Vasara arī mūsdienās ir zaļumbaļļu laiks, tikai nu tās šķiet zaudējušas kādreizējo burvību. Reti tajās muzicē ragu orķestris vai īsta lauku kapela, dāmas un kungi vairs neuzskata par goda lietu saposties svētku drānās. Toties iepazīšanās deju placī, kautiņi un sīvā iemešana gan aktuāla joprojām.
«Dieviņ tētiņ, cik gan izdevušies bija zaļumi! Pilns deju placis un pilni krūmi! Kam sāpēja sirds vai nepatika lauzīt kājas šībera tūrēs, vai vajadzēja uzdzīt štīmi, devās viens vai veselos baros ekskursijā krūmos. Tur bija varen plaša izvēle: spirts, džindža jeb ļurļaks un pašdarinātais štrickis. Bufetē mielojās un dzēra turīgākie un lepnākie. Vakars pašķīra ceļu vaļībai. (..) Dažs imitē smalko toni, cits runā par debesu filozofiju, cits vienkārši žmaudz blakussēdētājai roku, kā nu katrs prot izteikt savas jūtas un siena laika liesmojumu. (..) Kaut tika dzerts un dzīvots uz velna paraušanu, viss beidzies labi, jo sastādīts ir tikai viens protokols,» tā 1929. gadā rakstīja «Madonas Aizkulises», bet līdzīga aina tolaik un arī vēlāk noteikti bija vērojama daudzviet Latvijā. Lai kaut mazliet uzburtu senāko zaļumbaļļu atmosfēru, izvaicāju mūspuses ļaudis, kuri savulaik piedalījušies šādās izklaidēs un zina pastāstīt, kā atpūtušies viņu senči.
Pociemiete Rita Rostoka (88 g.) 70. gados Katvaru pagastā organizēja kultūras sarīkojumus. «Tas ir darbs, kas prasa izturīgus nervus, bet man palīdzēja tas, ka patīk komunicēt ar cilvēkiem,» atklāj sarunbiedre. Viņai izdevās atjaunot nedaudz piemirstu tradīciju - zaļumballes Ķaukuļu gravā. Turp brauca arī limbažnieki, āsterieši, puikulieši, aicināts šurp ragu orķestris no Umurgas. Biļešu ienākumi bijuši lieli. Pirms dejām nereti uzstājās koris, deju kolektīvs vai teātris. Zaļumballe ir goda parādīšana vasarai, saulei, zemei.
Kurām meitenēm bija mugurā īsāka kleita, tās skaitījās modīgākas.
Tantužas tikai noskatījās un apsprieda gan visas šīs lietas, gan kas ar ko dejo. Puikas mēdza pa krūmiem izvicināt dūres, droši vien nespēja dāmas sadalīt. Kārtībsargi toreiz neko nekontrolēja. «Jāteic gan, ar iereibušiem aktieriem sastapos biežāk nekā ar šādiem muzikantiem,» stāsta Rita. Piecos rītā kursējis vilciens uz Rīgu caur Limbažiem, tad daudzi ballētāji devušies prom. Arī Ritas brāļi bijuši muzikanti - viens bundzinieks un vijolnieks, bet otrs spēlējis bandžo. Kāzās viņi lūgti regulāri. Rita pati gribējusi iemācīties akordeonspēli, taču viegli negājis un apnicis, kā arī vajadzējis pievērsties smagiem zemes kopšanas darbiem. Tādēļ pašai jaunībā ballēties sanācis maz, arī Otrā pasaules kara dēļ. Bērnībā Rita skatījusies, kā brāļi stāv pie spoguļa un pucējas kārtējam sarīkojumam. «Vēl atceros, ka biju pavisam sīks meitēns, kad māte mani pie rokas veda līdzi uz ballēm, teātra izrādēm. No skolas laika palikuši atmiņā bērnu svētki Katvaru muižā, kad gājienā arī neiztika bez ragu mūzikas,» atklāj sarunbiedre.
Mundra Upleja (71 g.) dzīvo Salacgrīvas pagastā pie Oļķu līča, kur agrāk bieži notikušas zaļumballes. Tagad tur viss aizaudzis. «Tepat lejā mums tek Korģe. Parasti, kad satumsa, pa kluso pāri upes akmeņiem varēja iešmaukt ballē par velti. Kā gan gulēsi, ja pūtēju orķestris otrā krastā tik smuki spēlē?!» teic Mundra. Vēlāk muzicēja arī tuvējās apkaimes lauku kapelas. Cieņā bija valsis, fokstrots, tango un daudzas citas dejas. Tāpat ļaudis labprāt dziedāja muzikantiem līdzi. Oļķu līcī nereti uzstājās kori, bērni varēja izklaidēties, šļūcot no kalna ar krēslu, kas iekārts trosē. Protams, bija arī «atpūtas stūrītis», kur atlaisties vairāk iedzērušiem ballētājiem. Austot rīta gaismai, kritušie gulēja arī deju laukumā; modās, kad mušas sāka pa seju dancot. Sarīkojumus daudzi apmeklēja ar savām ģimenēm; kas vēlējās, ņēma līdzi groziņu. Mundras vectēvs un vecāmāte savulaik bijuši zaļumbaļļu goda viesi - viņiem vajadzēja tās ikreiz atklāt.
Vecāmāte vienmēr sacīja, ka svētkos «turējusi bufeti». Tajā ierasti varēja nopirkt limonādi, alu, ūdenskliņģerus, kā arī nēģus.
Cilvēki atpūsties un priecāties, par spīti grūtībām, gribējuši visos laikos, uzsver sarunbiedre. Mundras klasesbiedrene salacgrīviete Rita Jenkevica atceras, ka viņas jaunībā balles notikušas arī Kuiķules un Špīlbergu līcī, Mērniekos. Deju placis allaž bija izpļauts; sezonas atklāšanā reibināja ziedošo ievu smarža. Tiklīdz sāka spēlēt ragu mūzika, kājas pašas cilājās. Meitenes tajos laikos biksēs praktiski nestaigāja, valkāja raibas, pusgaras kleitiņas, atmiņās kavējas Ritas kundze. Dažreiz puiši aizvizinājuši meitenes uz balli Oļķu līcī smagajā automašīnā, citreiz braukuši ar velosipēdu. Mājās parasti devušies tikai ap saullēktu.