Spītējot sabiedrības skeptiskajai attieksmei, agrai kopdzīvei ir arī priekšrocības. Pirmkārt, jaunībā ir mazāk nosacījumu praktiskai dzīvei. Ir istaba ar gultu un bērnam, kur gulētpietiek! Materiālās prasības aug līdz ar iespējām. Otrkārt, mazāk trauksmainības. Jaunieši dzīvi "tver vieglāk"ja bērns iešķaudās, jaunie vecāki neskrien uzreiz pie ārsta, bet pagaida, vai šķaudīs arī nākamajā dienā un vēl pēc trim dienām. Treškārt, elastīgāka pienākumu sadale. Jaunībā vēl nav izveidojušies stingri ieradumi, tāpēc partneriem vieglāk saskaņot, kurš gādās par vakariņām, kuršnomazgās traukus.
Nav slikti, ja pāris - 18, 19, 20 gadus veci jaunieši - izklaidējas. Svarīgi, ka pirms bērniņa plānošanas viss iespējamais ir "izgaršots". Vērtību skalu var nostiprināt tikai pēc piedzīvotā. Līdz ar mīlestību attiecībās ienāk pārbaudījums "kā mēs paši ar visu tiksim galā", taču jaunieši no grūtībām nebaidās un turpina iet iesākto ceļu. Protams, iemīlēšanās un kopā būšana var būt iemesls, lai atteiktos no mācībām, bet neesmu sastapusi jaunās māmiņas, kuras teiktu: "Nē, man tagad ir bērns un es vairs mācīties NEGRIBU." Parasti jau grib, taču mācības uz laiku pārtrauc, lai rūpētos par bērnu.
Iespēja, ka partnerattiecības sašķobīsies, pastāv, ja līdztekus mācībām vai darbam, tiek audzināts bērns. Tā kā spēki tiek tērēti, gādājot par ģimenes labklājību, pastāv risks zaudēt interesi vienam par otru, jo neatliek laika divvientulībai. Kaut gan šāds risks pastāv jebkurā vecumā.
Vienalga, bērnudārzs vai vidusskolasirdij nevar pavēlēt. Jūtas ir svarīgas, taču vecumam gan nav nozīmesja partneris kaut ko nozīmē, jebkurā gadījumā ir vērts cīnīties par attiecībām un kopābūšanas prieku.