Futbolists un aktieris Vinnijs Džonss (39)

Pietiek paraudzīties uz viņa bildi, lai atmiņas kambari un apcirkņi savas duravas tūliņ atrautu vaļā līdz kājai – ā, tas taču džeks, kas tēloja izsitēju Gaja Ričija filmā par diviem stobriem! Un tajā otrā Ričija gabalā par pagrīdes bokseriem arī! Un „X-cilvēkos” tāpat viņu redzējām, nerunājot nemaz par „Pusnakts gaļas ekspresi”!

Jā, Džonss nav pirmā plāna aktieris, taču izsitējus tēlo pat ļoti pārliecinoši. Ja tā godīgi, viņam nemaz nav jātēlo – Vinnijs ir tāds pēc dabas, ko uzskatāmi nodemonstrēja jaunībā, kad futbola laukumos bez žēlastības atspārdīja pretinieka komandas spēlētājus.

Gazas mantība un citi joki

„Pirms mača viņš pienāca pie manis un iešņāca ausī: „Mani sauc Vinnijs Džonss, un es, velns parāvis, visu spēli būšu tavā tuvumā. Tu mani saprati, resnais? Šodien te esam tikai tu un es!” Kad es pirmo reizi pieskāros bumbai, viņš man uzbruka tā, ka es aizlidoju pa gaisu pāris metru augstumā. Līdz pašam spēles beigu signālam viņš ne uz brīdi no manis neatstājās, izņemot vienu momentu, kad viņam vajadzēja ievadīt bumbu spēlē no auta. „Man uz brīdi jāaiziet, taču, sasodīts, es tūlīt būšu atpakaļ!” norūca Vinnijs, dodoties uz sānu līnijas pusi. Tad mūsu komanda ieguva tiesības uz brīvsitienu, un mēs ar Vinniju stāvējām soda laukumā, gaidot izspēli. Viņš bija man priekšā, bet tad pēkšņi pašāva roku atpakaļ un kā spīlēs sagrāba manas olas. No sāpēm un pārsteiguma es iebļāvos. Domāju, ka tajā brīdī neviens nesaprata, kas notika, jo vairāk tādēļ, ka bumba lidoja pavisam citā virzienā. Taču fotogrāfu dēļ nākamajā dienā par to zināja visa Anglija” – šis ir stāsts no slavenā futbolista Pola Gaskoina atmiņām, kurās viņš apraksta savu pirmo tikšanos ar Vimbldonas komandas aizsargu Vinniju Džonsu.

Par fotogrāfiem Polam pilnīga taisnība – bilde, kurā Vinnijs sakampis Gaskoina mantību (Pols tajā neizskatās pārāk priecīgs), jau nākamajā dienā rotāja dzeltenās preses lapas. Jāteic, ka pēc mača Gaza demonstrēja lielisku humora izjūtu, nosūtot savam pāridarītājam rozes uz Vimbldonas komandas ģērbtuvi. Pretī viņš pēc brīža saņēma atbildes dāvanu – tualetes poda birsti... Pārsteidzoši, taču vēlāk Gaskoins un Džonss kļuva par labiem draugiem – droši vien tādēļ, ka Gaza arī nekad nav bijis nekāds paipuisītis. Gadiem ritot, dauzonību ziņā viņš droši varēja sacensties ar seno pāridarītāju.

Jāteic, Gaskoinam vēl salīdzinoši paveicās: Džonss viņu tikai mazliet apčamdīja. Totenhemas komandas aizsargam Gerijam Stīvensam tikšanās ar Vinniju beidzās ievērojami bēdīgāk – Džonss viņam iebrauca kājās tik pamatīgi, ka džeks laukumu atstāja nestuvēs. Ārsti viņam konstatēja ceļgala saišu plīsumu un, lai cik skumji būtu, ar to tad arī Gerija futbolista karjera bija galā. Tiesa, daudz netrūka, ka arī Džonsam šis mačs būtu beidzies nepatīkami, jo pie stadiona viņu jau gaidīja pāris simti pārskaitušos Totenhemas līdzjutēju, kas loloja sapni pārlauzt kājeles pašam Vinnijam. No linčošanas Džonsu izglāba viens no treneriem, kurš futbolistu izveda no stadiona teritorijas savā mašīnā – uz aizmugurējā sēdekļa, paslēptu zem segu kaudzes.

Pārkāpumus, kam nebija tik smagu seku, Vinnijs atļāvās teju vai katrā mačā. Spēlējot Anglijas Augstākajā līgā (viņa karjeras sākumā tā saucās Pirmais divizions, bet 90. gados kļuva par Premjerlīgu), Džonss nopelnīja 12 sarkanās kartītes. Rekords šajā jomā tomēr pieder leģendārajam „Manchester United” spēlētājam Rojam Kīnam – viņam ir par vienu sarkano kartīti vairāk. Toties Vinnijs uzstādīja citu rekordu, nopelnot dzelteno kartīti jau mača trešajā sekundē – vismaz Premjerlīgā nevienam citam tik ātri tikt pie „plākstera” nav izdevies. Smieklīgi, taču Vinnijam piederēja arī iepriekšējais rekords dzeltenās kartītes saņemšanā – mača piektajā sekundē.

Ir arī lērums sīkāku incidentu. Piemēram, pirms kādas spēles, ieraugot tribīnēs savas māsas draugu, Vinnijs parādīja viņam vidējo pirkstu un pilnā rīklē noaurojās: „Kā iet, stulbais onānist?!” Līgas vadība par šo izlēcienu viņam piesprieda 1500 mārciņu sodu.

Krietni dārgāk Džonsam izmaksāja piedalīšanās 90. gadu sākumā iznākušajā dokumentālajā filmā par futbola netīrākajiem paņēmieniem. Tajā Vinnijs būtībā sniedza padomus, kā visdrošāk pretinieku spēles laikā izsist no ierindas, nodarot viņam vidēji smagus miesas bojājumus. Līgas vadībai nez kādēļ kino neiepatikās, jo bosi tajā saskatīja vardarbības propagandu un godīgas spēles principu diskreditāciju. Rezultātā Vinnijam nācās samaksāt 20 000 mārciņu sodu un samierināties ar ilgstošu diskvalifikāciju.

Vimbldonas psihi

Iepazīstoties ar visu šo varoņdarbu sarakstu, rodas loģisks jautājums – kā gan tādi kadri vispār nonāk līdz profesionālā futbola augstākajām virsotnēm? Vinnija gadījumā ceļš noteikti nebija rozēm kaisīts, jo puisim nebija ne tāda talanta kā, piemēram, Krištianu Ronaldu, ne arī tāda šarma kā Deividam Bekhemam. Vēl sliktāk: kaut gan Vinnijs bumbu bija čakli spārdījis jau puikas gados, tomēr padsmitnieka vecumā viņu no vietējās komandas atskaitīja kā pilnīgi bezperspektīvu. Iznākumā Džonsam kādu brīdi nācās iztiku pelnīt jomā, kam ar futbolu nav nekāda sakara – viņš jaunceltnē maisīja betonu. Tikai 20 gadu vecumā par dēlieti apžēlojās kāda Trešās līgas kluba treneris, kuram likās, ka tik būdīgu puisi varētu izmantot pretinieku iebaidīšanai.

Nākamo gadu Vinnijs aizvadīja kādā Trešās līgas Zviedrijas komandā, bet tad par viņu ieinteresējās Vimbldonas klubs. Un arī nopirka Džonsu, piedāvājot viņam no mūsdienu viedokļa smieklīgu algu – 150 mārciņas nedēļā plus vēl 50 par katru spēli.

Vimbldonas komanda ir atsevišķa stāsta vērta. 80. gadu vidū tā bija neievērojama vidusmēra angļu komanda bez zvaigžņotiem spēlētājiem; taktiku varēja raksturot ļoti īsi – skrien un sit. Pārsteidzoši, taču primitīvais futbols nesa augļus. Droši vien tādēļ, ka klubā bija nolasīti skarbi vīri, kuru kompānijā Vinnijs iederējās ideāli.

Par klubā valdošo atmosfēru liecina kaut vai Vinnija atmiņas par to, kā viņu uzņēmuši jaunie komandas biedri. Pirmo dienu tie vienā laidā Džonsam zvanījuši ar tekstiem: „Sveiks, kulakā sitēj! Domā, ja esi parakstījis ar klubu līgumu, esi tikpat kruts kā mēs?! Nekā nebija – sūdabrālis tu esi! Ej aiz stūra un nosprāgsti!” Vēl pēc brīža zvanītāji paši personīgi ieradušies Džonsa viesnīcas numuriņā, līdzi paķerot pāris ielasmeitas un dažas kastes alus.

Atliek vien piekrist kādam no šiem komandas biedriem, kas jauniņajam skaidri un gaiši pateica: „Neņem galvā, vecais! Šajā klubā nav zvaigžņu, te ir normāli džeki no ielas, kuriem vienkārši palaimējies spēlēt augstākajā līmenī, taču viņi neiespringst un bauda dzīvi!”

Dzīves baudītājiem prese un publika drīz vien piemeklēja atbilstošu nosaukumu – „Psihu banda”. Un „psihi” arī centās attaisnot sev izrādīto godu – piemēram, pirmsspēles fotosesijas laikā pagriežot fotogrāfiem muguru un novelkot bikses. Neticami, bet 1988. gadā „psihi” pamanījās izcīnīt Anglijas kausu, finālā ar 1:0 pārspējot „Liverpool”. Futbola speciālisti gan par to bija šausmās. Vēl pirms finālmača kāda avīze atzīmēja: „Iedomājieties, cik daudz izcilu futbolistu nekad tā arī nav izcīnījuši šo balvu! Ja to iegūs Vimbldona, kurā ir tādi spēlētāji kā Vinnijs Džonss, tā būs ņirgāšanās par futbolu...”

Vimbldona kausu ieguva, taču nevarētu teikt, ka klubam ilgstošā perspektīvā tas būtu gājis labumā. Iesākumam tā viegli ekscentriskais īpašnieks izpārdeva visu uzvarētāju sastāvu; rezultātā Džonss, piemēram, nonāca „Leeds United” rindās. Savukārt Vimbldona vēl dažus gadus noturējās Anglijas futbola augstākajā līmenī, taču tad sāka grimt arvien zemāk, līdz beidzot īpašnieks klubu pārdeva uz citu pilsētu. Vimbldonas vārdu tagad nes vien ne pārāk veiksmīgs amatieru klubs.

Bet kas notika ar mūsu stāsta varoni? Viņš paguva izspēlēties virknē citu komandu, tostarp vienu sezonu aizvadīja „Chelsea”, līdz 1992. gadā atgriezās Vimbldonā. Pa vidu viņš vairākus mačus pamanījās spēlēt arī Velsas nacionālās izlases rindās, kur gan Vinnija ievērojamākais sasniegums bija kāda gruzīnu futbolista nogāšana zemē un neliela pabradāšanās pa nokritušo pretinieku – par to Džonsam tika piešķirta diskvalifikācija uz vairākiem mačiem. Laikam jau taisnība vien bija kādreizējam futbolistam un vēlākajam futbola apskatniekam Džimijam Greivsam, kurš, uzzinājis Velsas izlases sastāvu, publiski iesaucās: „Ak, iekniebiet man! Kad jau likās, ka futbols nekādus pārsteigumus vairs nespēj sagādāt, Vinnijs Džonss pēkšņi kļūst par starptautiska līmeņa spēlētāju!”

Ardievas futbolam

Tomēr visam jaukajam reiz pienāk gals. Šī patiesība attiecas arī uz Vinnija Džonsa futbolista karjeru, kurai 90. gadu otrajā pusē mūsu stāsta varonis nolēma pielikt punktu. Droši vien lielākā daļa Anglijas futbolistu, padzirdējuši šo vēsti, atviegloti uzelpoja. Sevišķi jau ārzemju spēlētāji, uz kuriem Vinnijam bija īpašs zobs. Kādā intervijā viņš pat atļāvās pavēstīt, ka Premjerlīgā spēlējošie leģionāri kviec kā grūsnas cūkas, tikko viņiem kāds pieskaras. „Vai tad tā nav? Reiz spēlējām pret „Chelsea”, un izgāju aci pret aci ar Rūdu Gullitu. Un šī zvaigžņotā zvaigzne nogāzās gar zemi ar tādām vaimanām un asarām, ka pārbiedētais tiesnesis momentā pagrūda man zem deguna sarkano kartīti!”

Uzreiz gan Vinnijs futbolu pavisam nepameta, jo īsu brīdi vēl pastrādāja „Queens Park Rangers” komandā par spēlējošo treneri – tajā pašā, kur tagad spēlē Kaspars Gorkšs. Tomēr kārtīgs treneris no Džonsa neiznāca (galvenokārt tādēļ, ka klubam tobrīd nebija brīvu līdzekļu Vinnija algošanai), un viņš nolēma pievērsties šovbiznesam. Pirms tam gan iemēģināja roku vēl vienā arodā – kļuva par sporta žurnālistu un komentēja futbola mačus, turklāt darīja to vēl savas spēlētāja karjeras laikā.

Taču Vinnijs nebūtu Vinnijs, ja arī te nesarīkotu skandālu. Paveica viņš to Dublinā, kur bulvāru avīzes „News of the World” uzdevumā bija ieradies aprakstīt Anglijas un Īrijas spēli. Tomēr mačs nenotika, un garlaicības māktais Džonss tā kārtīgi aizlēja acis. Bet, kad acis bija aizlietas, sameklēja kašķi ar kolēģiem: iesākumam izlamāja un mazliet iedunkāja bijušo angļu futbola zvaigzni Gariju Linekeru, kurš bija nicīgi izteicies par Vimbldonas komandu, bet pēc tam iekoda degunā konkurējošās avīzes reportierim...

Interesanti, ka pirms dažiem gadiem Vinnijs saņēma kādu interesantu piedāvājumu atgriezties lielajā futbolā – braukt uzspēlēt amerikāņu komandā „Galaxy”. Džonss gan uzaicinājumu noraidīja, paskaidrojot, ka amerikāņi ir vismaz gadus piecus nokavējušies. Iznākumā „Galaxy” nopirka Deividu Bekhemu...

Tomēr par īsto Vinnija aizraušanos futbolista karjeras izskaņā kļuva ne žurnālistika, ne arī restlings, kurā amerikāņu publikai par prieku Džonss reiz izmēģināja spēkus. Pilno lozi Vinnijs izvilka brīdī, kad piekrita filmēties tobrīd gandrīz nevienam nezināmā britu režisora Gaja Ričija filmā „Kārtis, nauda un divi stobri” par jampampiņiem, kuri iekūlušies kāršu parādos, tādēļ nu viņiem ir darīšana ar visādiem krimināliem subjektiem.

Vienu no kriminālajiem subjektiem, vārdā Lielais Kriss, tēloja Vinnijs un darīja to spīdoši: taisīja dusmīgu ģīmi, neganti lamājās un brutāli atskaldīja visus tos, ko vajadzēja atskaldīt. Filma iznāca ļoti stilīga, un vairākus tās veidotājus, tostarp Gaju Ričiju, Vinniju Džonsu un Džeisonu Stethemu, vienā rāvienā padarīja par zvaigznēm. „Pats Dastins Hofmans mani nodēvēja par jauno Brūsu Vilisu!” vēlāk lielījās Vinnijs. Bet par savu nonākšanu kino pasaulē viņš izteicās šādi: „Jau agrāk es biju pavīdējis vienā otrā televīzijas šovā, piemēram, raidījumā „Vīri un motori”. Tur tad arī mani pamanīja Gajs Ričijs. Lielā Krisa lomu man iedeva bez kādām garām pārrunām. Tikai parādīja mani tai tantei, kas atklāja Švarcenegeru. Un viņa par mani bija sajūsmā!” Sajūsmā bija arī kinokritiķi. Piemēram, žurnāls “Empire” Vinnijam pat piešķīra balvu par gada labāko kino debiju.

Jauns Viliss no Džonsa gan neiznāca, taču labs bosiku atveidotājs gan. Tie viņam padodas ļoti kolorīti, īpaši epizodēs, kur Vinnija atveidotais varonis skatās savam kārtējam upurim acīs un stāsta, kas tūlīt ar viņu, nabadziņu, notiks. Paraugies uz Džonsa ģīmi un saproti – šitais džeks nemuld, tūlīt tiešām būs slikti.

Izņēmums bija vien gadījumā, kad eksfutbolists sadomāja filmēties tādā kā psiholoģiskajā detektīvā ar nosaukumu „Mīkla”. Tajā viņam tika galvenā loma – žurnālists, kurš izmeklē lietu par negadījumiem kādā būvlaukumā un to saistību ar sen aizmirstu Čārlza Dikensa manuskriptu. Šajā gabalā Vinnijam nācās nevis kauties un taisīt dusmīgu ģīmi, bet gan izlikties, ka viņš domā.

Jāteic, nekas labs no tā neiznāca, un vienīgais nosacītais ieguvums bija atziņa, ka intelektuālu prātvēderu lomas diez vai ir piemērotas bijušajam futbolistam. Runa te pat nav par Vinnija prāta spējām vai to trūkumu – vienkārši ar tādu fizionomiju ir pagrūti pārliecinoši notēlot, piemēram, dzejnieku vai atomfiziķi. Savukārt miesnieku-cilvēku ķidātāju šausmenē „Pusnakts gaļas ekspresis” – bez problēmām. Būtībā vienīgais arguments, lai noskatītos šo acīm redzami padebilo gabalu ir tieši Džonsa tēlotais rīkļurāvējs.

Gan jau to saprot arī režisori, tādēļ jāšaubās, vai pārskatāmā nākotnē mēs kādā ķinītī ieraudzīsim Vinniju Džonsu romantiska mīlētāja vai kovboja-geja lomā. Nāksies vien viņam iztikt ar burlakgabaliem, bet tieši tajos mums Vinnijs galu galā patīk vislabāk. Starp citu, pirms dažiem gadiem Džonss iemēģināja spēkus vēl vienā ampluā – iedziedāja soloalbumu. To gan viņam darīt diez vai vajadzēja, jo rezultāts ir diezgan smieklīgs. Lai gan – dažādas „talantu fabrikas” ražo vēl lielāku sviestu. Vinnijs vismaz to dara no sirds.

Huligāns ārpus ekrāna

Domā, ka tikai kino vien Vinnijs ir skarbs vīrs, kurš bez garas domāšanas var sadot kādam pa tauri? Nekā tamlīdzīga, jo arī ikdienā traču rīkošana viņam padodas tikpat nepiespiesti kā savulaik speršana pa kājām oponentiem futbola laukumā. Huligāna slava viņam pielipa jaunībā, kad Džonsa jaunskungam regulāri gadījās domstarpības ar policiju par atrašanos reibumā pie transportlīdzekļa stūres vai lustīgu izkaušanos kroga durvju priekšā.

Sevišķi grandiozs kautiņš Vinnijam un viņa plašajai draugu kompānijai izdevās Džonsa 21. dzimšanas dienas svinībās – baļļuku vainagoja masveidīga dūru izvicināšana un policijas patruļas ierašanās.

Tādā pašā garā Vinnijs turpināja arī tad, kad naudu pelnīja ar futbola spēlēšanu. Viņa dzīvesveids ne visai atbilda tam, ko pieņemts saukt par sportisko režīmu, un no lielā sporta futbolistu nepatrieca tikai tādēļ, ka viņš spēlēja Vimbldonā. Ja par tādiem niekiem kā bāra apmeklējums pēc mača no šī kluba kādu atskaitītu, pēc nedēļas tur būtu palicis tikai treneris un apkopēja.

Vislielākās ziepes Vinnijam gadījās jau futbolista karjeras izskaņā, un ar sportu tām nebija nekā kopīga – puisis vienkārši saplēsās ar savu kaimiņu, nespējot atrast kopīgu valodu par abu zemes gabalu robežām. „Mēs saķērāmies žoga dēļ – kaimiņam likās, ka esmu to uzcēlis uz viņa zemes. Nācās šim pāris reizes ievilkt pa muti. Bet pēc tam saņēmu tiesas pavēsti.

Viss bija vairāk nekā nopietni, man spīdēja no trim līdz sešiem mēnešiem cietumā. Es jau gatavojos sēdēšanai – sāku iztaujāt zinošus ļaudis par to, kā pareizi ienākt kamerā un kā tur uzvesties. Paldies dievam, tiku cauri ar 1500 mārciņu sodanaudu un 100 stundām sabiedriski derīgo darbu. Un par godu tam sarīkoju grandiozu dzertiņu!” tā šos notikumus vēlāk atcerējās pats huligāns.

Traci viņš sarīkoja arī pirms gadiem pieciem reisa Londona–Tokija biznesa klasē, kur pamatīgi salamājās ar pārējiem pasažieriem un stjuartēm. Beidzās viss ar to, ka biznesa klases pasažieri katram gadījumam pārvācās uz ekonomisko klasi, lai būtu tālāk no Vinnija, savukārt pašam ļembasta vaininiekam kopš tā laika ir aizliegts iekāpt kompānijas „Virgin” lidmašīnās.

Un pavisam komiski beidzās kāds incidents ar eksfutbolista līdzdalību pagājušā gada izskaņā – Vinnijs saplēsās ar kāda Dienviddakotas bāra apmeklētājiem un dabūja pa galvu ar alus krūzi. Kašķa iemesls: kāds esot Džonsam uzbāzies ar jautājumiem par filmu „X-cilvēki”, savukārt aktieris lecīgi atcirtis, ka viņam ir arī daudz citu labu lomu. Vārds pa vārdam, līdz izcēlies kautiņš, kurā Vinnijs dīvainā kārtā nebija uzvarētājs. Izrādās, ka pret alus krūzi pat tādam vīram kā Vinnijs Džonss nav argumentu...

Futbola maniaki jeb vīri, kas var iespert ne tikai pa bumbu

Adoniss Goikotčea Olaskoaga

Par šī spāņu futbolista spēles stilu pietiekami daiļrunīgi liecina viņa iesauka – Bilbao Miesnieks. Karjeras labākos gadus Goiko aizvadīja Bilbao „Atletico”, iedzenot bijāšanu pretiniekos – viņš mierīgi varēja iespļaut oponentam sejā vai iespert pa kājstarpi. Slavenāko „varoņdarbu” spānis paveica 1983. gadā, kad saķērās ar uzlēcošo zvaigzni Djego Maradonu. Nespējot argentīnieti uzveikt godīgā ceļā, Goiko viņam no aizmugures ielēca kājās un salauza potīti, tā izprovocējot laukumā masveida kautiņu.

Marko Materaci

Visi zina itālieša slavenāko izlēcienu, kad pasaules čempionāta finālmačā viņš sarunāja riebeklības Francijas izlases līderim Zinedinam Zidānam, tā izprovocējot to uz sitienu ar galvu; Zidāns tika noraidīts. Līdzīgā garā Materaci gadiem ilgi ir uzvedies arī Itālijas čempionātā, kur īpaši no viņa gājieniem nācies ciest ilggadējam Milānas kluba labākajam uzbrucējam Andrijam Ševčenko – viņu Marko ir gan apspļaudījis, gan iekaustījis, gan atspārdījis.

Edmundo Alvess de Souza Neto

Brazīlietis, kurš lielākās ziepes vārījis vietējā čempionātā 90. gados. Kādā no mačiem, sadzirdējis sev veltītas ne pārāk glaimojošas piezīmes, kas atskanēja no pretinieku komandas rezervistu soliņa, Edmundo pārskaitās un atriebās kādam laukumā esošam oponentam: iebrauca kājās, bet pēc tam gulošo nabagu atspārdīja. Pa ģīmi atrāvās arī pāris futbolisti, kas agresoru mēģināja atraut no upura. Iznākumā brazīlietis tika pie jaunas iesaukas – Lops.

Eriks Kantonā

Franču futbolists savus labākos gadus aizvadīja Mančesteras „United” rindās, kur tad arī reiz iekūlās incidentā, kura dēļ nonāca mūsu sarakstā. Proti, viņš ar karatista cienīgu spērienu izslēdza pretinieka komandas līdzjutēju, kurš auroja Erika cieņu aizskarošus saukļus. Par šo joku Kantonā tika noteikts naudas sods un diskvalifikācija uz vairākām spēlēm, taču nav dzirdēts, ka kādam līdzjutējam vēl būtu nākusi prātā doma Eriku apsaukāt, viņam pašam dzirdot.

Olivers Kāns

Laikam jau jābūt īpaši atsaldētam, lai no tevis baidītos ne tikai pretinieki, bet arī paša komandas biedri. Olijam šo līmeni izdevās sasniegt, jo viņš bez problēmām varēja izlamāt un iekaustīt gan svešos, gan savējos. Nav daudz vārtsargu, kuriem būtu izdevies tikt pie brutāla un neaprēķināma futbolista slavas, bet Kāns ir viens no šiem