Nolaidušies paši atpakaļ uz zemes un skatījušies, kas notiks tālāk (pats vainīgs, ka tā dara).
Visbeidzot puisis, sasniedzis virsotni, pārmet krustu un lec lejā.
Lidojumu profesionāli nofilmē televīzijas operatori, fiksē fotogrāfi un mobilo telefonu īpašnieki. Mūsu līdzpilsoņa nāve tiešraidē. Reāla nāve. Skurbinoši! Izskatās, ka visi ir apmierināti.
Arī tie, kas pie nāves ir pieraduši aktierfilmās un videospēlēs, taču šeit - tilts piedāvāja reālu «tīru mantu» – jauns cilvēks nomirst sabiedrības acu priekšā! Mediju zelta stunda.
Interneta un TV ziņu orgasms - nāve tiešraidē.
Incidents ir noslēdzies un pašnāvnieks dabūjis, ko gribēja, - sasniedzis savu nāvi.
Kas vainīgs šā puiša nāvē? Šajā rakstā es gribu pieminēt vismaz trīs vainīgos: vispirms sabiedrību, sevišķi to mūsu sabiedrības daļu (ieskaitot glābšanas dienestus un policiju), kas bija uz un pie tilta un nedarīja visu, ko varēja darīt, lai novērstu šo nāvi visu acu priekšā.
Latvijas radio pirmajā programmā sestdien psihoterapeite Ināra Vārpa arī nosauca sabiedrību, tās vienaldzību par līdzatbildīgu šā puiša nāvē, jo šis gadījums liecinot ne tik daudz par viena cilvēka jukumu, kā par mūsu cinismu. Viņa retoriski jautā, vai uz tilta un ap to esošie skatītāji, glābēji, policisti tāpat būtu bezpalīdzīgi divas stundas gaidījuši, ka atvedīs tilta kāpņu telpas atslēgu, ja tilta smailē rāptos viņu bērns, tēvs, draugs, radinieks? Vienalga, vai viņš ir psihiski slims, afekta stāvoklī, slavu alkstošs vai novests izmisumā.