Krievu rulete uz Vanšu tilta

Cik var noprast no medijiem, kāpšana notikusi samērā ilgi un stāvēšana uz tilta torņa tāpat. Tas nozīmē, ka 20 gadus vecais pašnāvnieks nesteidzās padarīt sev galu. Viņš divas stundas visiem rādīja, ko grasās darīt, un ziņkārīgā sabiedrība pa Swedbank augstceltnes logiem, no izklaides prāmja Daugavā, malkojot kokteili Margarita, uz tilta un ap to ieinteresēti vēroja «kas nu būs».

Vai atkal prasīs eklēra kūkas par varonīgo rāpšanos augšup, vai varbūt protestēs pret banku kredītiem vai veiks kādu citu publiku uzrunājošo akciju, aicinās uz kārtējo absurdo referendumu?

Arī visu radiostaciju, interneta portālu publika divas stundas sekoja līdzi notiekošajam uz tilta. Praktiski visa valsts ar ziņkāri sekoja šā puiša izmisīgajam kliedzienam pēc palīdzības. Bet neviens neko nedarīja.

Publika vēroja dokumentālu realitātes šovu. Policisti un glābēji darīja to pašu.

Starp citu - policisti esot gan mēģinājuši viņu sabārt par rāpšanos tilta tornī (pacēlājs esot piebraucis, bet īsti klāt «tilta alpīnistam» neesot ticis). Puisis - kāpējs esot burkšķējis varasvīriem pretī. Protams, glābēji apvainojušies un neko tālāk nav darījuši.

Nolaidušies paši atpakaļ uz zemes un skatījušies, kas notiks tālāk (pats vainīgs, ka tā dara).

Visbeidzot puisis, sasniedzis virsotni, pārmet krustu un lec lejā.

Lidojumu profesionāli nofilmē televīzijas operatori, fiksē fotogrāfi un mobilo telefonu īpašnieki. Mūsu līdzpilsoņa nāve tiešraidē. Reāla nāve. Skurbinoši! Izskatās, ka visi ir apmierināti.

Arī tie, kas pie nāves ir pieraduši aktierfilmās un videospēlēs, taču šeit - tilts piedāvāja reālu «tīru mantu» – jauns cilvēks nomirst sabiedrības acu priekšā! Mediju zelta stunda.

Interneta un TV ziņu orgasms - nāve tiešraidē.

Incidents ir noslēdzies un pašnāvnieks dabūjis, ko gribēja, - sasniedzis savu nāvi.

Kas vainīgs šā puiša nāvē? Šajā rakstā es gribu pieminēt vismaz trīs vainīgos: vispirms sabiedrību, sevišķi to mūsu sabiedrības daļu (ieskaitot glābšanas dienestus un policiju), kas bija uz un pie tilta un nedarīja visu, ko varēja darīt, lai novērstu šo nāvi visu acu priekšā.

Latvijas radio pirmajā programmā sestdien psihoterapeite Ināra Vārpa arī nosauca sabiedrību, tās vienaldzību par līdzatbildīgu šā puiša nāvē, jo šis gadījums liecinot ne tik daudz par viena cilvēka jukumu, kā par mūsu cinismu. Viņa retoriski jautā, vai uz tilta un ap to esošie skatītāji, glābēji, policisti tāpat būtu bezpalīdzīgi divas stundas gaidījuši, ka atvedīs tilta kāpņu telpas atslēgu, ja tilta smailē rāptos viņu bērns, tēvs, draugs, radinieks? Vienalga, vai viņš ir psihiski slims, afekta stāvoklī, slavu alkstošs vai novests izmisumā.

Es atbildu: noteikti nē! Arī tad, ja pa tilta trosēm rāptos Ušakovs vai Dombrovskis, reakcija būtu pavisam cita.

Tad droši vien atrastos kaut vai visparastākais megafons un profesionāls psihologs, kā tikko pieminētā psihoterapeite Vārpa, kas zina, kā ir jārunā ar šādiem izmisumā nonākušiem cilvēkiem, lai viņus atturētu no liktenīgā soļa, kaut vai lai iegūtu laiku, kamēr pie nelaimīgā puiša tiek klāt glābēji pa tilta kāpnēm!

Tagad pēc jaunā vīrieša nāves visu acu priekšā amatpersonas aizbildinās ar infantiliem un triviāliem attaisnojumiem par to pazudušo atslēgu un izkaltušo smērvielu uz tilta trosēm un Ušakovs šokā steigšus ap tilta trosēm uzliek vairāk dekoratīvu nekā efektīvu celtniecības žogu.

Izrādās, ka piekļūšanu Vanšu tiltam esot traucējusi «salauztā atslēga». Kā bērnu skaitāmajā pantiņā «Anglija ir aizslēgta un tās atslēga nolauzta».

Ja tiltam un pilsētai būtu kārtīgs saimnieks, ja viņiem patiesi rūpētu jaunu pašnāvību novēršana, tad pašnāvnieku iecienītā tilta kāpņu telpas atslēgas būtu ne tikai Rīgas tiltu birojā seifā turpat blakus tiltam vai pie kāda darbinieka ārpus pilsētas, bet arī glābšanas dienestu rīcībā.

Starp citu, pieņemu, ka cilvēki, kuru seifos vai kabatās bija šīs liktenīgās atslēgas, nedzīvo uz Marsa un zināja, ka divas stundas visi mediji ziņo, kas notiek uz tilta, kura atslēgas ir pie viņiem! Ja viņi saprastu, ka pa trosēm rāpjas kāds viņu bērns vai tuvinieks, viņi paši pa gaisu atlidotu un iedotu šīs atslēgas glābēju rokās, negaidot, ka viņus kāds meklēs! Bet tas jau bija kāds neidentificēts svešinieks...

Traģēdija uz Vanšu tilta rada arī daudz citu jautājumu. Kā tas varēja notikt, ka Rīgā nav krīzes gatavības brigādes šādām situācijām?

Kāpēc glābēji uzreiz nepieaicināja profesionālu krīzes psihologu, kas spēj un prot runāt ar cilvēkiem šādā situācijā? Pat ar megafona palīdzību no tilta brauktuves, ja netika tuvāk puisim klāt ne ar teleskopiskajām kāpnēm, ne ar tilta atslēgu?

Kāpēc tiltā vajadzīgas tādas durvis, kuru atslēga ir nolauzta? Kāpēc turpinās runas par to, ka pa kāpnēm uz tilta smaili esot iespējams uzkāpt tikai vienai personai un tāpēc vienīgā iespēja esot saruna ar pašnāvnieku, mēģinot pierunāt nelēkt lejā. Operatīvo grupu turp nosūtīt neesot iespējams. Ja nevar ar varu, tad nevajag vispār?

Kas mani visvairāk pārsteidz notikušajā?

Tas, ka mediju un sabiedrības uzmanības centrā ir sekundāras, nevis primāras un būtiskas problēmas.

Pašlaik arī turpinās «rakšanās pa sēnalām» problēmas būtības noskaidrošanas vietā.

Pirmā nebūtiskā problēma ir koncentrēšanās uz Vanšu tilta tehnisko aprīkošanu ar šķēršļiem. Vanšu tilta vantis steidzīgi tiek noklātas ar solidolu, pie vanšu pamatnes arī uzstādīti dzelzs žogi, lai ierobežotu piekļūšanu vantīm. Tiks izvērtēti arī citi mehāniskie šķēršļi, kas apgrūtinātu cilvēku nokļūšanu uz tilta vantīm. Piemēram, uz vantīm varētu tikt uzstādīti kustīgi riņķi vai cita veida šķēršļi. (TVNET.09.06.2012.).

Tātad barjeras tiks būvētas. Negribu domniekus sarūgtināt, taču, neraugoties uz pirmdienas Rīgas domes Satiksmes departamenta sēdēm, neko būtisku viņi šajā problēma nepanāks. Barjeras nekad nav traucējušas barjerskrējējiem.

Tie, kas gribēs kāpt Vanšu tilta tornī arī turpmāk, - tiks pāri konstrukcijām, kas «jāsaskaņo ar tilta projektētājiem».

Uzbūvējot šķēršļus, kāpšanas mēģinājumi nesamazināsies. Tie kļūs vēl traģiskāki.

Nākamā sekundārā pieeja - ar joni atrast grēkāzi un izbeigt domāt par šo jautājumu. Tieši tā uzvedas policija. Piektdien intervijā LNT raidījumam «900 sekundes» Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes priekšnieks Andrejs Grišins sacīja:

«Šobrīd ir noskaidrota bojā gājusī persona, tas ir 1992.gadā dzimis jaunietis, un šobrīd mums ir arī pirmatnējā informācija par to, ka viņam pastāvēja garīgās veselības traucējumi.» Pievērsiet uzmanību pēdējai frāzei. Ja jau garīgi slims, tad var lēkt no tilta un nav ko īpaši uztraukties, ka neizglābām?

Pats galvenais nevienu neinteresēja. Kāpēc 20 gadus vecs mūsu līdzcilvēks izvēlas beigt dzīvi pašnāvībā un nav neviena, kas viņam būtu gatavs palīdzēt? Psiholoģiski palīdzēt.

Protams, iemeslu šādai rīcībai var būt daudz un šā raksta ietvaros es pat nemēģināšu iedziļināties konkrētajā problēmā, jo neesmu ne puiša ārstējošais ārsts, ne krīzes psihologs. Taču no žurnālistikas horizonta raugoties ir nepārprotami redzams, ka vara un sabiedrība Latvijā izliekas neredzam lielo pašnāvību īpatsvaru Latvijā un nepievērš uzmanību tieši šim būtiskajam fenomenam. Noveļot vainu uz pašiem pašnāvniekiem. Sakot, ka viņi jau traki, mēs neko!

Tātad - slīkstošo glābšana pie mums ir pašu slīcēju lieta. Viss.

Ak slīksti gan, nu tad pats vainīgs! Nevajadzēja līst tik dziļi ūdenī! - mēs saucam slīcējam upes vai ezera vidū un pat nelūkojamies pēc laivas vai glābšanas riņķa.

Sabiedrības veselības aģentūras 2009. gada ziņojums par pašnāvību situāciju Latvijā pierāda, ka «Latvijā joprojām ir augsti pašnāvību rādītāji gan Eiropas Savienības, gan pasaules valstu vidū. Ņemot vērā, ka pašnāvība ir sekas virknei problēmu – gan veselības aprūpes dienesta pieejamības un kvalitātes problēmām, gan sabiedrības attieksmei, gan garīgās veselības aprūpes sistēmas vājumam.»

Jā, šie dati ir četrus gadus veci, taču tendence saglabājas arī pašlaik. «Vīrieši izdara pašnāvības trīs reizes biežāk nekā sievietes, biežāk izmantotās metodes pašnāvību veikšanai ir nošaušanās, pakāršanās, lēkšana no augstuma, psihoaktīvu vielu, medikamentu lietošana. Satraucoša problēma ir jauniešu pašnāvību skaita pieaugums pēdējo gadu laikā,» konstatēts Sabiedrības veselības aģentūras 2009. gada ziņojumā.

Pašnāvību pieauguma tendenci apstiprina arī jaunākie mērījumi šajā virzienā, kas liecina, ka jaunieši 15 līdz 19 gadu vecumā pašnāvību skaita ziņā izvirza Latviju piektajā vietā «melnajā statistikā» Eiropas Savienība dalībvalstu vidū (SPKC)

«Priecējošā ziņa ir, ka pērn mazāk jauniešu gājuši bojā transporta negadījumos vai noslīkuši, taču sliktā ziņa - vairāk izdarījuši pašnāvību,» secina «Diena» (04.06.2012.).

«Personība nobriest līdz 20-25 gadiem, psihe ir pietiekami trausla, jauniešus daudz vairāk ietekmē ārējie apstākļi, kas var izraisīt neapdomīgi strauju jauniešu reakciju. Jauniešus ietekmē apcelšana, ņirgāšanās vienaudžu vidē. Jaunieši arī mēdzot izdarīt tā sauktās atdarināšanas pašnāvības, piemēram, pēc filmās redzētā,» laikrakstam «Diena» komentē asociētais profesors M. Taube. (04.06.2012.)

Tagad esam nonākuši pie būtiskā jeb paša galvenā aspekta: pie mūsu visu = «sabiedrības» līdzatbildības par to, kas ceturtdien notika uz Vanšu tilta.

Tie, kas ceturtdien pasīvi noskatījās, tikai filmēja un novēroja 20 gadus vecā pašnāvnieka saucienu pēc palīdzības Vanšu tilta torņa smailē, faktiski ir veikuši noziegumu, kuru sauc par «kūdīšanu uz pašnāvību».

Tas nav nekas jauns. Vairākās pasaules valstīs pret šo fenomenu ir jau izstrādāta likumdošana, kas soda apkārtējos par pasivitāti šādos gadījumos.

Īpaši asi šī problēma aktualizējusies tagad - interneta ērā, kad jauni cilvēki piesola padarīt sev galu pie datora (izmantojot kameru) un interneta skatītāji nevis aiztur jaunieti pašnāvnieku no liktenīga soļa, bet gan provocē liktenīgajai rīcībai.

Piemēram, pirms dažiem gadiem šāda pašnāvība zviedru Sēdertejē beidzot sašūpoja arī kaimiņvalsts sabiedrību. Kāds 21 gadu vecs vīrietis apsolīja beigt savu dzīvi pašnāvībā «interneta tiešraides režīmā». Par savu plānu viņš paziņoja dažas dienas iepriekš diskusiju portālā «Flashback» un neskaitāmi skatītāji (kā karsēji sporta laukumā) sāka kūdīt viņu uz šo soli vai apšaubīt viņa plānus. Brīdī, kad policija saņēma informāciju par notiekošo, bija jau par vēlu. Daži no «skatītājiem» bija atšifrējuši pašnāvnieka personību un «»izlobījuši» adresi, par kuru paziņoja policijai. Diemžēl pirmā zviedru policijas patruļa ar sirds masāžas un elpināšanas ekspertiem notikuma vietā ieradās par vēlu. Interneta publika varēja sekot savos datoru ekrānos notiekošajam, tieši tāpat kā ceturtdien Vanšu tilta notikumu skatītāji. Kā kino vai teātrī.

Manuprāt, vislielākā nejēdzība ir «skatītāji», kuri, redzot, ka cilvēks gatavojas darīt sev galu, komentē: «Nu, nē, šis gļēvulis neuzdrošināsies», «viņš jau tikai izliekas», «ko ņemas, būtu rīkojies un viss, man nav daudz laika gatavoties, kā te viens taisās nomirt!».

Paklausieties aizkadra balsis video reportāžās un YouTube klipos no Vanšu tilta notikumiem! Tur dzirdami šie paši teksti!

Taču jāņem vērā, ka to, ko atļaujas neprofesionālie reportieri sociālajos medijos, kas bez kādas izpratnes par žurnālistikas ētiku un atbildību sabiedrības priekšā tiražē visu, kas tik dod lielāku klikšķu skaitu uz attiecīgo profilu vai saiti, nedrīkst darīt institucionālie masu mediji, kas bieži vien nekritiski izmanto arī sociālo mediju materiālu. Tā tas bija arī šajā Vanšu tilta gadījumā. Institucionālajiem medijiem bija, protams, jāseko notikumiem uz tilta un vakara ziņās jāziņo par tiem, taču pavisam citā rakursā, kritizējot glābējus, policiju, sabiedrības vienaldzību. Visās ziņās tajā pašā vakarā mums bija jāsaņem izsmeļoši psihologu un citu speciālistu komentāri. Taču izskatās, ka neviens Latvijas televīziju kanāls nav spējīgs sniegt operatīvus komentārus, kuros no dažādiem faktiem tiek izdarīti dziļāki secinājumi par to, ko konkrētais fakts vai fakti liecina. Reportieri prot tikai ziņot, bet nav komentētāju, kas runātu ar skatītāju par procesiem un problēmām un dažādu faktu kopsakarībām. Sevišķi tas būtu sagaidāms no sabiedriskās televīzijas.

Pašnāvnieks stāv tilta smailē viens kā gladiators arēnā.

«Ikviens šāds gadījums liecina, ka cilvēks meklē palīdzību. Jaunie puiši ir ļoti jūtīgi, viņi ir, iespējams, pazemoti vai atrodas depresijā, un, šādi rīkojoties, viņi lūdz mūsu palīdzību. Viņi cer, ka kāds cilvēks viņiem palīdzēs un atturēs no nekonstruktīvā soļa. Viņi gaida, vilcinās un cer uz palīdzību,» komentē notikušo ārsts, psihiatrs un profesors Bū Rūnesons.

Internets ir radījis ap mums ticamu, taču iluzoru pasauli. Tur - viņpus ekrānam atrodas ticama fikcija, bet šeit - reālajā ikdienā skaudrā patiesība, kas skaita mūsu kopējā mūža stundas, minūtes un sekundes.

Mūsu pienākums ir pasniegt roku tam, kurš ir pakritis. Fiziski, garīgi vai simboliski.

Izņemt pašnāvniekam no rokām pistoli ar krievu ruleti. Tieši tāpat, kā mēs vēlētos, lai kāds pasniedz roku un palīdz piecelties mūsu vecākiem, tuviniekiem, bērniem vai draugiem kritiskā brīdī.

Pret lielām nelaimēm liktenis mūs neapdrošina.

Tāpēc respektēsim šo riska iespēju un izbeigsim bezpalīdzīgi noskatīties uz otra cilvēka nelaimi.

Mainot savu attieksmi, mēs varam mainīt šo sabiedrību, kurā dzīvojam.

Sāksim jau šodien.