Vairāk nekā 300 gadu spāņu inkvizitori cītīgi kontrolēja it visu – no tualetes apmeklējuma līdz grāmatu izdošanai. Desmitiem tūkstošu ķeceru un kristietībā pārgājušu jūdu sadedzināja uz sārta, bet vēl vairāk – spīdzināja. Tas satrauca Romas pāvestu Sikstu IV, un viņš pavēlēja šo neprātu izbeigt, taču neviens viņu neklausīja.
Sevilja bija Spānijas lielākā ostas pilsēta, kurā ieradās tirdzniecības kuģi no tuvām un tālām zemēm. Pilsētas ielās skanēja dažādas valodas, tur bija sastopami jūrnieki, tirgotāji un klejojoši komedianti krāsainos tērpos no visas pasaules. Taču šajā 1481. gada februāra dienā pilsēta pieklusa, jo pūļa uzmanību piesaistīja kāds drūms gājiens.
No galvenās katedrāles uz pilsētas vārtiem virzījās īpaša procesija. Priekšgalā gāja dominikāņu mūki melnās un baltās kapucēs, neliela cilvēku grupa bruņotu sargu ielenkumā devās pretim mokošai nāvei. Norisinājās svinīga inkvizīcijas tiesas sprieduma pasludināšanas un izpildes procesija – autodafē.
Visi notiesātie bija ģērbti dzeltenos tērpos. Viņiem līdzās soļoja karavīri, nesot malku sārtam, kura liesmas drīz aprīs nelaimīgos. Procesijas dalībniekiem virs galvas plīvoja inkvizīcijas karogs ar zaļu krustu, olīvas zaru un zobenu. Ap notiesātajiem rosījās mūki, aicinot nožēlot grēkus un patiesas nožēlas gadījumā solot pestīšanu. Lielo bungu rīboņa viņus lēni vadīja pretim liktenim, kas tos gaidīja sārta vietā – “el quemadero”.
Kad procesija apstājās, Seviljas dominikāņu Svētā Pāvila klostera priekšnieks Alfonso de Oheda noturēja sprediķi par pastaro dienu, kad grēcinieki tikšot iemesti sēra katlu mūžīgajā ugunī. Pēc tam notiesātos piesēja pie koka stabiem – sāpēs un šausmās kliedzot, viņi beidza savu dzīvi liesmās.
Karaliene uzklausa padomus
Spānijas teritorijā 14. gadsimtā bija vairākas patstāvīgas kristiešu karalistes un Granadas musulmaņu emirāts Spānijas dienvidos. 1474. gadā par Kastīlijas karalieni kļuva jaunā Izabella. 1469. gadā viņa bija izgājusi par sievu pie Aragonas karalistes troņmantnieka Fernāna. Ar šīm laulībām apvienojās divas nozīmīgas dzimtas, kas valdīja mūsdienu Spānijas teritorijā. 1479. gadā, kad Fernāns mantoja Aragonu un uzvarēja karā par Kastīlijas mantojumu, valsts tika apvienota. Tā ieguva nosaukumu “España”; kas cēlies no “Hispania”, kā šo teritoriju dēvēja romieši. Taču vietējie dižciltīgie nevēlējās atzīt kroņa varu, klīda runas, ka viņus atbalstot arī daudzi kristītie jūdi. Konflikti draudēja sašķelt jauno valsti un darīt galu Izabellas centieniem kļūt par vienotas katoliskas Spānijas valdnieci.
Arābu stilā būvētajā Seviljas pilī karaliene uzklausīja daudz padomu. Īpaši viņa ņēma vērā mūka Alfonso de Ohedas teikto. Viņš bija tā sauktā dominikāņu ordeņa loceklis. Šim ordenim 1231. gadā uzdeva vadīt pāvesta reliģisko tiesu – inkvizīciju, ko toreiz nodibināja cīņai ar ķeceriem. Ordenis savu uzdevumu veica tik centīgi, ka tautā ordeņa brāļus sāka dēvēt par “Domini canes” jeb “Dieva suņiem”. Pāvesta inkvizīcija joprojām pastāvēja, taču jau divus gadsimtus vairs aktīvi nedarbojās.
Ohedam izdevās pārliecināt karalieni Izabellu, ka kristītie jūdi turpina slepus piekopt jūdaismu un vērpj sazvērestības pret karaļnamu. Viņš ieteica valdniekiem nodibināt īpašu Spānijas inkvizīciju. Turklāt jaunajai spāņu inkvizīcijai vajadzēja būt pakļautai nevis Romas pāvestam, bet gan tikai Spānijas kronim. Tādā veidā karaļnams varētu bez žēlastības apkarot jūdus un iebaidīt arī pārējos, lai tie neiedomātos apstrīdēt monarhu varu. Izabellai un Fernānam šī doma iepatikās, un viņi lūdza Romas pāvestam atļauju dibināt savu inkvizīciju.
Izmanto ziņotāju armiju
Ar 1478. gada 1. novembri datētā vēstulē pāvests Siksts IV atļāva vajāt Spānijas jaunpievērstos, kas vainīgi “pilsoņkara izraisīšanā, slepkavībās un neskaitāmos noziegumos”. Ar šo vēstuli pāvests nodeva inkvizīciju Spānijas valdnieku rokās. Spāņu karaļnams iecēla gan lielinkvizitoru, gan "Suprema" – inkvizīcijas padomi, kas sastāvēja no 6-10 locekļiem. Karaliene Izabella jau iepriekš cīņā ar saviem augstdzimušajiem ienaidniekiem Kastīlijā bija izmantojusi tautas paramilitārus formējumus jeb “Kristus karotājus”. Tagad šos karotājus – dienaszagļus, dzērājus un no cietuma izlaistus kriminālnoziedzniekus – nodeva jaunveidojamās inkvizīcijas rīcībā. Vienlaikus inkvizīcija sāka vervēt ziņotājus, kas informētu tiesu par jebkuru aizdomīgu uzvedību – jo īpaši par tādu, kas liecina, ka kāds jaunpievērstais slepus turpina piekopt jūdaismu. Katoļu baznīca ziņotājus atalgoja ar baznīcas svētību un ar naudu, ko ieguva, konfiscējot notiesāto īpašumu. Spāņu inkvizīcija arī iedibināja nopelnu zīmi īpaši centīgiem ziņotājiem – dunci un olīvas zaru pāri krustam. Ziņotāji šo nozīmi lepni nēsāja un pat piestiprināja pie savas mājas. Galu galā izveidojās vesela ziņotāju armija, kas rūpējās par inkvizīcijas klātbūtni visos Spānijas sabiedrības slāņos – neviens nevarēja justies drošs pat sava mājokļa sienās. Spāņu inkvizīcija, kā rakstīja kāds vēsturnieks, bija “acs, kas vienmēr palika nomodā”.
Spīdzina uz moku soliem
Inkvizīcijas modrā acs vispirms pievērsās Seviljai. Te pretestība karalienei Izabellai bija vislielākā. Daudzi pilsētas jaunpievērstie nonāca moku kambarī, ko ironiski dēvēja par “Casa Santa” jeb “Svēto namu”. Apsūdzēto ķēdēs aiz rokām pakarināja pie griestiem, bet pie potītēm piekāra smagus atsvarus. Atsvaru smaguma dēļ upura rokas plecos bieži vien tika izmežģītas. It plaši izmantoja moku solus, liekot lietā dažādus paņēmienus, sākot no spīdzināšanas ar ūdeni līdz sakropļošanai, lai tikai piespiestu kristītos jūdus atzīties, ka viņi slepus piekopuši savas vecās reliģijas rituālus. Inkvizitori izmantoja jebkādus līdzekļus, lai izspiestu atzīšanos un liktu nosaukt citu grēcinieku vārdus. Bendes pielūkoja, lai upuris ilgo mocību laikā nenomirst – viņam bija jācieš sāpes pēc iespējas ilgāk.
Vairums apsūdzēto, nonākot inkvizitoru nagos, bija gatavi atzīt pilnīgi visu – vienalga, vai tā bija taisnība, vai nē. Pēc tam viņiem piesprieda nāves sodu. Tā kā kristīgās baznīcas tradīcija aizliedza asins izliešanu, tad uz nāvi notiesātos sadedzināja sārtā. Inkvizīcija Jāņa evaņģēlijā bija atradusi kādu vietu, kur Jēzus, pēc Jāņa atstāsta, saka: “Tie, kas nav ar mani, ir kā nolauzti zari, kas novīst; tādus savāc, liek ugunī un sadedzina.”
Tāpēc inkvizīcija uzskatīja, ka pats Kristus ir licis ķecerus dedzināt uz sārta. Pirmajos divpadsmit inkvizīcijas darbības gados tikai Seviljā vien Jēzus vārdā dzīvus sadedzināja vairāk nekā 700 kristīto jūdu.
Karaļpāris ignorē pāvestu
“Kāpēc viņi mums to nodara? Vai tad mēs neesam starp godājamākajiem pilsētas iedzīvotājiem?” kristītie jūdi satiekoties vaicāja cits citam. Daudzi sūdzējās Katoļu baznīcas galvai – pāvestam. Romā tādas sūdzības rada sapratni, un pāvests Siksts IV Spānijas karaļpārim Izabellai un Fernānam 1482. gadā nosūtīja vēstuli, kurā protestēja pret necilvēcīgajām inkvizīcijas metodēm.
Pāvests norādīja, ka it bieži pierādījumi nav pārliecinoši, apsūdzētie tiek spīdzināti, bet inkvizitori neslēpj savu mantkārību. Pirms notiesātā sodīšanas inkvizitori parasti konfiscēja viņa īpašumu, ko pēc tam savā starpā sadalīja baznīca un valsts. Turklāt bija labi zināms, ka inkvizīcija visvairāk interesējas par bagātajiem jaunpievērstajiem. Pāvests pieprasīja, lai turpmāk apsūdzētajiem dara zināmu, kurš par viņiem ziņojis, un lai visiem notiesātajiem dod iespēju spriedumu pārsūdzēt. Sirsnīga nožēla ir pamats vēlākai grēku piedošanai, rakstīja pāvests. Fernāns noraidīja visas pāvesta prasības un dusmīgi atbildēja – ķecerība esot sasniegusi tādus apmērus, ka problēmu varot atrisināt tikai spāņu inkvizīcija.
Pēc gada spāņu karaļpāris paplašināja inkvizīcijas pilnvaras. Par ātri augošās organizācijas priekšnieku jeb lielinkvizitoru iecēla dominikāņu mūku Tomasu de Torkvemadu. Turpmāk neviens Spānijas jūds vai jaunpievērstais vairs nevarēja justies drošībā.
Jaunais lielinkvizitors Torkvemada ienīda jūdus, lai gan klīda runas, ka viņa paša vecmāmiņa esot cēlusies no jūdiem. Šis dominikāņu mūks apgalvoja, ka Spānijas jūdi savus nupat kristītos ciltsbrāļus mudinot uz slepenu jūdaisma piekopšanu. Tādēļ viņa galvenais mērķis bija izraidīt visus jūdus no Spānijas.
Sargi vēro māju skursteņus
Vienlaikus Torkvemada pastiprināja viltus jaunpievērsto vajāšanu. Ziņotāji saņēma garus sarakstus ar izspiegojamo cilvēku vārdiem, pamatojoties uz aizdomām, ka šie cilvēki joprojām ir jūdaisti. Bieži izmantots paņēmiens bija sargposteņu izlikšana torņos un augstākās ēkās. Sargiem vajadzēja skatīties, vai sestdienās kūp jaunpievērsto māju skursteņi. Inkvizīcijas rokaspuiši zināja, ka jūdaistiem ticība neļauj sestdienās vārīt ēdienu. Ja dūmu nebija, tad to uzskatīja par pietiekamu pierādījumu, ka kristītais jūds ir ķeceris. Pēc dominikāņu pavēles katru piektdienas vakaru pa pilsētu staigāja ziņotāju bari. Viņi gāja iekšā kristīto jūdu mājās, lai redzētu, vai iemītnieki ir nodzēsuši gaismu vai arī tērpušies goda drānās, lai sagaidītu jūdaistu sabatu. Starp aizdomīgām darbībām, kuru dēļ cilvēku varēja apcietināt, bija arī Vecās Derības vārda došana bērnam, gaļas ēšana kristiešu gavēņa laikā un roku mazgāšana pirms lūgšanas. Šādu iemeslu dēļ tūkstošiem kristīto jūdu nonāca moku kambaros. Vajāšana ieguva pavisam groteskas izpausmes: tika izrakti sen mirušu jaunpievērsto kauli, kurus sadedzināja uz sārta, jo bija radušās aizdomas, ka mirušie bijuši viltus kristieši. No lielinkvizitora Torkvemadas nebija pasargāts neviens. Galu galā viņš ķērās pie parastajiem kristiešiem, kas domāja citādāk nekā viņš. Tā dēļ Romas pāvests viņu izslēdza no baznīcas, bet Torkvemada ar Spānijas valdnieku Fernāna un Izabellas svētību turpināja savu darbību.
Nīcina musulmaņu kultūru
Par moriskiem (mauriem) kristieši sāka dēvēt kristīgajā ticībā pārgājušos musulmaņus. Drīz vien moriski uzzināja, ka kristīgās ticības pieņemšana viņiem negarantē vienlīdzību ar spāņiem. Kristieši maurus uzskatīja par “piekto kolonnu” musulmaņu iebrukuma gadījumā. Drīz vien viņiem ķērās klāt inkvizīcija. Virkne likumu noteica, ka moriskiem jāatsakās no visām savas musulmaņu identitātes pazīmēm. Aizliedza musulmaņu tradicionālo apģērbu, rotaslietas un valodu. Attieksme pret kristītiem musulmaņiem bija tikpat ļaunprātīga kā iepriekš pret kristītajiem jūdiem.
Kristieši mazgājās reti, bet musulmaņiem mazgāšanās bija reliģiskā rituāla sastāvdaļa. Tādēļ visi musulmaņi – gan kristītie, gan nekristītie – bija pieraduši mazgāties katru dienu. Kādu Granadas morisku pasludināja par ķeceri tāpēc, ka viņš “mazgājas decembra mēnesī”. Kādu citu apcietināja, jo viņš bija nomazgājis rokas pēc tualetes apmeklējuma.
Inkvizīcijai bija nozīmīga loma cīņā ar protestantisko baznīcu. Tā metās apkarot arī nupat izgudroto grāmatu iespiešanu – sastādīja garus sarakstus ar grāmatām, kurās atrada baznīcai vai karaļa varai naidīgas domas. Pēc tam šīs grāmatas sadedzināja uz sārta. Cenzūra skāra ne vien politiskus traktātus, bet arī romānus, reliģiskus, zinātniskus un medicīniskus sacerējumus.
Visās Spānijas pilsētās ziņotāji informēja par jebkuru aizdomīgu uzvedību, tādēļ ikviens Spānijas iedzīvotājs ik dienu pavadīja bailēs.
Inkvizīcija strādāja tik efektīvi, ka neviens Spānijas karalis nevarēja iztikt bez tās pakalpojumiem cīņā ar jebkuru opozīciju. Tāpēc šī tiesa varēja turpināt savu nežēlīgo darbību 250 gadus.
Vardarbība izposta Spāniju
“Sāpīgi skatīties, ka esam pēdējie, kas ievieš jaunākos izgudrojumus un zināšanas, kuras jau sen ir pārējā Eiropā," 1687. gadā sūdzējās jauns ārsts Huans de Kabriada.
Kabriadam piekrita vairums viņa paaudzes cilvēku. Lai gan Spānija ar saviem aizokeāna īpašumiem likās varena valsts, iekšēji tā bija vāja un sabrukusi. Tā kā inkvizīcija sistemātiski vajāja plašus iedzīvotāju slāņus, nepieļaujot nekādu domas brīvību, nāciju piemeklēja atpalicība zinātnē un gara dzīvē. Arī tad, kad Spānija bija savas varenības kalngalā un kontrolēja plašu impēriju, tehnoloģiskā progresa jomā tā bija atkarīga no citām valstīm. Ārpolitikā Francija un Anglija pārspēja Spāniju, bet tās aizjūras kolonijas uzsāka cīņu par neatkarību. “Spānija ir paralizēta. Māksla, kultūra un tirdzniecība tur ir iznīcināta," 18. gadsimta beigās rakstīja francūzis Nikolā Morvils. Taču Spānijas valdnieki joprojām apgalvoja, ka Spānija esot pasaulē varenākā valsts.
Napoleona iebrukums Spānijā 1808. gadā šo ilūziju izkliedēja. Inkvizīciju pēc vairāk nekā 330 gadiem beidzot likvidēja. Tiesa, pēc Napoleona kariem spāņu inkvizīciju uz pārdesmit gadiem atkal atjaunoja, taču tās nozīme vairs nebija tik liela. Galīgi inkvizīciju Spānijā likvidēja 1834. gadā. Vairāk nekā 300 gados inkvizitori Spānijā uz sārta sadedzināja aptuveni 32 000 cilvēku, pēc dažiem avotiem – 34 658 cilvēku.
Rakstu pilnībā lasi ILUSTRĒTĀS PASAULES VĒSTURES maija numurā!