Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/17/10536517t1h2c18.jpg)
Ekonomikā nekas nenotiek pēkšņi un ne no kā. Jebkurš notikums ir kādu cēloņu sekas. Nav šaubu, ka Latvijas tautsaimniecības organizācija līdz šim nebija piemērota ilgtspējīgai attīstībai, tomēr pašreizējā panika un runas par pilnīgu sagrāvi arī nešķiet pamatotas.
Analītiķiem parasti ir pieejamas mazāk precīzas ziņas par valstī notiekošo nekā valstsvīriem. Tomēr daži skaitļi un loģiskā domāšana ir pieejami. Pieņemot, ka valsts statistika skaitļus ir sagatavojusi godprātīgi, no tiem var izdarīt secinājumus par nosacījumiem, kas veidos nākotni, un par pašu nākotni.
Pamatojoties uz pieejamiem pagātnes datiem, joprojām ir grūti noticēt, ka situācija Latvijas tautsaimniecībā ir tik slikta, kā to zīmē politiķi. Iespējams, pesimismu rada tas, ka politiķi vadās pēc pašiem jaunākajiem datiem. Taču ar tiem ir par maz lēmumu pieņemšanai, jo īstermiņa dati (pēdējais mēnesis, pēdējie divi mēneši) var raksturot izņēmumu, nevis tendenci. Vai arī – pēdējo mēnešu dati var nozīmēt uzlabojuma vai pasliktinājuma robežpunktu, pēc kura var sekot radikāla tendences maiņa. Tieši tā notika iepriekš, kad politiķi labprāt zīmēja augšupejošas līknes un nemaz nebija pārsteigti, ka līknes skrēja bezgalībā – sapnī, kam neizbēgami seko pamošanās. Uz nereālām prognozēm tika būvēti nereāli lēmumi, kas tagad nav īstenojami. Jā, politiķiem ir slikti, jo solījumu nepildīšana pirms vēlēšanām ir pat vairāk nekā pašnāvība. Bet kā ir tautsaimniecībā?
LR Finanšu ministrija kārtējā valsts budžeta apskatā1 ziņo, ka makroekonomisko rādītāju saliktais indekss salīdzināmās cenās 2008. gada oktobrī, salīdzinot ar 2007. gada oktobri, ir samazinājies. Indeksa dinamika ziņojumā uzrādīta kopš 2000. gada. Līkne norāda uz indeksa kāpumu līdz 2001. gada maijam, tad samazinājumu līdz nulles pieaugumam 2001. gada pēdējā ceturksnī un kāpumu līdz 2006. gada sākumam. No 2006. gada sākuma līdz 2007. gada oktobrim, kad iekšzemes kopprodukts stabili auga vairāk nekā par 10%, makroekonomisko rādītāju saliktais indekss svārstījās 5–13% izaugsmes robežās. Kopš 2007. gada vidus līkne uzrāda indeksa samazinājumu, un tas sakrīt ar iekšzemes kopprodukta izaugsmes samazinājumu.
Indekss ir salikts, un tā izmaiņas nosaka iekļauto rādītāju izmaiņu kombinācija. 2008. gada oktobra indeksa samazinājumu noteica tas, ka, salīdzinot ar pagājušā gada oktobri, bija samazinājušies mazumtirdzniecības un rūpniecības izlaides apjomi un naudas daudzums apgrozībā, turpretī pieaugusi nodarbināto vidējā darba samaksa un apgrozījums Latvijas ostās.
Sākums un gals
Ja lejupslīde ir pierādīta, ir jāsaprot, ko tā nozīmē. Pašreizējā lejupslīde sākās no līmeņa, kas nebija noturams ilgstoši. No vienas puses, tautsaimniecība, kas pati neražo ne preces, ne naudu, bez aizņemšanās nevar ilgstoši uzturēt pasakaini lielu algu pielikumu un intensīvu pirktspējas kāpumu. Mūžīgi aizņemties nevar – to nav grūti saprast. Jo mazāka sabiedrība, jo mazāks aizņemšanās tirgus, jo ātrāk tas piesātinās un aizņemšanās iespējas izbeidzas. Nu kurš gan aizdos naudu, zinot, ka aizņēmējs jau tā ir parādos līdz ausīm? No otras puses, augstā inflācija, kas pavadīja aizņemšanās trakumu un algu kāpumu, sabiedrībai un uzņēmējdarbībai nebija vēlama, jo tā vienā rāvienā aprija ieguvumu un grūda postā tos, kas augsto pielikumu nebija ieguvuši vai darbojas ilgtermiņā. Savukārt ar eksportu nekompensēts imports, ko radīja lielā iepirkšanās, apdraudēja valūtu. Valūtas kursa maiņa būtu ietekmējusi uzkrājumus un aizdevumus. Pašreizējā lejupslīde daudzas no šīm kļūdām labo, un to labi var saskatīt Finanšu ministrijas ziņojumā – maksājumu bilances tekošā konta deficīts un preču tirdzniecības negatīvais saldo ir samazinājies, un spiediens uz valūtu ir atslābis. Tāpēc pašreizējā lejupslīde ir vairāk laba nekā slikta.
Jautājums – cik ilgi tautsaimniecības attīstība var samazināties, neciešot kvalitatīvas izmaiņas? Kredītu ekspansija sākās 2003. gada beigās. Ja būtu bijusi mērena izaugsme no 2004. gada, Latvija pašlaik būtu nonākusi ievērojami stabilākā attīstības punktā. Iekšzemes kopprodukts salīdzināmās cenās būtu 7736,2 miljoni latu. Tas ir līmenis, zem kura var runāt par nozīmīgu tautsaimniecības attīstības pasliktinājumu. Lai to sasniegtu, iekšzemes kopproduktam jānoslīd par 11%. Pagaidām ir zaudēti tikai nepilns 1% – būtībā ir iegūta lielāka stabilitāte.
Šķiet, ka starptautiskās organizācijas situāciju saprot labāk nekā Latvijas valdība, tāpēc tielēšanās par finanšu palīdzību nebija ilga. Tūlīt pēc tam, kad bija saņemts apstiprinājums par aizdevuma piešķiršanu Latvijai, finanšu ministrs Atis Slakteris lepojās ar Latvijas valdības tālredzību, kuras rezultātā starptautiskā reitingu aģentūra Fitch paaugstinājusi Latvijas īstermiņa reitingu. Ministrs norāda, ka šāds lēmums pieņemts, jo starptautiskā finanšu palīdzība 7,5 miljardu eiro apmērā un valdības operatīvi sagatavotā stabilizācijas programma nepieļauj valūtas krīzes iespēju, kas ietekmētu turpmāko lejupslīdi.
Šajā paziņojumā ir kāda papildu ziņa. Stabilizācijas programma skar tikai daļu ekonomikas – tās vājākos posmus (sociālās garantijas, valsts pārvaldi, drošību, izglītību, zinātni). Tieši šīs jomas ir galvenie taupības režīma upuri, un tieši tās ir būtiski svarīgas, lai sekmīgi pārveidotu tautsaimniecību un izvairītos no krīzes. Tāpēc jājautā – kā par labu var nosaukt plānu vājināt to, kas ir vajadzīgs un kura nepilnība līdz šim ir kavējusi pilnvērtīgu attīstību? No otras puses, ja pasliktinājums bija vajadzīgs, lai Latvijas ekonomiskā situācija kļūtu stabilāka, tad loģiski – nestabila tā nemaz nav bijusi, vai arī nestabilitāte bijusi virspusēja un viegli novēršama. Šķiet, pēdējā versija ir pareizā. Nestabilitāti radīja panika un burkšķis ap Parex banku, un mēs zinām, kas to noorganizēja. To, ka Latvijas tautsaimniecība ir tālu no sagrāves, apstiprina valsts budžeta dati. 2008. gada oktobrī valsts budžetā tiešām ieplūda mazāk naudas nekā septembrī, taču nodokļu ieņēmumi bija samazinājušies tikai par 1,8%. Septembrī valsts budžets bija saņēmis aizdevumu, un tas, nevis regulārie budžeta ieņēmumi ietekmēja salīdzinājumu. Turpretī, salīdzinot ar 2007. gada desmit mēnešu periodu (no janvāra līdz oktobrim), valsts budžeta ieņēmumi ir palielinājušies par 14% (faktiskajās cenās). Par to nav jābrīnās, jo reālā (no inflācijas ietekmes attīrītā) darba alga turpina paaugstināties. 2008. gada septembrī reālā darba alga pieauga par 6,2%, un vidējā darba alga sasniedza 481 latu. Savukārt „apcirptais” un par „dramatiskas taupības” piemēru dēvētais 2009. gada budžets pārsniegs 2008. gada budžetu par 1% ieņēmumu daļā un 6% izdevumu daļā. Nu, kur te ir sagrāve?
Ilgtermiņa saistībām ārzemju valūtā Fitch saglabāja reitingu BBB – ilgtermiņa saistībām vietējā valūtā reitings ir BBB, īstermiņa saistībām ārzemju valūtā – F3, savukārt valsts kredītreitinga griestu reitings noteikts A-. Tas nozīmē, ka pilnīgam optimismam arī nav pamata un par ilgtermiņa attīstību jādomā pat vairāk nekā par īstermiņa attīstību.
Bet kur ir attīstība?
Ekonomiskajai attīstībai ir vajadzīgs tirgus, finansējums, materiālie resursi un cilvēki, kas strādā – uzņēmēji, vadītāji un darbinieki.
Tirgus
Uzņēmēji saka, ka preču tirgū – gan iekšējā, gan ārējā – samazinās pirktspēja un pārdot ir arvien grūtāk. Iekšzemes tirdzniecības apgrozījums ir samazinājies (septembrī pat par 13,4%), un kritušās cenas. Vērtējot pēc ārējā tirgū piedāvātajām preču grupām, arī var piekrist, ka preču tirgus apstākļi pasliktinās. Tās ir starppatēriņa preces, kuru pieprasījums samazinās, ja samazinās galaprodukta pieprasījums. Neraugoties uz to, eksports pieaug – 2008. gada septembrī, salīdzinot ar 2007. gada septembri, eksports faktiskajās cenās palielinājās par 23,5%. Te jāņem vērā cenu izmaiņas, tomēr pieaugums nav noliedzams. Zīmīgi, ka eksports pieaug uz NVS valstīm, nevis ES valstīm. Otrs tirgus segments ir pakalpojumi. Nozīmīgākie – tranzīta – pakalpojumi pieaug. Pēc Finanšu ministrijas ziņojumā publicētajiem datiem, Latvijas ostās pārkauto kravu apjoms 2008. gada oktobrī, salīdzinot ar 2007. gada oktobri, pieaudzis par 3,2%, bet 11 mēnešu vērtējumā – par 1%. Iespējams, ka ekonomiskās situācijas pasliktināšanās Krievijā radīs papildu iespējas Latvijas tranzītam.
Milzīgs potenciāls slēpjas zināšanu ietilpīgajos pakalpojumos – sevišķi ārstniecības un izglītības pakalpojumos. Skumji, ka valdības stabilizācijas plāna dēļ tie pašlaik ir apdraudēti, jo tiks pakļauti dramatiskajam taupības režīmam. Finansējums
Arī finansējuma pieejamība līdz 2008. gada septembrim uzlabojās, nevis pasliktinājās. Latvijas banku statistika, ko gatavo divas organizācijas – Latvijas Komercbanku asociācija un Finanšu un vērtspapīru tirgus komisija, liecina, ka līdz pat septembrim izsniegto kredītu apjoms pieauga, lai gan lēnāk nekā iepriekš. Tiesa, pēc septembra situācija mainījās, bet, pirms vērtēt, kāda tā ir, pagaidīsim skaitļus.
Materiālie resursi
Materiālo resursu pieejamību var ierobežot vienīgi finansējuma trūkums. Finansējuma pieejamība tuvākajos gados pilnīgi noteikti nebūs tik laba kā iepriekš. Tā pieauguma tempi ir samazinājušies, turklāt lielākā kredītu kategorija bija hipotekārie kredīti. No otras puses, resursu cenas arī ir ievērojami samazinājušās. Uzņēmējam ziņa, ka resursu cenas necelsies, ir laba ziņa, bet ziņa, ka tās pazemināsies, ir ziņa, ka sākas lielo iespēju laiks. Kur ir problēma?
Blakus labām ziņām ir arī sliktās ziņas – rūpniecība tiešām sarūk, tirdzniecības apgrozījums samazinās, ES fondu projektus nevar īstenot, jo bankas nedod kredītus. Ieguldītā nauda tiek zaudēta, darbi paliek pusdarīti, uzņēmumi izput, cilvēki zaudē darbu un strādājošo algas vairs nepalielinās. Sliktās ziņas vairāk krīt acīs, jo tās ir saistītas ar grūtībām un depresiju. Taču būtībā tautsaimniecības sistēma harmonizējas – strādājošo ienākumi un pirktspēja iekšējā tirgū, kas līdz šim bija galvenais izaugsmes virzītājs, kļūst atbilstoši tautsaimniecības ienesīgumam, cenas – atbilstošas pirktspējai, un gan jau arī banku atturībai kredītu došanā projektiem ir pamats. Citiem vārdiem, no balles pilī nākas atgriezties savā būdiņā un dzīvot tur, kamēr nebūs uzcelta pašu pils. Tiem, kuri bija iedomājušies, ka balle turpināsies mūžīgi, bez zaudējuma sajūtas neiztikt.
Sportisti par zaudētām spēlēm mēdz teikt, ka sakāves cēlonis bijis spēlētāju galvās. Iespējams, arī Latvijas tautsaimniecības problēmas ir galvās. Slimīgi saasinātās krīzes gaidās sabiedrība nespēj novērtēt priekšrocības, ko rada izveidojusies ekonomiskā situācija, – resursi kļūst lētāki, tirgus attīrās no liekiem spēlētājiem, un neba visi potenciālie uzņēmēji ir kredītu žņaugos. Turklāt valdības politika, kuru uzņēmēji tā respektē, nav tik ietekmīga, kā šķiet. Būtībā tā ir tik slābana, ka nemaz nav jūtama. Bailēm ir lielas acis, bet maza jēga
Žēl, ka sabiedrība tiek baidīta un radīta lieka panika. Tā nevienam nepalīdz – ne tiem, kuri izmisīgi lāpa savas kļūdas uz citu rēķina, ne tiem, kuriem pašlaik būtu jāspēj saglabāt no naudas grozīšanas iegūto un vairot to ilgtspējīgākā biznesā.
Iepriekšējās sadaļās apzināti nav analizēts ceturtais – patlaban pats svarīgākais ekonomiskās attīstības nosacījums ir aktīvie cilvēki. To nozīmi savā Ziemassvētku vēlējumā precīzi novērtēja Valsts prezidents Valdis Zatlers – ir svarīgi noticēt sev. Ir jāaizmirst par valdības rosīšanos pašu radīto šausmu un izbīļa ēnā un jāstrādā pilnīgi jaunā veidā – pa īstam. Ne tikai uzņēmējiem jāmaina priekšstats par to, kas ir laba uzņēmējdarbība, bet arī strādājošiem jāsaprot, ko nozīmē labs darbs un rūpes par savu uzņēmumu. Šis ir būtisku pārveidojumu laiks, kas parādīs lietu un cilvēku īstumu, un šoreiz reformu objekts ir cilvēku attieksme pret dzīvi un darbu.
Vēl kāda doma būtu jāpadomā dziļāk – kur palikusi nauda, ko Latvijas uzņēmēji ieguva gan no augstās inflācijas un reālā valūtas kursa svārstībām, gan nekustamā īpašuma tirgus? Vai tiešām visa noplītēta? Vai varbūt labi noslēpta vai aizvesta? Žēl gan. Patlaban Latvijai tā būtu noderējusi. Ja tā būtu nonākusi tautsaimniecībā, iespējams, Latvijai nebūtu jāstaigā pasaulē ar izstieptu roku. Bet varbūt Latvijas ekonomiskā politika pēc „visi ir blēži” un „skaldi un valdi” principa ir pilnīgi nepareiza šādam laikam. Jo nepareizas zāles dažkārt nodara lielāku ļaunumu nekā pati slimība. Sevišķi, ja tās lieto, kad slimība vēl nav pat atrasta un tās cēloņi nav saprasti.