Ne visiem latviešiem Īrijā uzticēti vien mazkvalificētie darbi (205)

Pirms sešiem gadiem Latviju pameta skolotāja no Brocēniem.

Zemē, kas solīja ievērojami labāku peļņu, Ērikas Šingirejas darba gaitas sākās smagi. Viņa lasīja sēnes. Pirms pieciem gadiem Ērika Šingireja stāstīja, ka sēņu audzētavā izmantotās ķīmijas dēļ viņa saindējās. Divas augstākās izglītības ieguvusī skolotāja atrada darbu veikalā.

Ērika Šingireja: "Es jau zināju, uz ko es braucu. Ka esmu sēņu lasītāja, tagad kasiere. Neesmu skolotāja. Ja es pieņemtu to.. ja sāktu domāt, tas man radīs diskomfortu."

Pēc tam sekoja darbs kafejnīcā. Integrācijas programmas ietvaros uz kafejnīcu veda bērnus ar garīgās attīstības traucējumiem. Saruna ar bērnu audzinātāju izrādījās liktenīga. Ērikai Šingirejai uzticēja darbu ar šiem bērniem. Jau vairāk nekā trīs gadus viņa beidzot strādā savas izglītības cienīgu darbu.

Ērika Šingireja: "Pienāk brīdis, kad, tīrīdams palīgtelpas vai mazgādams traukus, tu sāc domāt, ka esi mācījies, ieguvis izglītību. Tad rodas vēlēšanās kaut ko mainīt."

Labi skolotu viesstrādnieku nodarbināšanu mazkvalificētos darbos par imigrantu lielāko traģēdiju uzskata „Irish Independent” žurnāliste Džemma O’Dohertī. Viņasprāt, izglītotie viesstrādnieki nesaņem atbilstošu atalgojumu un tas ir viens no iemesliem, kāpēc imigranti nevar kļūt par pilnvērtīgiem Īrijas iedzīvotājiem.

Džemma O’Dohertī: "Mēs zinām, ka viņi ir. Dara darbus, ko īri vairs negrib darīt. Bet viesstrādnieki nav integrējušies īru sabiedrībā. Valodas, sociālo, ekonomisko vai kādu citu iemeslu dēļ viņi nav daļa no vietējās sabiedrības. Tā būs liela problēma nākotnē."

Skolotāja ir pārliecināta, ja ir nopietna apņemšanās, ikviens viesstrādnieks Īrijā varētu iegūt sevis cienīgu darbu un dzīvi.

Ērika Šingireja: "Svētki ir. Svētkus var katru dienu svinēt. Satiekoties, izkratot sirdi."

Par to, ka arī citu viesstrādnieku dzīve gājusi uz augšu, liecina kaut vai skaitļi. Kopš 2005. gada ir trīskāršojies Latvijas vēstniecībā reģistrēto jaundzimušo skaits. Šogad pilsonību lūgts piešķirt vairāk nekā 380 bērniem. Vēstnieks saka, tas apliecina aizbraukušo latviešu dzīves kvalitāti Īrijā.

Indulis Ābelis, Latvijas vēstnieks Īrijā: "Dabīgi, ka pirmais posms, kamēr atrodi darbu, kur dzīvot, un sajūties ērti un pieņemts. Pēc tam dzīve prasa savu. Veidojas ģimenes, dzimst bērni. Tas liecina, ka viņi nostabilizējas un izlaiž saknes."

Arī Ērika Šingireja sāk iesakņoties. Kopā ar viņu vairākus gadus dzīvo viena no meitām. Elizabete Īrijā šogad beigs vidusskolu. Latvijā skolotāja ierodas tikai, lai paciemotos.

Ērika Šingireja nepilnas desmit reizes gadā apciemo Latviju, un turpina atgriezties Īrijā. Viņa vēl neuzskata, ka būtu noenkurojusies Dublinā uz dzīvi. Tomēr skolotāja neslēpj, ja būtu izdevīgs piedāvājums, viņa nopirktu šeit īpašumu.

Viņa vienmēr gaida atgriešanos Īrijā.

Ērika Šingireja: "Man bija tāda sajūta – ai, cik labi, ka tu esi atkal atpakaļ. Bieži vien tās situācijas mājās ir tādas.. man ir skumji par to runāt. Liekas, kāpēc tik ilgi jāgaida uz labākām izmaiņām."

Ērika Šingireja liek saprast, ka ir atmetusi ar roku laika tērēšanai, gaidot uz labākām pārmaiņām Latvijā. Tā vietā viņa jau tagad izbauda katru mirkli. Tikai Īrijā.