Latvieši būvē vikingu kuģi (33)

Birzgales angārā Juris un Ingolfs pēc norvēģa Pēra Bjorkuma pasūtījuma būvē vikingu kuģi – Norvēģijas lepnuma “Osebergskipet” precīzu kopiju. Tas ir senākais vikingu kuģis, kāds līdz šim atrasts. 1904. gadā pie Ūsebergas uzietais 9. gadsimta dārgums bija tik labi saglabājies, ka ir pilnībā restaurēts un apskatāms Vikingu kuģu muzejā Oslo.

Būve top pēc Jura tehniskajiem rasējumiem, kurus viņš sagatavojis pēc Oslo muzejā pieejamajiem rasējumiem, zīmējumiem un seniem vikingu darba aprakstiem. Kuģis būs 21 metru garš, piecus metrus plats un sešus metrus augsts. Tā priekšgalu rotās ornamentēta čūskas galva, kura savu asti simboliski aizloka līdz pat kuģa pakaļgalam.

Runājot par sarežģītāko darba procesā, meistari nosauc garu sarakstu. Šķiet, grūtību ir daudz vairāk, nekā domāts – vikingi savai kuģu būves prasmei bija uzlikuši augstu latiņu. Seno kuģu viegluma un ātruma noslēpums ir vikingu gadsimtiem izkoptā būvniecības tehnika. Lai arī grūti koku nosaukt par īpaši elastīgu materiālu, vikingu kuģi bija tieši tādi – viegli saplūda ar vēju un sāļajiem jūras viļņiem.

Kā secina latviešu meistari – būvējot šādu kuģi, nevar vienkārši likt dēli pie dēļa. Viss rūpīgi jāmēra, tad visbiežāk jāizgriež šablons no finiera, un tikai tad var piegriezt īsto materiālu. Kur vikingi vairāk strādāja pēc intuīcijas, tur šodien palīgā jāņem precīzi mērinstrumenti, rīki slīpēšanai un līme.

Vienam kuģim – 300 ozolu

Kuģis ir būvēts no ozolkoka. Juris stāsta, ka no viena ozola vikingi izcirta vienu dēli. Tādējādi kuģim izmantoja ap 300 ozolu, kurus greba, kala un slīpēja, līdz ieguva pareizo izmēru, turklāt ar visiem nepieciešamajiem padziļinājumiem vai paaugstinājumiem. Mūsdienu meistari apstrādā jau gatavus dēļus – kopumā tie būs ap 20 kubikmetru lietaskoka.

Vikingi savu laivu borta dēļus stiprināja ar kniedēm, salaiduma vietās liekot no zirga astriem un sūnām savītas virves, kuru apstrādāja ar darvu. Latvijas meistari Juris un Ingolfs Zīles astru vietā izmanto sintētisko šņori, kuru darba beigās krāsos kuģa krāsā. Arī no kniedēm meistari ir atteikušies, jo tas darbu paildzinātu par vairākiem gadiem. Viņi dēļus stiprina kopā ar skrūvēm. Kad kuģis būs gatavs, to apstrādās ar lineļļas, darvas un terpentīna maisījumu, līdz tas iegūs brūni melnu nokrāsu, kāda ir tā norvēģu līdziniekam – 9. gadsimta Ūsbergas vikingu kuģim.

Kuģa iegrimi meistari lēš ap 70 centimetriem. Stabilitātei vikingi tā dibenā likuši līdz pat septiņām tonnām akmeņu. Birzgales kuģī tas nav iespējams, tāpēc nolemts izmantot plastmasas kannas ar ūdeni, kuras ir vieglāk pārvietojamas. “Šī būs vikingu kuģa mūsdienīga versija,” neslēpj Juris Zīle. Turklāt nevar arī zināt, vai tie, kas kuģos ar Ūsebergas kuģa kopiju, būs tikpat izveicīgi, cik vikingi. Pērs Bjorkums ar to grib šķērsot Baltijas jūru, no Rīgas nokļūstot Stokholmas apkaimē. Kuģim jābūt gatavam, vēlākais, vasaras pašā sākumā.

Vai Rīgas tilti nebūs par zemu?

Par to, kā kuģi dabūt līdz kuģojamai ūdenstilpei, Juris un Ingolfs ir nobažījušies visvairāk. Meistarus uztrauc trīs galvenie jautājumi: kā līdz brūnajam angāram pa nelielo meža ceļu iebrauks liela kravas mašīna? Cik daudz un kā jāgriež kuģa sešus metrus augstie gali, lai tos iedabūtu mašīnā? Vai tie izlīdīs cauri Rīgas daudzajiem tiltiem?

Kuģi plānots ūdenī nolaist aiz Rīgas HES Doles salas apkārtnē un tur samontēt tik tālu, lai tas būtu kuģojams. Savukārt augstos galus ar skaisto čūskas galvu un asti meistari, visticamāk, liks klāt tikai tad, kad kuģis būs ticis cauri tiltiem. Montēšanas procesā visvairāk varētu ciest skaistais kuģa ornaments, kurš kādā vietā augšdaļā būs jāgriež pušu un tad atkal jāstiķē klāt.

Rakstu pilnībā lasi februāra Žurnālā „Ilustrētā pasaules vēsture”