Pērn ārvalstīs aizturēts 71 narkokurjers no Latvijas. Mediji ziņo, ka pēdējo gadu laikā Latvijas valstspiederīgajiem pieaugusi tendence iesaistīties narkotiku pārvadāšanas biznesā. Eksperti šo jauno riskantā biznesa veidu izskaidro ar ekonomisko krīzi un iedzīvotāju vēlmi «vienkārši un ātri nopelnīt», aizmirstot, ka riska stress ir modernā laika pašnāvības veids.
Par narkotiku biznesa morālo pusi pagaidām runāts netiek, jo frāze «business as usual» darbojas kā parasti (profesionāļi dara to, ko prot, amatieri - to, ko neprot) un «lietas notiek».
Šie narkokurjeri, kas ir «vecumā no 18 līdz 40 gadiem, pārsvarā no Vidzemes reģiona» (LETA, 07.03.2012.), joprojām enerģiski pārvadā indi starp valstīm un kontinentiem.
Tikmēr mēs pārējie (sabiedrība) nejaudājam iedziļināties šajā problēmā, uzskatot, ka slīcēju glābšana ir pašu slīkoņu lieta.
Policija lēš, ka aizturēto narkokurjeru (slīcēju) skaits no Latvijas nupat jau sasniedz vairākus simtus.
Izmeklēšanā noskaidrots, ka vairums kurjeru pārvadā narkotikas savā ķermenī (kuņģī), tāpēc trīs no šiem «piegādātājiem» nesen miruši (maisiņiem pārplīstot kurjera vēderā).
Par šo riska biznesu var nopelnīt 1400 līdz 2100 latu.
Nesen varējām novērot, kādas izskatās policijas konfiscētās narkotiku kapsulas, kuras mūsu narkokurjers bija pārvedis savā māgā no Latīņamerikas uz Rīgu.
Izvadītas no kurjera zarnām, tīri nomazgātas no izkārnījumiem, tās bija apskatāmas arī mūsu televīzijas ekrānā ar tualetes grīdu fonā.
Lielākā daļa skatītāju tobrīd iztēlojās visu šo procedūru - norīt, izturēt, pasēdēt uz poda un amats rokā.
Jā, ciniski elementāri - cilvēks norij (cerams - uz laiku) indi, un tālāk šis pats cilvēks funkcionē kā parasta kārba vai koferis, vai soma. Galvu nevajag. To var atstāt mājās. Atvilktnē.
Japānā aizturētam narkokurjeram no Latvijas draud nāvessods.
Pieļauju, ka nākotnē novērosim daudz nāvessodu cilvēkiem, kas apzināti pārvērtuši savu ķermeni par riska atkritumu konteineru. Bez galvas.
Drūmi.
Mani notiekošajā fenomenā pārsteidz šo «kurjeru» tendence un gatavība devalvēt savu ķermeni līdz indes konteinera, tauku noliktavas vai atkarību pārslodzes vraka standartam.
Kāda jaunkundze (nesen) manā blogā ierakstīja jautājumu: «Kur es varu pārdot savu nieri? Esmu vesela un gatava operācijai! Man vajadzīga jauna automašīna un pulkstenis! Ziņojiet - kurp man jāiet!»
Tobrīd nopriecājos, ka orgānu pārdošana nav bizness un jaunkundze (pārdodot savu iekšējo orgānu) Eiropā bagāta nekļūs.
Nauda ir lielisks kalps, bet slikts kungs. Pielūgt to nevajag
Liela daļa no mums pavada pusi mūža, lai tiektos pēc iekārotajām mantām, kuras «mums noteikti nepieciešamas», konkurējot ar draugiem un kaimiņiem pārticībā. Tikmēr aiztek laiks, kuru varēja lietderīgi likt lietā, lai reāli nopelnītu.
Lielākā daļa cilvēku šodien cieš no «rokzvaigžņu» kaites - dzīvo pāri saviem līdzekļiem. Otrie - birokrāti «ar ietekmi» - iedzīvojas un korumpējas uz citu cilvēku nopelnīto grašu rēķina, un tikai maza daļiņa no mums atzīst, ka pieticība grezno.
Tikmēr «cilvēki-konteineri-rezerves daļu noliktavas» - nav loģiski apstādināmi.
Viņi paši rullē tālāk un atrod savējos «orgānu gangsterus», kuriem atdoties.
Piemēram, nesen avīzes ziņoja, ka kāds vīrietis no Moldāvijas, bija pārdevis savu nieri Indijā, lai iegādātos... saksofonu.
Laba veselība kā visvērtīgākā manta vairs neskaitās?
Dzīve ir īss sapnis, kurā liktenis mums piedāvā lielisku kredītu - laiku, kas mums piešķirts priekš visa, ko sirds vēlas.
Vai «cilvēki-cisternas-orgānu noliktavas» to nesaprot?
Iespējams, ka runa tomēr ir par slimniekiem, kuru kaiti mēs nesaprotam?
Par cilvēkiem ar diagnozi - pārpatērētāji? Tie ir atkarīgie no alkatības, seksa, ēšanas, spēlēm utt.?
Taču vispirms maza atkāpe par visspēcīgākajām sajūtām, kas mums pieder.
Mīlestība un aizraušanās ir vecākās no dvēseles vājībām. Bībelē sacīts, ka mīla esot stiprāka par nāvi. Tāpēc nav jocīgi, ka mēs ikdienā neredzam atšķirību starp kaisles pasiju un seksa pārdozēšanu līdz slimības līmenim.
Dons Žuans bija pirmais ekstremālais piemērs pasaules literatūrā, kas pierādīja, ka spēj enerģiski mīlēt sievietes, tās pat neievērojot un nenovērtējot.
Viņš kolekcionēja «uzvaras», taču laimīgāks no tā nekļuva.
Visas baudas nenes laimi.
Izrādās, ka Seviļas pavedējam bija diagnoze «seksa atkarība». Kaite, kuru nereti (kļūdaini) mēģina traktēt arī kā apdāvinātību.
Tagad izrādās, ka šī «spēja» faktiski ir slimība ar pagaidu nosaukumu «seksa atkarība» un neko daudz neatšķiras no alkohola vai narkotiku atkarības. Iemesli tie paši un sekas tieši tādas pašas. Stress, neapmierinātība, apburtais loks.
Stokholmā nesen atvērta «poliklīnika» šiem atkarību slimniekiem, kuru skaits nepārtraukti pieaug, jo palielinās sabiedrības kompetence par minētās saslimšanas iemesliem.
Stokholmas «atkarību klīnikā» pašlaik ir 355 aktīvo pacientu, kas regulāri ārstējas. Vēl daudzi gaida rindā, kurā pacietīgi drūzmējas tikpat liels ar seksa atkarībām slimo cilvēku skaits.
Klīnikas vadītājs Ēriks Sundbijs klientu pieplūdumu izskaidro ar «coca-cola efektu»:
«2004. gadā (līdz ar klīnikas atvēršanu) apmeklētāju sākumā praktiski nebija. Taču pēc sabiedrības izglītošanas par šo problēmu notika negaidītais - pudele bija sakratīta, korķis norāvās un šampanieša šalts pārņēma telpu. Jauni klienti sāka ierasties šeit katru nedēļu. Tagad vairs nespējam tikt ar darbiem galā.»
Klientu skaitā ir galvenokārt stokholmieši. Taču daudz ir arī ārzemnieku, piemēram, no Dānijas, Honkongas, Saūda Arābijas un Holandes.
Seksa atkarību pagaidām ārstē maz.
Nepietiekoši.
Klientu esot vairāk, nekā aprūpes personāls spēj apkalpot.
Pietrūkstot sabiedrības kompetences šajos jautājumos. Nepietiekot atkarības ārstēšanai nepieciešamo speciālistu. Tāpēc Stokholmas klīnika ar šo gadu sāk ierobežot klientu uzņemšanu tieši šajā virzienā.
Seksa un mīlas «atkarība» ir salīdzinošai jauna joma zviedru veselības aprūpē (salīdzinājumā ar sen atzītajām atkarības formām - aptaukošanos, spēļu vai iepirkšanās atkarību), un akadēmiskā medicīna uzņemt šo pacientu pieplūdumu vēl nav gatava, konstatē klīnikas vadītājs Ēriks Sundbijs.
Pagaidām ar seksa un mīlas atkarīgajiem pārpatērētājiem strādā psihologi, līdzīgi kā ar narkomāniem un alkoholiķiem.
Mīlas un seksa atkarīgie pacienti no parastiem, veseliem cilvēkiem atšķiras ar to, ka viņu dzinuļi ņem virsroku pār jūtām un rada priekšnosacījumus iekšējam nemieram, neapmierinātībai. Viņi atrodas pastāvīgā stresā un cenšas apmierināt savu diskomfortu ar seksa ofensīvu. Slīcinot savu kautrību un nožēlu alkoholā, narkotikās vai agresijā. Būtībā tā ir sava veida pašpazemošanas forma, kas finālā noved pie ciešanām un depresijas, - konstatē vadošais zviedru atkarību psihologs Tūrbjorns Felštroms.
«Mēteļa virinātāji», hroniski partneru mainītāji un onanētāji, eksibicionisti, seksa saitu nepārtraukti lietotāji, izvarotāji, pedofili ir tikai daļa no klīnikas pacientu klāsta.
Sieviešu vidū dominē prostitūtas un sievietes, kas nespēj nodzīvot ne dienu bez jaunas iemīlēšanās un kaislību orkāna, nespējot izkļūt no apburtā loka. Te pieskaitāmas arī personas, kas ieslīgušas nekonstruktīvā pašpazemojumā, pārdodoties prostitūcijā un apzināti darot sev pāri.
Kāpēc mēs tikai tagad sākam par šīm tēmām runāt atklāti?
Kāpēc tikai tagad sākam to apspriest publiski?
Vispirms jau tāpēc, ka sekss mūsu sabiedrībā no vienas puses ir tabu tēma (par to nerunā skaļi sabiedrībā).
No otras puses mediju uzforsētais «seksa atlētikas» efekts panācis, ka seksuālā dzīve modernajā laikā ir vienīgais legālais baudas veids (kas visiem obligāti jāpārvalda), un tajā dominē tieši vīrieša seksualitāte.
Tās redzamākā izpausme pornogrāfija mēdz izraisīt dažādus pretrunīgus viedokļus, taču pētījumi rāda, ka porno nevis atslābina sabiedrību, bet gan veicina vēl lielāku norobežošanos un pacientu atsvešināšanos no reālās dzīves.
Pornogrāfija un kibersekss internetā esot panākuši (pēdējos gados) strauju seksa atkarīgo pacientu skaita pieaugumu, padarot šo atkarību par nopietnu sabiedrības problēmu.
Internets ir kļuvis par kokaīnu seksa atkarīgajiem.
Ekrāns piegādā pornogrāfiju, baudas iluzorā un reālā veidolā.
Maksā un ņem.
Pietiek ar viena taustiņa nospiešanu uz tastatūras, lai nopirktu to ilūziju, kuru gribas.
Daudzi arī pērk, tupot pie datora cauru dienu.
«Es biju kļuvis par vraku. Nevarēju pastrādāt. Treniņa vidū man bija nepieciešams, steigšus aizskriet uz kabinetu pie žurnāliem vai datora un mazliet paskatīties porno vai kiberseksu. Puikas tikmēr spēlēja bez manis. Tā tas turpinājās 30 gadus. Tas nebija normāli!» atzinās medijiem pazīstamais dāņu futbola treneris Ēriks Rasmusens.
Šīs atzīšanās uzjunda sabiedrību. Šokam seko apmulsums un nākamās atzīšanas.
Tikmēr kopējā sabiedrības neizglītotība šajos jautājumos joprojām ir liela.
«Lielākā daļa zviedru domā, ka seksa atkarīgie ir «mēteļa virinātāji» parkā vai pedofili. Taču šo pacientu skala ir daudz plašāka,» apgalvo Ēriks Sundbijs.
Jautāts par visplašāk izplatītajiem seksuālās atkarības veidiem viņš nosauc šādus: vīriešiem - vojerisms (nepārtraukta sekošana internetam), kibersekss, apsēstība seksuālo pakalpojumu pirkšanā, slimīgs azarts iekarot un pakļaut, negūstot apmierinājumu. Sievietēm - atkarība no spoguļošanās cilvēkos, kuras tās izvēlas kā iekarojamus objektus, hroniska tieksme iemīlēties vai pārdot seksu, sagādājot sev ciešanas.
Pētījumi ASV rāda, ka apmēram 5% iedzīvotāju cieš no seksuālās uzvedības traucējumiem un ir pamats pieņemt, ka šī atkarība daudzos gadījumos ir iedzimta.
Noskaidrojies, ka seksa atkarība ir cilvēka nespēja realizēt dziļus intīmus kontaktus. Tā vietā slimais kompensē savu nervozitāti ar forsētu varmācību vai virspusēju kvantitāti.
Starp citu - trešdaļa Stokholmas seksa atkarības klīnikas pacientu ir sievietes.
Lai konstatētu šo slimību, pacienta rīcībai ir jāatbilst šādam kritērijam - savu apsēstību pacients pats nespēj novērst un regulēt (ieskaitot negatīvu iznākumu) un lielā mērā traumē ar savu rīcību ne tikai apkārtējos, bet arī pats sevi.
Tuvinieki šo novirzi parasti pamana pēdējie, jo atkarīgie prot un spēj ilgstoši slēpt savu atkarību no ģimenes un draugiem.
Pirmie novirzes parasti pamana kolēģi.
Tāpēc 30% no Stokholmas klīnikas pacientiem šeit ieradušies ar darbavietas norīkojumu (nevis ģimenes vai draugu iespaidā).
Nereti seksa atkarīgie slēpj savu pārpatēriņu no ģimenes un tuviniekiem ar darbaholismu. Pārvēršoties darba narkomānos. Kauns un neērtības sajūta no savējiem tiek kompensēta ar pārspīlētu naudas pelnīšanas tieksmi.
- Pagaidām seksa atkarību Zviedrijas Sociālā pārvalde neakceptē kā atzīstamu diagnozi, taču, kā norāda psihologs Ēriks Sundbijs, šis atzīšanas laiks pavisam drīz iestāsies.
Atgriežoties pie mūsu cilvēkiem - konteineriem
Tiem pašiem, kas ir gatavi pārvadāt savā ķermenī narkotikas, lai nopelnītu vienu trešo vai ceturto daļu no mūsu pašreizējā Valsts prezidenta Andra Bērziņa viena mēneša pensijas.
Vai šāds solis ir šīs riska alkatības vērts?
Vai dzīvība nemaksā dārgāk?
Dārgāk par visu pasaulē?
Šķiet, ka mūsu Latvijas iedzīvotāju - «narkotiku konteineru» mode lielā mērā sakņojas PSRS laika tradīcijās, kad tika uzskatīts - «darbs nav zaķis - neaizbēgs» un cilvēkam maksāja naudu par to, ka viņš vispār atnāca uz darbu.
Par strādāšanu nācās maksāt īpaši un papildus.
Slinkajam ziema vienmēr ir pa tumšu, lai strādātu. Vasarā viņš tāpat visu nevar pagūt izdarīt un rudenī atkal vējš pārāk pūš, lai strādātu. Pavasarī? Tad visur slapjas peļķes un prāts pārāk noguris. Slinkam ruksim zeme vienmēr būs sasalusi.
Ja cilvēks skatās uz pasauli tikai caur mikroskopu, tad viņš palaidīs garām, visu, kas ir lielāks par mikroskopa segstikliņu.
Tāpēc nedomāju, ka 18 - 40 gadus veciem vidzemniekiem šodien Latvijā nav iespējams nopelnīt iztiku sev un ģimenei, strādājot ar galvu, nevis pārvēršot savu ķermeni indes konteinerā.
Neakceptēju, ja jauna un uzņēmīga sieviete ir gatava pārdot jaunībā savus iekšējos orgānus par godu luksusa mantu iegādei.
Atkarību važas vai sabiedrības materiālā statusa spiediens?
Pieļauju, ka arī mūsu sabiedrībā vismaz 5% iedzīvotāju cieš no atkarībām, kuras mēs pagaidām neesam apzinājuši un publiskojuši kā slimības.
Pa to laiku nāves rulete ir jau ienākusi pa mūsu valsts durvīm.
Izvēdināsim telpu un legalizēsim atkarības?
Lai palīdzētu ar atkarībām sirgstošiem pacientiem atbrīvoties no kauna, apsēstības un vainas sajūtas?
Ārstēsim, lai sirgstošajiem izmisumā nebūtu jāpārvērš savs ķermenis konteinerā? Ar noskrūvētu galvu uz naktsskapīša?
Nekas nav brīnišķīgāks, lieliskāks un daiļāks par cilvēcīgām attiecībām starp cilvēkiem.
Tāpēc atstāsim galvu rumpim klāt.
Tā mums vēl noderēs.
Cilvēks nevar kļūt laimīgs, ja viņa ticība un pārliecība neatbilst darbiem.
Indes kurjeri to pierāda.
