Krīze ir arī skola, kas ļauj pašattīrīties (14)

Tajā pašā laikā Kvadra Pak plāno ieņemt stabilu vietu Eiropas tirgū, atverot jaunu ražotni Ādažos un veidojot jaunu zīmolu par spīti tam, ka globālā finanšu un arī ekonomikas krīze aptur vai ierobežo daudzu uzņēmumu ražošanas apjomus. Pagājušajā gadā Kvadra Pak eksportēja 62,2%, bet Latvijā realizēja 37,8% savas produkcijas. Jāpiebilst, ka uzņēmuma attīstību labi raksturo arī zīmola maiņa laika gaitā. Sākotnēji uzņēmuma nosaukums bija Quadra Pak, bet, ievērojot to, ka tas ir Latvijas uzņēmums, nosaukums tika mainīts uz Kvadra Pak. Tā kā uzņēmums jau sadarbojas ar Eiropas valstu uzņēmējiem un piedāvātie pakalpojumi un to kvalitāte ir sasnieguši pasaules līmeni, zīmols no šā gada sākuma būs Qcarton.com, un tas būs domāts Eiropas tirgum. Turklāt sasniegtais panākts bez ārzemju investīcijām, ražošanā izmantojot bioloģiskos materiālus, kas atbilst labākajiem pasaules iepakojuma standartiem. Tadeušs Surgofts ir viens no Kvadra Pak dibinātājiem pirms 15 gadiem, ir uzņēmuma līdzīpašnieks un valdes loceklis. Vai uzņēmuma piecpadsmit darba gados strādāt ir kļuvis vieglāk, grūtāk vai vienkārši – citādi? Dažos vārdos to nevar pateikt, turklāt uzņēmumi atšķiras, un nedomāju, ka visiem klājies vienādi. Tomēr pavisam noteikti varu sacīt, ka tagad jāstrādā citādi. Mūsu uzņēmumam robežšķirtne ir saistīta ar Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā. Lielāko daļu savas produkcijas eksportējam, un Eiropas Savienības „zīmogs” mums nāk par labu, savukārt tas, ka esam eksportētāji, droši vien patīk valdībai – vismaz pēdējā laikā tiek runāts, ka eksports ir ļoti vajadzīgs. Gan jāteic, ka visu šo laiku esam iztikuši bez visām tām valdības aģentūrām, bez valsts palīdzības, jo viss ir pašu rokām veidots – paši esam meklējuši sadarbības partnerus, noieta tirgus, piedalījušies izstādēs. Katrā ziņā Eiropas Savienība ļāva atvērties tirgum, un visas birokrātiskās formalitātes kļuva vienkāršākas. Runājot par iepakojuma tirgu, mūsu niša ir kartona iepakojums ar augstu pievienoto vērtību – līdz pat sešām apdrukas krāsām, zelta un sudraba folija, spīdīgās lakas un tamlīdzīgi. Savulaik strādāju Rīgas paraugtipogrāfijā, kuru vēlāk privatizējām, tāpēc varu teikt, ka šajā nozarē darbojos jau 25 gadus. Toreiz biju galvenais ekonomists, un, sākoties pārmaiņu laikam, negribējās, lai Paraugtipogrāfija, līdzīgi daudziem uzņēmumiem, kļūtu par tukšu ēku ar izsistiem logiem. Atradu domubiedrus, un mēs trijatā uzņēmumu privatizējām. Tādējādi mūsu uzņēmums ar savu pieredzi ir sācies jau agrāk, ne tieši pirms piecpadsmit gadiem, kad tika dibināts. Visus šos gadus esam investējuši modernās tehnoloģijās, un šodien mums ir moderns uzņēmums, es teiktu –modernākais Baltijā un konkurētspējīgs Eiropā. Domāju, ka uzņēmumi Eiropā arī ir ne mazums investējuši ražošanā, bet tas notika jau agrāk, tāpēc mums ir jaunākas un modernākas iekārtas, un mēs savā ziņā esam ieguvēji ar to, ka iegājām tirgū vēlāk.

Kas, jūsuprāt, ir negatīvais, ko iestāšanās Eiropas Savienībā atnesa sev līdzi? Tas parādās arī valsts ekonomikas rādītājos – importa un eksporta attiecības par labu importam. Eiropai pavērās jauni tirgi savas produkcijas noietam, un tas droši vien bija galvenais iemesls, kāpēc mūs uzņēma šajā valstu savienībā. To mēs jūtam pat pārtikas lielveikalos – vietējiem ražotājiem savā ziņā tas nenāca par labu, jo konkurence ir pieaugusi. Var jau teikt, ka tas ir labi, ja uzņēmējam jādomā par konkurētspējas palielināšanu, par investīcijām ražošanā, par attīstību. Nelaime tikai tā, ka ne jau visās jomās tas ir iespējams, jo Eiropā ražošanas apjomi ir pavisam citi. Turklāt ne vienmēr tā sauktā Eiropas prece ir ražota tur, dažkārt tā tiek pasūtīta Ķīnā, bet pie mums nonāk ar Eiropas zīmoliem. Tāpēc vietējiem ražotājiem bieži vien nākas samazināt savas produkcijas apjomus. Pēdējā laika notikumi īpaši skaudri skar vietējos un arī kaimiņvalstu ražotājus. Mēs to redzam, jo mūsu klienti samazina savus ražošanas apjomus. Iespējams, mūs šī krīze skartu mazāk, ja mēs varētu rēķināties tikai ar ekonomiskas dabas, nevis arī ar politiskiem jautājumiem un ja mēs nebūtu iestājušies Eiropas Savienībā. Tādā gadījumā mēs varētu aizsargāt savu iekšējo tirgu, bet tagad visas durvis ir vaļā. Mēs savu produkciju eksportējām, pirms vēl Latvija iestājās savienībā, un multinacionālie ražotāji, tādi kā Kraft Food vai Nestle, bija mūsu partneri arī toreiz. Katrā ziņā es nepiekrītu, ka mūsu ražotāji neprot un nevar. Ja domā ar galvu un laikus investē ražošanā, var izdarīt daudz – ja vien neiestājas situācija, ka pirktspēja visur krasi samazinās.

Vai šajos gados jūsu uzņēmums peļņu ieguldīja ražošanā? Lai arī veiksmīgs, mūsu uzņēmums nenes lielu peļņu, jo iepakojuma bizness tāds nav, konkurence starp vācu, skandināvu, poļu un arī lietuviešu iepakojuma ražotājiem ir sīva. Tāpēc ar peļņu vien nepietika – šajos gados esam investējuši vairāk nekā 6 miljonus eiro. Esam izmantojuši gan kredītus, gan līzingus, jo mūsu sadarbības partneri, bankas, mums uzticas, sadarbība ir bijusi laba. Ceram, ka mūsu ieceres varēs īstenoties un esošā situācija tās neapstādinās, jo uzņēmuma kredītvēsture ir laba. Mēs gribam ražošanu pārcelt uz Ādažiem, to optimizēt, vēl modernizēt, lai celtu savu konkurētspēju.

Kā vērtējat valdības izstrādāto un Saeimas apstiprināto stabilizācijas plānu? Vai tas kalpos kā stabilizācijas garantija ražotājiem? Zinu, ka Ivars Godmanis pēc izglītības ir fiziķis matemātiķis, bet domāju, ka šajā situācijā visiem vairāk jābūt ekonomistiem, nevis matemātiķiem. No valdības puses ir izskanējuši publiski pārmetumi uzņēmējiem, ka viņi bezmaz jaucas ekonomikā, kaut gan no skaitļiem maz saprot. Jāteic, protams, valdībai vajadzētu uzklausīt uzņēmējus, bet pats svarīgākais ir uzklausīt ekspertus ekonomistus, kuri mums ir. Ekonomika nav aritmētika. Nezinu, kam tas bija izdevīgi, bet lēmums par PVN paaugstināšanu ir nepareizs, jo neveicinās patēriņu un tādējādi arī ražošanu. Tas, ka eksports netiek aplikts ar nodokli, nozīmē vien to, ka viena atsevišķa lieta tiek izrauta no konteksta. Lai produkciju eksportētu, jāapmaksā daudzi pakalpojumi. Piemēram, mēs no ārzemēm iepērkam izejvielas, kartonu, kas acīmredzot tagad tiks aplikts ar lielāku PVN. Tātad ražotājiem naudas plūsmas nodrošināšanai vajadzēs papildu kredītlīnijas, kuras bankas tagad neatver, jo kredītresursu vai nu nav, vai arī tie ir pieejami par ļoti augstām procentu likmēm.

Gribu teikt – ja arī iepriekšējā valdība visus ieņēmumus tērēja, dibināja visādas aģentūras, vajag vai nevajag, tad tagad beidzot varētu apstāties. Divdesmit piecu gadu laikā, kopš esmu ražošanā, man nav noderējusi neviena aģentūra! Savulaik es biju Ekonomikas ministrijas ekspertu padomē, bet no tās nebija nekādas jēgas, jo vienīgais, ko mums vajadzēja un ko mēs varējām darīt, – bija jānoklausās Ainara Šlesera monologs un jāiet mājās. Citu iespēju mums nebija. Ekonomikas ministrija un Finanšu ministrija ļoti labi zina, kas tām patiesībā būtu darāms. Piemēram, Ekonomikas ministrijai kopā ar citām institūcijām būtu jāizstrādā Latvijas ekonomikas perspektīvais attīstības plāns, kurš vēl joprojām ir ekonomikas trešā kursa studenta sarakstītas populārzinātniskas brošūras līmenī. Katrā ziņā vienīgais iespaids ir tāds, ka visas šīs aģentūras, ministrijas, darba grupas un padomdevēji ar vadības līgumiem ir domāti, lai tikai apgūtu līdz šim aizvien pieaugošos ienākumus. Kur palika visa tā nauda, ko mēs godīgi samaksājām nodokļos? Kāpēc netika izveidots rezerves fonds? Rodas sajūta, ka visu minēto institūciju funkcijās neietilpst atbalsts vietējiem ražotājiem, bet to vienīgais uzdevums ir notērēt budžeta līdzekļus.

Vai jūs kā privātuzņēmēju kaut kādā veidā ietekmēs par diviem procentiem samazinātais iedzīvotāju ienākuma nodoklis? Nē, mani tas nekādā veidā neietekmēs. Ja mēs saglabāsim savu darbinieku bruto algu, viņi saņems par dažiem latiem vairāk. Ja pasūtījumu apjoms samazināsies, mums būs jāatrod uzņēmuma budžetā rezerves un jāizdomā, kā samazināt izdevumus. Arī mūsu uzņēmumā algas necēlās proporcionāli darba ražīgumam, bet mēs bijām spiesti tās celt proporcionāli darba tirgus deformācijai. Iespējams, ka mums tagad algas tomēr nāksies samazināt, lai gan cilvēku izdevumi ir auguši un vēl augs. Nāksies vērtēt algas un darba ražīgumu.

Vai situācija finanšu tirgū un ekonomikā neapturēs uzņēmuma attīstību? Es neuztveru šo situāciju kā ļoti traģisku. Tas pat ir labi, jo zināmā mērā tā ir arī sabiedrības pašattīrīšanās, jo ar svaigu skatu varam paraudzīties, kas mūsu saimniecībā notiek. Arī savā uzņēmumā mēs tagad pamanījām lietas, kas mums nemainījās gadiem ilgi, bet patiesībā nemaz nebija vajadzīgas. Mēs kļūsim saimnieciskāki, izturēsimies pret materiālām lietām taupīgāk un augstāk novērtēsim kvalificētus darbiniekus. Krīze – tā ir skola.