku. Varbūt tieši tāpēc svētceļojuma beigās viņš bija ļoti noilgojies pēc mājām un ar prieku tajās atgriezās.

Taču jau pavisam drīz sākās ikdienas rutīna. Pirmais pusgads bija ļoti smags, jo bija grūtības atrast darbu. «Grūtāk bija pusgadu meklēt jaunu darbu, nevis iet uz Santjago.»

Sīkāks Bruno svētceļojuma apraksts