Vaira Vīķe–Freiberga – Mesija Latvijai

Vaira Vīķe-Freiberga

FOTO: LETA

Tas ir noticis – Aizsardzības ministrija ir paziņojusi, ka plāno iegādāties bijušajai prezidentei Vairai Vīķei-Freibergai jaunu limuzīnu par 80 000 latu. Vēl nesen, LTV aizstāvot bijušo prezidentu trekno valsts atbalstu, viņa sevi salīdzināja ar pašu Jēzu. Citi ir pieticīgāki – piemin bijušās prezidentes īpašos sasniegumus valsts tēla veidošanā. Vai tie nav pārspīlēti? Viņas diplomātija reizēm lika aizdomāties – Freiberga rīkojās Latvijas interesēs vai tieši otrādi – kaitējot Latvijai, kādas citas valsts labā?

Nesen LTV 1 radījumā "Sastrēgumstunda" Freiberga noraidīja pārmetumus par pārmērīgajiem valsts tēriņiem uzturot bijušos prezidentus. Viņai kā valsts bijušajai līderei tika pārmests solidaritātes, labā piemēra un taupības trūkums, pieņemot no valsts dārgu un greznu dzīvokli, miesassargus un lepnu limuzīnu. Freiberga izvēlējās neparastu argumentāciju. Viņa citēja Jaunās Derības Jāņa evaņģēliju, kurā Jēzum tiek aizrādīts, ka viņam kājas tiek mazgātas pārāk dārgā eļļā. Naudu, kuru varēja iegūt, pārdodot šo eļļu, varēja izdalīt nabagiem. Freiberga citēja Jēzus atbildi uz šiem pārmetumiem: "Jo nabagi vienmēr ir pie jums, bet Es neesmu vienumēr."

Freiberga kā Mesija, kritiķi kā jūdas

Viņas atbilde acīmredzami bija īpaši piemeklēta, jo sevī ietvēra skaļi nepateiktu dzēlienu kritiķiem. Precīzs Bībeles citāts atklāj, ka tas ir Jēzus un zagļa, nodevēja Jūdas dialogs. Ja Freiberga sevi, tīši vai netīši, salīdzina ar pašu Jēzu, tad viņas kritiķi sanāk pretīgi jūdas. Jaunās Derības Jāņa Evaņģēlija 12. nodaļas sākums, kuru viņa pārstāstīja, skan šādi:

"1. Bet Jēzus sešas dienas pirms Pashā nogāja uz Betāniju, kur bija Lācars, ko Viņš bija uzmodinājis no miroņiem.

2. Tur tie Viņam taisīja mielastu. Marta apkalpoja, bet Lācars bija viens no tiem, kas kopā ar Viņu sēdēja pie galda.

3. Tad Marija, paņēmusi mārciņu īstas, ļoti dārgas nardu eļļas, svaidīja Jēzus kājas un žāvēja viņa kājas ar saviem matiem. Un svaidāmās eļļas smarža piepildīja visu māju.

4. Bet viens no Viņa mācekļiem, Jūda Iskariots, kas vēlāk Viņu nodeva, sacīja:

5. "Kāpēc šī svaidāmā eļļa nav pārdota par trīs simti sudraba gabaliem un nauda nodota nabagiem?"

6. Bet to viņš sacīja nevis tāpēc, ka viņam rūpēja nabagi, bet tāpēc, ka viņš bija zaglis un, maku turēdams, piesavinājās iemaksas.

7. Tad Jēzus sacīja: "Laid viņu, to viņa manai bēru dienai ir pataupījusi!

8. Jo nabagi vienmēr ir pie jums, bet Es neesmu vienumēr."

Freibergas drosmīgā Bībeles interpretācija varētu pamatīgi samulsināt kristiešus. Grūti iedomāties, ka Jēzus šādi vēlējās attaisnot laicīgo valdnieku grezno dzīvi uz trūcīgo rēķina. Tomēr jāatzīst, ka vismaz vienu Vairai Vīķei-Freibergai nevar pārmest – pārlieku pieticīga viņa patiešām nav, ar pašnovērtējumu viss ir labākajā kārtībā. Salīdzināt sevi ar Dieva Tā Kunga dēlu, Jēzu Pestītāju un Mesiju, tā ir liela uzdrīkstēšanās.

Izmērīt valsts līderu drošības cenu

Bet atgriežoties pie Aizsardzības ministrijas izvēlētā, Latvijas apstākļiem ārkārtīgi dārgā limuzīna. Sīkāk nepaskaidrojot, ministrija norāda, ka auto cenu sadārdzinājušas arī īpašas drošības prasības. Freibergai joprojām ir arī miesassargi. Šiem drošības pasākumiem esot nopietni iemesli. LTV1 Freiberga norādot uz to nepieciešamību šoreiz sevi salīdzināja ar bijušo Zviedrijas premjerministru Ūlofu Palmi un ārlietu ministri Annu Lindu. Abi tika nogalināti, lielā mērā arī tādēļ, ka viņiem nebija apsardzes.

Tādēļ, ja speciālisti uzskata, ka papildu drošības pasākumi ir nepieciešami, tad par to nav jādiskutē. Te ir grūti spriest, vai 80 000 latu par drošu limuzīnu ir samērīga vai nesamērīga cena? Skaidrs ir tikai tas, ka valstij ir jāspēj nodrošināt bijušo un esošo līderu drošība.

Spoža diplomāte vai attiecību bojātāja?

Cits jautājums - vai Freiberga patiešām bija tik ievērojama un ietekmīga pasaules mēroga politiķe? Politikas speciālisti norāda, ka valsts iekšējos jautājumos viņas devumus nebija pārāk liels. Savukārt ārpolitiski viņa esot bijusi spoža. Bet vai vienmēr? Vismaz divos gadījumos viņas rīcība bija ļoti izaicinoša un joprojām nav pārliecības, ka tā patiešām kalpoja Latvijas interesēm. Abos gadījumos vairākas nopietnas lielvalstis uz Latviju raudzījās ar neizpratni un aizkaitinājumu. Šoreiz nav runa par Krieviju, bet gan Eiropas smagsvariem – Vāciju un Franciju, kā arī ietekmīgām Āzijas reģiona valstīm, īpaši jau Dienvidkoreju. Vairas Vīķes-Freibergas rīcība, iespējams, krietni atvēsināja attiecības ar šīm valstīm. Tagad grūti spriest, cik mums tas izmaksāja ekonomiskajā un diplomātiskajā ziņā.

2003. gads bija smagu pārbaudījumu laiks ASV un Eiropas attiecībās, kā arī starp pašām Eiropas valstīm. ASV bija apņēmusies par katru cenu iebrukt Irākā un gāzt neaprēķināmo, nežēlīgo diktatoru Sadamu Huseinu. Ietekmīgās Eiropas lielvalstis aktīvi pretojās šai idejai. Francija un Vācija un atteicās atbalstīt ASV. Iespējams, nojaušot amerikāņu dzelžaino apņēmību, tādējādi diplomātiski centās izspiest labākus nosacījumus iebrukuma gadījumā. Eiropas līderiem bija par ko satraukties. 2003. gadā, pirms ASV iebrukuma Irākā žurnālists Guntis Kokars rakstīja: "Ekonomiskais efekts, ko atnesīs karš, varbūt nāks par labu valstīm, kam ir savi iekšējie degvielas ražošanas resursi (nafta), bet par sliktu naftas nabagajiem. Par to rakstīja «Financial Times» apmēram pirms mēneša. Naftas nabagie ir ES un līdz ar to arī tās kandidātvalstis. (..) ES valstis tikai šogad var zaudēt 47 miljardus no vienotā IKP." Šī doma varētu izskaidrot, kādēļ Eiropas līderi tik aktīvi strīdējās ar ASV. Eiropas līderiem dabiski bija jāaizstāv savu valstu ekonomiskās intereses un savu atbalstu ASV jācenšas "pārdot" pēc iespējas izdevīgāk.

Freiberga kā ASV "bundziniece"?

Šajā brīdī ASV izspēlēja vienu no pretrunīgākajiem diplomātiskajiem gājieniem – tā piespieda jaunās Eiropas valstis publiski atbalstīt ASV nostāju. Faktiski sašķēla Eiropu "jaunajā" un "vecajā". Tas pamatīgi iedragāja Francijas un Vācijas diplomātiskās pozīcijas un iespējas panākt kādas papildu vienošanās no ASV kara gadījumā. Tā bija pirmā, lielākā Latvijas prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas globālā zvaigžņu stunda. ASV viņu izraudzījās par savas ārpolitikas "bundzinieci" no "Jaunās Eiropas". 2003. gada februārī ierodoties ASV, pēc tikšanās ar prezidentu Džordžu Bušu viņa skaļi pauda atbalstu ASV vēlmei "atrisināt Irākas jautājumu". Mazās Latvijas prezidentei nekavējoties tika nodrošināta milzīga mediju uzmanība. Freiberga tikai intervēta gan CNN, gan Fox News, gan BBC, laikrakstos Washington Post, New York Times, Washington Times un citos ļoti ietekmīgos amerikāņu un pasaules medijos. Viņa visai pasaulei demonstrēja "jauno eiropiešu" dedzīgo atbalstu ASV. Tas, protams, satracināja Francijas un Vācijas līderus. Francijas prezidents Žaks Širaks asi nosodīja Eiropas Savienības toreizējās kandidātvalstis sakot, ka tās esot palaidušas garām lielisku iespēju paklusēt, izplatot proamerikāniskus paziņojumus Irākas jautājumā. Lielā mērā tas bija smags aizrādījums arī Freibergai.

Nenoliedzami, ka ASV spiedienam pakļāvās faktiski visas jaunās Eiropas valstis, bet Freiberga to izdarīja visskaļāk un demonstratīvāk. Vācijas un Francijas diplomāti vēlāk šīs domstarpības izlīdzināja, bet zināms vēsums attiecībās palika, jo Latvija Freibergas personā bija sevi izcēlusi kā ASV interešu aktīva aizstāve Eiropā. Protams, Eiropas lielvalstis un ASV bija un paliks cieši sabiedrotie. Tai pašā laikā jāsaprot, ka pastāv arī ekonomiskās ietekmes konkurence un savu interešu aizstāvība. Šajā ziņā Eiropas lielvalstu līderiem bija pamats būt vēsiem un uzmanīgiem skatoties uz Latviju – nebija vairs garantijas, ka nākošajā ASV un Eiropas diplomātiskajā "futbola mačā" Latvija būs Eiropas interešu pusē. Ko tas maksāja ekonomiski un Briseles gaiteņos (ne)panāktajos labumos? Šajā gadījumā patiešām ir pamats jautāt – vai Freibergas pārliekā degsme kalpoja Latvijas un Eiropas interesēm? ASV – noteikti.

Diplomātisks analfabētisms vai prātam neaptverams ego?

Nākamā Freibergas diplomātijas "zvaigžņu stunda" bija pavisam savāda. 2006. gadā viņa pēkšņi paziņoja, ka gatava kandidēt uz nākamā ANO ģenerālsekretāra posteni. Ārpolitiski tas bija dīvains paziņojums. Starptautiskajā diplomātijas praksē ir stingri pieņemts, ka saskaņā ar neformālu rotācijas kārtību pēc Kofi Annana, kurš pārstāvēja Āfriku, par nākamo ANO ģenerālsekretāru bija jākļūst kādas Āzijas valsts pārstāvim. Āzijas reģiona valstis ar to nopietni rēķinājās. Krievijas diplomāti, uzzinot par Freibergas ambīcijām, publiski paņirgājās un norādīja uz kārtību, kuru neviens negrasījās mainīt.

Arī Somijas prezidente Tarja Halonena paziņoja, ka neatbalstīs Freibergas kandidatūru ANO ģenerālsekretāra amatam, jo uzskatīja, ka nākamajam kandidātam pēc ģeogrāfiskās rotācijas principa jābūt Āzijas pārstāvim. To viņa atklāti paziņoja ANO Ģenerālajā asamblejā Ņujorkā. Acīmredzami Halonena lieliski saprata, cik Somijai svarīgi ir uzturēt labas attiecības ar Āzijas reģiona vadošajiem politiķiem. Viņa nešaubījās, ka Freibergai nav ne mazāko cerību un viņas kandidatūras izvirzīšana ir nekas cits kā diplomātisks blefs.

Tagad atliek tikai minēt, kādēļ Freiberga iesaistījās šajā savādajā avantūrā? Starptautiskās diplomātijas analfabētisms? Prātam neaptverams egoisms, kas lika apdraudēt attiecības ar ietekmīgiem Āzijas "tīģervalstu" politiķiem? Vai arī kādam bija izdevīgi, kaut vai formāli, palielināt konkurenci uz šo globāli ietekmīgo posteni, lai tādējādi no korejiešiem panāktu kādas būtiskas piekāpšanās citos jautājumos? Tā noteikti nebija Latvijas mēroga diplomātiskā tirgošanās. Var tikai minēt, kuras lielvalsts interesēs tika izdarīts šāds "gājiens ar zirdziņu". Par ANO ģenerālsekretāru atbilstoši starptautiski pieņemtajai praksei patiešām kļuva Āzijas pārstāvis, Dienvidkorejas diplomāts – Bans Kimuns. Tomēr viņa valsts noteikti atcerēsies par Latvijas savādajām "aktivitātēm", formāli mēģinot viņiem atņemt globāli tik ievērojamo amatu. Vai Latvijai bija jēga lieki kaitināt ekonomiski vareno "tīģervalsti"? Dienvidkorejai ir viena no pasaules lielākajām un bagātākajām ekonomikām. Labas attiecības Latvijai būtu noderējušas.

Limuzīnu spožums un posts

Protams, aplūkojot Freibergas spožos ārpolitiskos sasniegumus, Latvijas tautai būtu grēks žēlot nieka 80 000 tūkstošu latu smalkam limuzīnam. Uz valsts un privātpersonu kopējo simtu miljonu parādu fona tas tāds nieks vien ir. Īpaši, atceroties, Bībeles citātu – "Nabagie vienmēr ir pie mums." Tikai, cik ilgi viņi spēs uzturēt politiķu "pamatotās" prasībās pēc "atbilstoša līmeņa", jo izbraucēju straume joprojām neapsīkst? Daudziem grūti noticēt valstij, kuras pašcieņa tiek mērīta limuzīnu spožumā, kamēr zīdaiņu mirstība ir viena no augstākajām Eiropas Savienībā.

Uz augšu