Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Savulaik ļoti populāri tā dēvēto dzīvo stūrīšu iemītnieki bija kāmīši. Viņi itin bieži pildīja arī mājas mīluļu funkcijas. Diemžēl nu, kad mūsu zemē dabūjami arī dažnedažādi eksotiski radījumi, kāmji nav tie iekārojamākie mīļdzīvnieki. Un, ja kādā mājā tomēr šāds grauzējs atrodams, tad neba nu parastais rudkažokainis, bet vismaz Džungārijas kāmis.
Savvaļā sastopamas gandrīz divdesmit kāmju sugas. Vairākuma šo sugu pārstāvji nebūt nav tie simpātiskākie radījumi. Viņi mēdz krietni krist uz nerviem lauksaimniekiem, jo posta sējumus un ražu.
Nīgruļu radinieki
Noķerti un būrītī ielikti, šie dzīvnieki nebūt nekļūst par jaukiem mīļumiņiem, bet ir nikni īgņas, kuri izmanto pirmo izdevību, lai ielaistu savus asos priekšzobus cilvēka miesā.
Viens no retajiem izņēmumiem ir Sīrijas jeb zeltainais kāmis. Šīs sugas grauzēji apveltīti ar maigāku raksturu un spēj pierast pie cilvēkiem, zināmā mērā pat pieķeras savam barotājam un rotaļu biedram. Šā iemesla dēļ sīrieši savulaik bija populārākie grauzēju entuziastu mīluļi. Taču viņu kā mājdzīvnieku vēsture nebūt nav sena.
Pirmās ziņas par Sīrijas kāmjiem Rietumeiropā nonāca 1839. gadā, kad sugu atklāja un aprakstīja angļu zoologs Džordžs Voterhauzens. Daži eksemplāri, savu mūžu nodzīvojuši, kā izbāžņi rotāja Londonas un Beirūtas dabas muzeju ekspozīcijas. Nekādu interesi suga neizraisīja gandrīz simt gadu, līdz kādam entuziastam radās jautājums – vai šādi grauzēji vēl maz eksistē? Vienubrīd suga tika uzskatīta par izmirušu. Taču 1930. gadā Jeruzālemes universitātes profesoram Arahoni izdevās uziet nelielu zeltaino kāmju koloniju. Šis vīrs savā laboratorijā iemitināja trīs kāmjus. Dzīvnieki tur savā nodabā dzīvojās un vairojās, taču kalpoja vien kā pierādījums tam, ka suga nav izmirusi. Dažus gadus vēlāk gan citiem zinātniekiem ienāca prātā doma, ka kāmjus var izmantot kā laboratorijas dzīvniekus dažādiem eksperimentiem. Par mājas mīluļiem Sīrijas kāmji kļuva pēc Otrā pasaules kara. Vispirms viņi savaldzināja ļaudis Amerikā, bet vēlāk arī Eiropā.
Pārbaude ar kāmi
Savā ziņā kāmja kā mājas mīluļa iegāde ir kā eksperiments. Gandrīz katrs bērns kaut reizi vēlējies, lai viņam būtu suns vai kaķis. Taču, bērnam augot, viņa intereses mainās, rotaļas ar draugiem kļūst aizraujošākas nekā rūpes par četrkājaino draugu, un dzīvnieks paliek novārtā, labākajā gadījumā nonākot vecvecāku gādībā.
Ar kāmja (vai cits grauzēja) palīdzību iespējams bērnam iemācīt rūpēties par dzīvo radību, kas pieņemta mājās, pārbaudīt, cik ļoti bērns ir gatavs uzņemties atbildību. Jā, un arī ļaut apjaust, ka nekas šai pasaulē nav mūžīgs – kāmji dzīvo dažus gadus... Turklāt, jo labāk bērns par savu mīluli būs rūpējies, jo ilgāks grauzēja mūžs.
Parasti kāmjus baro ar dažādu graudu maisījumiem, taču nedrīkst aizmirst, ka šie dzīvnieki ir visēdāji – savvaļā viņi pamanoties pat kādu putnu nomedīt. Tāpēc ēdienkartē dažkārt iekļaujama arī gaļa vai kukaiņi. Vienmēr jābūt pieejamam svaigam ūdenim. Galvenais ir mazo negausi nepārbarot – citādi kāmis aptaukosies.
Jāuzmana, lai grauzēja būra durvis vienmēr būtu cieši noslēgtas. Nokļūšana brīvsolī dzīvniekam nozīmē neizbēgamu nāvi – piemēram, kāds viņam var nejauši uzkāpt, ievērt durvīs. Ja saimnieks nolēmis ar mīļumu rotaļāties, labāk to darīt uz grīdas – krītot no galda, sīkulis var salauzt kādu kaulu vai nosisties.
Ne tikai būrītī
Būrī pavisam noteikti jābūt migai, kur dzīvniekam neviena netraucētam atpūsties un pasnaust, taču tikpat noteikti jābūt arī laipām, pa kurām paskraidīt. Vēlams arī skrejrats. Dažiem kāmjiem skraidīšana kļūst par īstu apmātību – viņi, tikko pamodušies, nedodas vis pie barības trauciņa, bet gan uz savu trenažieri un skrien līdz pagurumam.
Ja cilvēks ar dzīvnieku regulāri nodarbojas, mazulītis savam saimniekam sirsnīgi pieķeras, pat atsaucas uz vārdu. Kontaktam un nodarbībām jābūt regulārām. Tad gan kāmis labi jutīsies, arī rokās paņemts. Šie dzīvnieki ātri vien iegaumē ne tikai saimnieka un citu cilvēku specifisko smaržu, bet arī pazīst balsi. Jābrīdina gan, ka pat ļoti mīļš un maigs kāmis var sāpīgi iekost, ja no kaut kā izbīstas, tāpēc nemēģiniet aiztikt aizmigušu kāmi, un arī pēc pamošanās viņam nepieciešams kāds laiks, līdz prāts darbotos.
***
FAKTI
Sīrijas (zeltainais) kāmis
(Mesocricetus auratus)
Savvaļā sastopams: Sīrijā
Domesticēts: 1930. g.
Ķermeņa garums: 17–18 cm
Svars: līdz 130 g
Apmatojums: biezs, mīksts
Krāsa: dabiskā – zeltaini ruda; selekcionētas dažnedažādas krāsas
Dzīves ilgums: 2–4 gadi
Cena zooveikalos: aptuveni 2 lati
***
EKSPERTA VIEDOKLIS
Jevgeņija Šelflere, Zoocentra tirdzniecības tīkla veikala pārdevēja
Kad kāmis nobijies, viņš izstumj no vaigiem barību
Kāmīši ļoti ātri vairojas – ik pēc diviem mēnešiem pasaulē nāk jauna paaudze. Mēdz būt, ka piedzimst pat 10 dzīvnieciņi, vidēji to ir seši septiņi, pavisam reti – divi vai trīs. Mazulis ir aptuveni 10 gramu smags, pieaugušā svars sasniedz 20 gramu. Lielākoties viņi dzīvo divus trīs gadus.
Kāmju mamma mēģina visus savus bērnus izbarot. Ja saimnieki, kas iegādājušies kāmīšus, regulāri nenodrošina ūdeni un barību, kāda daļa jaundzimušo var aiziet bojā, paliks tikai visspēcīgākie un veselīgākie.
Kāmju ēdienkartē jābūt dažādu veidu sēkliņām, riekstiem, augļiem, dārzeņiem, taču tie jāsagriež pēc iespējas mazākos gabaliņos, lai dzīvniekiem nerastos problēmas tos apēst.
Raksturīgi, ka kāmji, sajūtot briesmas, izstumj ārā barību. Tā viņi atbrīvojas no lieka smaguma, lai spētu ātrāk paskriet. Šie dzīvnieki barību uzglabā vaigos, ziemas laikā tā vairāk nepieciešama, īpaši, ja gaidāms pieaugums.
Mūsu veikalā katram dzīvnieciņam ir sava atsevišķa mājiņa. Tur uzturas mamma un tētis, no zāles stiebriem veido migu. Dienas laikā viņi vairāk guļ, jo ir izteikti nakts dzīvnieki. Diennakts tumšajās stundās kāmji skraidelē pa savu būri, rotaļājas, trokšņo, arī ēd.
Džungārijas kāmji atšķirībā no parastajiem jeb Sīrijas kāmīšiem savas dabiskās vajadzības nokārto jebkurā vietā. Aptuveni reizi nedēļā viņu sprosti ir jātīra, taču tas dzīvniekos izraisa stresu, viņi uztraucas, izmisīgi skraidelē. Jo mazāk viņus traumē, jo labāk.
Savā starpā draudzīgi, cits ar citu rotaļājas. Taču, ja vienā būrī, kur jau dzīvo kāda kāmju mamma ar savējiem, ieliks otru, attieksme krasi mainīsies. Svešu iemītnieku nepieņem, un dzīvnieki noteikti kļūs agresīvāki. Tad, kad man pašai mājās bija aprūpējami dzīvnieki, meklēju nepieciešamo informāciju pie veterinārārsta. Zināšanas esmu papildinājusi Jelgavā – Latvijas Lauksaimniecības universitātē. Vislielāko pieredzi var iegūt, tieši strādājot veikalā, kontaktējoties ar dzīvniekiem, vērojot viņu uzvedību, rūpējoties par viņiem.