Ar mērķi glābt valsti no vardarbības un nabadzības 1920. gada 16. janvārī ASV stājās spēkā alkohola aizlieguma likums. Taču tam bija katastrofālas sekas. Līdz 1933. gadam, kad likumu atcēla, valsts bija pārvērtusies par mafijas perēkli, zēla kontrabanda un augsta līmeņa korupcija.
Kopš 1920. gada janvāra, kad stājās spēkā alkohola aizliegums, Džordža Remusa klienti pēkšņi bija sākuši pelnīt kaudzēm naudas. Neliela daļa no tā nokļuva arī Remusa kabatā, jo advokāts prata panākt, lai viņa klientus apsūdzībās par likumpārkāpumiem attaisno. Slepkavas, kontrabandisti un gangsteri zināja, ka, iegūstot Remusu par aizstāvi, viņu izredzes bija labas. Savukārt advokātam ar klientu naudu drīz vien kļuva par knapu un viņš izdomāja, ka nebūtu slikti arī pašam iesaistīties nelikumīgos darījumos, tā būtiski palielinot savus ienākumus.
Remusam bija visi priekšnosacījumi, lai viņš kļūtu bagāts. Viņš labi pārzināja Volsteda likumu – dokumentu par alkohola pirkšanas, pārdošanas un izplatīšanas aizliegumu. Viņam bija kontakti ar personām, kuras jau nodarbojās ar kontrabandu, un viņš zināja, ka cilvēki pirks alkoholu par spīti aizliegumam. Turklāt advokātam piederēja divas aptiekas, kurās viņš legāli varēja pārdot alkoholu. Proti, zāles, kuru sastāvā bija spirts, drīkstēja pārdot, un izveicīgam veikalniekam nebija grūti sakārtot rēķinus tā, lai ienākumi no spirta pārdošanas nebūtu redzami.
Par visu iekrāto naudu Remuss nopirka slēgtās viskija destilācijas rūpnīcas un to ievērojamos nepārdotos krājumus. Vienlaikus viņš ieguva atļauju pārdot viskiju medicīniskiem nolūkiem. Iegūto peļņu advokāts izlietoja, lai nopirktu vēl vairāk aptieku un vairāk viskija. Darījumi veicās spoži, un pēc trim mēnešiem veiklajam biznesmenim piederēja 12 aptieku Čikāgā un Sinsinati Ohaio štatā. Viņa klienti bija gan vietējie iedzīvotāji, gan naktsklubu īpašnieki – par peļņu te sūdzēties nevarēja. “Viskija tirgus vienmēr ir pārdevēja tirgus,” sacīja viens no biznesmeņa darbiniekiem. “Cilvēki izpērk visu pieejamo viskiju, un par vienu kasti viskija ir ar mieru šķirties no 80 un vairāk dolāriem.” Advokāts par vienu kasti maksāja no 65 centiem līdz 4 dolāriem.
Aizlieguma mērķis – glābt ASV
Džordžs Remuss ne tuvu nebija vienīgais amerikānis, kurš pirms alkohola aizlieguma bija likumam paklausīgs pilsonis, bet tagad veica likumpārkāpumus lielā mērogā. Tūkstošiem cilvēku kļuva par kontrabandistiem vai arī sāka mājās brūvēt alkoholiskos dzērienus, kuru kvalitāte visbiežāk bija stipri apšaubāma. Kā sēnes pēc lietus parādījās slepenas dzertuves un nelegāli bāri. Krietnā peļņa vilināja gan vienkāršos pilsoņus, gan sīkus noziedzniekus un gangsteru bandas.
Krasais noziedzības pieaugums bija liels pārsteigums tiem, kas balsoja par alkohola aizlieguma likumu, jo tā mērķis bija tieši pretējs – glābt ASV no noziedzības. Noziedzības līmenis kopš 19. gadsimta 70. gadiem valstī bija strauji pieaudzis. Uz lielākajām pilsētām plūda jauni iedzīvotāji, tostarp arī desmitiem tūkstoši vāciešu un itāliešu. Tas viesa nemieru citos amerikāņos, it sevišķi protestantiskajos angļu imigrantu pēctečos, kuri uzskatīja, ka viņu pienākums ir uzturēt un sargāt augsto amerikāņu morāli. Lai tas izdotos, jaunajiem amerikāņiem bija jāpārņem viņu tikumi: dievbijība, strādīgums, taupīgums un mērenība.
Cīņa pret alkoholu bija krusta karš pret velnu. “Negausīgā žūpošana ir vainojama pie šodienas profānā valodas lietojuma, nabadzības, vardarbības un vienaldzības pret reliģiju,” apgalvoja kāds ietekmīgs sludinātājs. Citi spēra soli vēl tālāk un pasludināja dzeršanu par nāves grēku. Bārs bija vieta, kurā velns sagrāba cilvēku savos nagos. “Bārs ir visvelnišķīgākais un samaitātākais iestādījums, kāds jebkad ir izniris no elles pretīgajām dzīlēm,” dārdināja kāds morālists.
Sludinātāju uzbrukumu alkoholam atbalstīja mediķi. Alkoholu vainoja daudzās kaitēs – sākot no liekā svara un beidzot ar ģikti un vājprātu. Daži ārsti ticēja, ka pārmērīga alkohola patēriņa rezultātā ķermenis atklātas uguns tuvumā var aizdegties vai arī ka alkohols var izraisīt spontānu pašaizdegšanos. “Un tas viss ir tikai vārga atblāzma no tā, kas dzērājus sagaida ellē,” ārstus papildināja kāds sludinātājs.
Politiķi ir spiesti piekāpties
19. gadsimta beigās, kad diskusijas tikko sākās, vairums politiķu bija pret pilnīgu alkohola aizliegumu. Viņi to pamatoja ar pārāk lielu amerikāņu brīvības ierobežošanu, kas ir pretrunā ASV konstitūcijai. Taču organizācijas, kas aģitēja par alkohola aizliegumu, kļuva aizvien spēcīgākas, tāpēc 20. gadsimta sākumā noskaņojums mainījās.
Politiķi, kuri paši labprāt šad un tad iedzēra pa glāzei alus vai vīna, tagad publiski apgalvoja, ka alkohola aizliegums padarīs ASV par labāku valsti un uzlabos tās ekonomiku. Ja strādnieki nedzertu, viņi tērētu naudu citām lietām un nāktu uz darbu daudz regulārāk. Drīz vien alkohola aizliegums kļuva par galveno diskusiju tematu visā valstī. Avīžu virsraksti pievērsās citām tēmām tikai 1917. gadā, kad ASV iesaistījās Pirmajā pasaules karā. Taču izskanēja apgalvojumi, ka arī karam ir saistība ar alkoholu. Daudzi uzskatīja, ka dzeršana Eiropā bija viens no nesaskaņu iemesliem. Tā nebūt neesot nejaušība, ka alus dzērāji vācieši cīnījās pret vīnu pļumpējošajiem frančiem, šņabi tempjošajiem krieviem un britiem, kuri dzēra pārāk daudz džina. Turklāt, ja amerikāņi ieviestu alkohola aizliegumu, viņu piemēram drīz vien sekotu arī pārējās pasaules valstis, tiklīdz redzētu, kādu labumu tas atnesis amerikāņu nācijai.
Pēc Pirmā pasaules kara lielākā daļa amerikāņu bija par alkohola aizliegumu, un tautas vēlētie politiķi nolēma ņemt vērā šo viedokli.
Svētais vakarēdiens ir izņēmums
1919. gada 10. oktobrī ar likumu bija nolemts, ka “neviens nedrīkst ražot, pārdot, iemainīt, transportēt, importēt, eksportēt, piegādāt vai glabāt apreibinošus dzērienus, izņemot tos, kas ir atļauti saskaņā ar šo likumu”. Izņēmuma gadījumi bija alkohols, kas paredzēts ražošanai, vīns svētajam vakarēdienam, alkoholu saturošas zāles, alkohols pēc ārsta receptes, tualetes tīrīšanas līdzekļi, etiķis un vēl pāris šķidrumu. Kopš šī brīža par sabiedriskās kārtības pārkāpēju uzskatīja katru ēku, transporta līdzekli vai kuģi, kur alkoholu pārdeva, ražoja vai uzglabāja. Alkoholu konfiscēja un likuma pārkāpējus sodīja ar naudas sodiem vai cietumsodu līdz vienam gadam.
Bāri piedzīvo nepieredzētu popularitāti
Par nelaimi, drīz vien atklājās, ka no cerētā efekta ir iegūts defekts. Nelegālie bāri kļuva par modes lietu un izaicinājumu. Pirms 1920. gada cienījami vidusslāņa un augstākās sabiedrības ļaudis alkoholu lielākoties lietoja privātās viesībās vai restorānos, jo bordeļos un šaubīgos bāros dzēra tikai zemākie sabiedrības slāņi. Pēc alkohola aizlieguma ieviešanas dzeršana pārvērtās par aizraujošu nodarbi. Ar dzērienu rokās jebkurš varēja izrādīt savu nepatiku pret to, ka valsts ir iejaukusies pilsoņu privātajā dzīvē. Jaunatvērtās slepenās dzertuves pievilka kā vīriešus, tā sievietes. Šo dzertuvju klientu visbiežāk varēja raksturot īsi – jauns, nodrošināts un politiski aktīvs. Jau 1921. gadā nelegālu bāru bija vairāk nekā pirms tam legālo iedzeršanas vietu. Atsevišķi avoti min fantastisku Ņujorkas slepeno bāru skaitu – 30 000. Tas ir divtik daudz, cik visi legālie bāri, restorāni un naktsklubi kopā pirms alkohola aizlieguma.
Vairums slepeno iedzeršanas vietu bija vienkārša noliktava vai nomaļa telpa restorānā. Taču darbojās arī īstas izpriecu pilis, kā, piemēram, Ņujorkas slavenais “Cotton Club” – piecstāvu ēka ar antīkām mēbelēm, krāšņiem šoviem un tālaika labāko mūziķu koncertiem. Tos, kuri varēja samaksāt 20 dolāru par ieeju un gandrīz divtik daudz par pudeli šampanieša, izklaidēja tādas zvaigznes kā, piemēram, Djūks Elingtons. Šīs izpriecas bija īstā vieta, kurp doties tiem, kas gribēja izrādīties vai apspriest darījumus un politiku.
Slepenie iestādījumi bieži vien piederēja alkohola kontrabandistiem un gangsteriem, kuri zināja, kā panākt, lai policija un politiķi uz viņu darbību skatītos caur pirkstiem. Nozīmīga daļa no kontrabandistu un gangsteru peļņas aizplūda kukuļos, tādēļ tādās vietās kā “Cotton Club” nekad nenotika pārbaudes un policijas reidi.
Dzerot kokteiļus, zaudē redzi
Tā kā 20. gadsimta 20. gados ASV piedzīvoja ekonomisko augšupeju, naudas alkoholam netrūka. Pāri teju 9000 kilometru garajai Kanādas un ASV robežai kontrabandisti ieveda miljoniem litru viskija. Savukārt no Karību salu puses ASV “iekaroja” daudzie ruma pārdevēji. Kāroto dzērienu viņi piegādāja gan lielos kravas kuģos, gan vecās laivelēs. Darījumus viņi organizēja tik klusi un ātri, ka policijas nagos nonāca tikai nedaudzi, tiesa, pa lielai daļai arī tāpēc, ka kontrabandisti savā peļņā dalījās ar muitniekiem.
Tie, kuri nevarēja atļauties iegādāties kontrabandas alkoholu, alkoholiskos dzērienus ražoja paši vai arī pirka citu pašbrūvējumus. Varas iestādes aplēsa, ka aizlieguma periodā aptuveni 110 miljoni ASV iedzīvotāji katru gadu saražoja ne mazāk kā divus miljardus litru pašu darīta alus un 600 miljonus litru mājas vīna.
Taču “sausajos” gados joprojām masveidā ražoja un lielos daudzumos pārdeva arī rūpniecisko spirtu. Kontrabandisti iemanījās to attīrīt no nāvējošiem piemaisījumiem, savukārt slikto garšu nomāca, spirtu sajaucot ar sulu. Tas bija viens no iemesliem, kāpēc 20. gados ļoti populari kļuva kokteiļi. Taču nereti spirta attīrīšanu neveica pietiekami kvalitatīvi, padarot šos alkoholiskos brūvējumus veselībai un pat dzīvībai bīstamus. Dažādi aprēķini liecina, ka aizlieguma laikā ar alkoholu saindējās desmitiem tūkstoši amerikāņu. Ievērojams skaits zaudēja redzi vai kļuva paralizēti, bet daudziem iedzeršana beidzās ar nāvi.
Džordžs Remuss nopelna miljonus
Aizlieguma periodā alkohola patēriņš trīskāršojās, un liela daļa iedzīvotāju iesaistījās alkohola kontrabandā un pārdošanā – katrs savā veidā. Pierobežu iedzīvotāji nopelnīja kādu lieku grasi, palīdzot kontrabandistiem, mācītāji pēkšņi sāka iegādāties četras piecas reizes vairāk svētā vakarēdiena vīna nekā līdz šim, aptiekāriem un ārstiem ievajadzējās divdesmit reižu vairāk zāļu uz spirta bāzes. Tūkstošiem veikalu īpašnieku pieprasīja ārstnieciskā spirta tirgošanas atļaujas. Citi krietni nopelnīja, pārdodami antifrīzu, raugu, iesala ekstraktu un cukuru, kas bija nepieciešams brūvēšanai.
Patiesi bagāti kļuva tie, kas spēja domāt plašākā mērogā, piemēram, kā jau pieminētais Džordžs Remuss. Viena gada laikā viņa apgrozījums pieauga neskaitāmas reizes. Remusa saimniecību apkalpoja milzīgs daudzums šoferu, sargu un grāmatvežu. 1922. gadā viņam piederēja 40 bruņotas kravas mašīnas viskija pārvadāšanai, četri izplatīšanas centri visā valstī, pie viņa strādāja ne mazāk kā 3000 darbinieku. Vai ik dienas advokāta slepenajā kontā ieplūda desmitiem tūkstošu dolāru, un, kā viņš pats rēķināja, gadā tie bija ap 40 miljoniem dolāru.
Ceļu bruģē ar kukuļiem
Vienīgā nelaime, ka veiklā darboņa spožie panākumi bija iemesls viņa krišanai vēlāk. Remuss kļuva pārāk bagāts un slavens. Viņu pazina visi, un visi zināja, kā viņš ticis pie bagātības, savu ceļu bruģējot ar dāsniem kukuļiem. 1924. gadā veiklais darbonis sastapās ar diviem likumsargiem, kurus nebija iespējams uzpirkt. Kā Remuss vēlāk atzinās, šie divi cilvēki bija vienīgie viņa sastaptie valsts ierēdņi, kuri nepieņēma kukuļus. Izmanīgo tirgoni apsūdzēja likumpārkāpumā un piesprieda divus gadus cietumsoda. Lai to mīkstinātu, viņš kriminālprocesa gaitā sadarbojās ar prokuratūru un atklāja savas apjomīgās saimnieciskās darbības detaļas. Apsūdzētais pastāstīja, ka visa viņa impērija patiesībā balstās uz kukuļiem. Piemēram, iespēja iepirkt palielinātu viskija daudzumu savu aptieku vajadzībām viņam izmaksāja 3000 dolāru. Par 42 000 dolāru viņš piekļuva valsts konfiscētā viskija krājumiem, bet par desmit dolāriem un viskija pudeli nedēļā vietējie policisti pievēra acis uz viņa darījumiem. “Vairāki policisti un valsts ierēdņi strādāja mūsu labā. Katram policistam bija pāris bāru, kuriem viņš piegādāja alkoholu,” atklāja Remuss. Tomēr lielāko daļu kukuļu saņēma valsts un pašvaldību politiķi, kuri rūpējās par to, lai likuma ievērošanas uzraugi liktu Remusu mierā. “Nav alkatīgāku parazītu par tiem,” apsūdzētais apgalvoja tiesā. Viņš lēsa, ka aptuveni puse peļņas bija izlietota kukuļiem, tātad 20 miljoni dolāru gadā. Nelikumīgie naudas darījumi sniedzās līdz pat prezidenta Vorena Hārdinga tuvāko cilvēku lokam. Kad Hārdingu ievēlēja par prezidentu, vairāki cilvēki no viņa šaubīgā draugu loka, kuru dēvēja par The Ohio Gang (Ohaio banda), ieguva labus amatus valdībā un administrācijā. Vienu no The Ohio Gang locekļiem Hariju Dogertiju iecēla par tieslietu ministru. Vēlāk veiktā izmeklēšanā atklājās, ka Dogertijs bija piesavinājies vai saņēmis kukuļos vismaz 33 miljonus dolāru.
Tiesneši pavada gangsteri pēdējā ceļā
20. gadu otrajā pusē kļuva skaidrs, ka alkohola aizlieguma ideja ir pilnībā izgāzusies. Korupcija zēla, kā vēl nekad iepriekš. Lielākajai daļai valsts ierēdņu, kuru uzdevums bija nodrošināt likuma ievērošanu, trūka izglītības. Turklāt likuma sargiem parasti bija zems atalgojums, tāpēc jo lielāks kārdinājums pieņemt alkohola kontrabandistu piedāvāto naudu.
Kukuļus ņēma visi, kam nebija slinkums. Savā ziņā komisks skats bija redzams jau 1920. gadā, kad asiņainajās bandu cīņās par ietekmi nogalināja slavenu gangsteru vadoni Džimu Kolosimo. Viņa zārka nesēju skaitā bija arī trīs tiesneši un viens prokurors. Aiz zārka Kolosimo tuvākie līdzgaitnieki plecu pie pleca gāja kopā ar deviņiem pilsētas domes locekļiem un vienu štata politiķi.
Bezalkohola gadi kļuva arī par gansgteru vadoņa Ala Kapones biznesa ziedu laiku. 1924. gadā viņš ar draudiem, vardarbību un vēlēšanu rezultātu viltošanu panāca, ka par Čikāgas mēru kļūst republikānis Džozefs Klenha. Drīz vien pilsētas reālais saimnieks bija Kapone, jo kā pateicību no Klenhas pretim saņēma garantiju, ka viņa netīrajos darījumos nejauksies policija vai politiķi. Drīz vien Kaponem Čikāgā piederēja aptuveni pusotrs simts nelegālu bāru, tikpat spēļu zāļu un divi desmiti bordeļu. Piedevām viņš ar alu un stiprajiem alkoholiskajiem dzērieniem apgādāja lielāko daļu pilsētas. Par iegūto peļņu ietekmīgais gangsteris pirka fabrikas un citus uzņēmumus. 1927. gadā Kapones organizācijai piederēja visas Čikāgas veļas mazgātavas un piena tirdzniecības monopols. Viņa organizācijas apgrozījums bija apmēram 100 miljoni dolāru gadā.
Noziedznieku ekstravagantais un bīstamais dzīvesveids padarīja viņus par preses zvaigznēm. Savu varu un slavu bandas nostiprināja arī uz nabagu rēķina, kuriem spontāni izdāļāja naudu vai, piemēram, ierīkoja zupas virtuvi.
Noziedzības līmenis strauji pieaug
Jo gadu, jo asiņainākas kļuva noziedzīgās pasaules cīņas par varu. Pieauga arī “sausā” likuma pretinieku skaits. Gan politiķi, gan tauta saprata, ka aizlieguma izraisītās sekas ir diametrāli pretējas paredzētajām. Noziedzība un nabadzība nebūt nebija iznīdētas – gluži otrādi. Tālaika aprēķini liecina, ka līdz 1929. gadam pusmiljons amerikāņu bija aizturēti par pretalkohola likuma pārkāpumiem. Cietumi bija pārpildīti, kārtības uzturēšanas iestādēm trūka darbinieku, un lietu izskatīšana tiesā bija jāgaida bezgalīgi ilgi. Tūkstošiem cilvēku nomira no saindēšanās ar alkoholu, jaunieši dzēra vairāk nekā jebkad agrāk, un valsts kase izdeva miljoniem dolāru, veltīgi mēģinot panākt alkohola aizlieguma likuma ievērošanu. Turklāt likums radīja zaudējumus valsts kasei, jo tajā neienāca nodokļi par alkohola apriti.
Viens no tiem, kurš joprojām bija pārliecināts par likuma nepieciešamību, bija ASV jaunais prezidents Herberts Hūvers. Tā vietā, lai analizētu notiekošo, viņš ieviesa stingrākus sodus likumpārkāpējiem un parakstīja rīkojumu uzbūvēt sešus jaunus cietumus. Kad pēc biržas kraha 1929. gada oktobrī valstī iestājās Lielā depresija, faktiski sākās haoss. Daudzi amerikāņi bija spiesti pamest savas mājas, jo nespēja vairs tās uzturēt, bezdarba līmenis krasi pieauga. Tā kā Hūvers vilcinājās ar risinājumu ekonomiskās krīzes mazināšanai, arī nabadzībā iegrūstie ķērās pie Volsteda likuma pārkāpšanas, kas bija teju vienīgā ienesīgā nodarbe valstī. Viņi mājās brūvēja kandžu un nodarbojās ar kontrabandu.
Pienākot 1932. gada Valsts prezidenta vēlēšanām, Hūvers bija tik nepopulārs, kā vēl nekad iepriekš. Viņš katastrofāli zaudēja demokrātam Frenklinam D. Rūzveltam, kurš uzvarēja 46 no 48 štatiem. Viens no Rūzvelta pirmajiem darbiem jaunajā amatā bija izmaiņas likumos. 1933. gada 5. decembrī viņš atcēla Amerikas vēsturē vienu no postošākajiem likumiem. Cilvēki izgāja ielās, lai nosvinētu likuma izmaiņas, un atkal atvērtās alus darītavas bez maksas dalīja alu. Pirmajā diennaktī pēc alkohola aizlieguma atcelšanas esot izdzerti 150 miljoni litru alus.
850 slepkavību Čikāgā vien
Analizējot postošā likuma statistiku, pētnieki secinājuši, ka slepkavību skaists Amerikā 13 “sausajos” gados pieauga par 78 procentiem. Tikai Čikāgā vien izdarītas 850 slepkavības, kas bija saistītas ar cīņu par alkohola tirgu. Likums radīja pateicīgu augsni tam, lai izveidotos, nostiprinātos un izskolotos noziedznieku bandas. Tās nostiprinājās visās lielākajās ASV pilsētās un 13 gadu laikā bija izveidojušās par labi strukturētām un pārvaldītām profesionālām organizācijām. Pēc “sausā” likuma atcelšanas par šo bandu barotni kļuva narkotiku kontrabanda. Organizētā noziedzība bija kļuvusi par amerikāņu sabiedrības neatņemamu sastāvdaļu.
Tomēr, iespējams, jukas un gangsteri nebija pašas postošākās alkohola aizlieguma likuma sekas. Nopietni iedragāta bija amerikāņu uzticēšanās politiskajai sistēmai un valsts pārvaldei. Alkohola aizlieguma likuma darbības laiks parādīja, ka labvēlīgos apstākļos politiķu un ierēdņu korumpētības līmenis var sasniegt prātam neaptveramus apjomus. Vairums amerikāņi bija zaudējuši ticību valsts demokrātijai.
Materiāls tapis sadarbībā ar žurnālu Ilustrētā Pasaules Vēsture