Uzņēmējam pašam būtu jāzina, cik tālu var iet (2)

Pirms stāšanās šajā amatā Ieva Jaunzeme pusotru gadu strādāja Briselē par LR Pastāvīgās pārstāvniecības Eiropas Savienībā padomnieci ekonomikas jautājumos. Lai gan darbam Briselē viņa tika norīkota uz četriem gadiem, tomēr pati saka, ka labprāt izmanto iespēju atgriezties Latvijā. Pirmkārt, te bija palikusi viņas ģimene, un, otrkārt, viņa nekad nav izvirzījusi sev mērķi strādāt Eiropas Komisijā. Palikt Briselē esot vērts tikai tad, ja cilvēks grib un var dzīvot šim mērķim — atrast darbu Eiropas Komisijā, izturēt visus pārbaudījumus un deviņus mēnešus ilgo pārbaudes laiku. Viņai neesot bijis pārliecības, ka šis darbs pilnībā atbilstu viņas interesēm un pieredzei.

Jau augstskolas laikā Jaunzeme sāka strādāt Labklājības ministrijā, bet pēc tur nostrādātiem astoņiem gadiem kļuva par Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektori un šajā amatā nostrādāja četrus gadus — līdz laikam, kad Latvija iestājās Eiropas Savienībā. Briselē Ievas ziņā bija makroekonomiskā politika, statistika un jautājumi, kas saistīti ar struktūrfondiem. Viņa pati teic, ka darbs ir bijis cieši saistīts ar atjaunoto Lisabonas stratēģiju, un Latvijas nacionālo Lisabonas stratēģijas plānu, kas neesot tikai formāls dokuments, jo, no Latvijas raugoties, viss izskatās pavisam citādi, nekā strādājot ES "viducī". Eiropas pretrunas un problēmas vienmēr ir tikušas atrisinātas, lai cik grūtas un smagas arī reizēm esot pārrunas pirms tam. "Vienotā tirgus vārdā laikam var atrisināt jebko," saka Ieva.

Jā, no Latvijas raugoties, Eiropas vienotais tirgus, darba devēju un darba ņēmēju attiecības un konkurences iespējas gan izskatās kā process, kas tiek virzīts par labu vecajām ES dalībvalstīm...

Īrija un Anglija visos Eiropas saietos apgalvo, ka viņiem no darba tirgus atvēršanas ir bijis liels labums, viņi ir bijuši ieguvēji. Citās Eiropas Savienības "vecajās" dalībvalstīs pieaug nelegālā nodarbinātība, un viņiem ar to jārēķinās. Es Briselē īrēju dzīvokli, un mājas saimnieks man stāstīja: ja atbrauc poļu celtnieks, viņš visu izdara ļoti labi, norunātajos termiņos un nav problēmu. Diemžēl elektroinstalācijas darbus poļu strādnieks nevar veikt, tad sākoties problēmas, jo ar vietējiem strādniekiem esot problēma problēmas galā — darbam nav kvalitātes, netiek ievēroti nekādi termiņi un darbu izmaksas pasūtītājam dramatiski pieaug. Uz to, ka cilvēki brauc un strādā nelegāli, var aizvērt acis, bet ar to būs jārēķinās, un tātad agrāk vai vēlāk jautājumu vajadzēs risināt. Tādēļ jautājums par Eiropas pakalpojumu tirgu nav tik vienkāršs un nepārprotami skaidrojams.

Ja galvenais kritērijs ir patērētājs, tad kā var komentēt Eiropas Parlamenta lēmumu par to, ka viesstrādniekiem un ārzemju kompānijām jāpiemērojas katras valsts likumdošanai un noteiktajam algas minimumam? Patērētāju dzīvi tas padara dārgāku.

Runājot par pakalpojumu brīvo tirgu, jāteic, ka tajā ir daudz nianšu un arī līdz šim tika prasīts, lai viesstrādniekam maksātu minimālo algu, kas noteikta katrā valstī. Turklāt jāatceras, ka "vecajā" Eiropā ir ļoti spēcīgas arodbiedrības, kurām arī jāatpelna sava nauda, ko maksā to dalībnieki. Ienākot darbaspēkam no jaunajām dalībvalstīm, Īrijā ir pazeminājušies ienākumi uz vienu iedzīvotāju, bet īri par to īpaši neskumst. Agrāk Īrijā tika akcentētas tā dēvētās augstās tehnoloģijas, bet infrastruktūras attīstībai viņiem pietrūka spēka. Īrija teic, ka tagad viņiem beidzot ir ne tikai nauda, bet arī darbaspēks šim nolūkam un ir ļoti apmierināta. Pēc Īrijas domām, valstij vajag un tā var uzņemt vēl aptuveni četrdesmit tūkstošus viesstrādnieku. Īrijas nacionālās stratēģijas programmā ir vesela sadaļa par provokatīvo imigrācijas politiku — viņi ir paredzējuši virkni pasākumu, kā darba devējam atvieglot iespēju pieņemt darbā strādniekus. Šajā pasākumu plānā ir ietverti arī valodas kursi un vēl citas lietas, lai tikai darba devējs pieņemtu cilvēku darbā. Īri uzskata, ka tas viņu valstij ir vajadzīgs, un viņiem ir pilnīgi vienalga, kā uz to raugās "vecā" Eiropa.

Vai pastāv atšķirība starp to, kā konkurences jautājumus risina Eiropā un Latvijā?

Vērtējot Lisabonas atjaunotās stratēģijas nacionālās programmas, tika secināts, ka ļoti maz valstu savās programmās ir minējušas konkurences veicināšanu. Arī Latvijai par šo jautājumu programmā ir tikai pāris teikumu. Tomēr jaunajām dalībvalstīm ienākot Eiropā, šis jautājums ir kļuvis aktuālāks. Vispār Eiropā konkurences jautājumi tiek stingri regulēti un uzraudzība ir nopietna. Eiropas Kopienas Dibināšanas līgumā ir astoņdesmit pirmais pants par uzņēmumu apvienošanos un astoņdesmit otrais pants par negodīgu konkurenci, un šajā jautājumā Eiropas Komisijai ir visai lielas pilnvaras. Šobrīd Eiropu vairāk interesē manis minētais astoņdesmit otrais pants par negodīgu konkurenci — kā aprēķināt patiesos zaudējumus, kas rodas negodīgas konkurences dēļ ilgtermiņā, jo par uzņēmumu apvienošanos vairāk vai mazāk ir skaidrība. Tiek pētīts tirgus, lai vajadzības gadījumā iejauktos radītajā tirgus deformācijā gan ar politiskiem, gan ar administratīviem līdzekļiem. Protams, šī jaunā pieeja ir ļoti darbietilpīga. Pašlaik līdz trīsdesmit pirmajam martam vēl notiks diskusijas par to, kā labāk ieviest šo astoņdesmit otro pantu.

Kur slēpjas Latvijas problēmas attiecībā uz negodīgas konkurences pamanīšanu un apkarošanu — likumdošanā, nespējā šo procesu uzraudzīt vai vēl kādā citā iemeslā, ko neesam pamanījuši?

Protams, varētu teikt tā — ja cilvēki ievērotu desmit baušļus, tad nevajadzētu rakstīt likuma blāķus un sekot, kā tie tiek izpildīti. Lietišķi runājot, ar likumdošanu mums viss ir kārtībā, lai gan, protams, vienmēr var vēlēties labākus likumus un labākus noteikumus. Arī pilnvaras Konkurences padomei ir pietiekami lielas. Latvijā problēma ir tā, ka gan valstij, gan uzņēmējiem ir svarīgās un mazāk svarīgās problēmas, kas tiek risinātas, bet par ikdienas dzīves neatņemamu pamatu nav kļuvusi izpratne par to, ko drīkst un ko nedrīkst darīt. Piemēram, aizvien vairāk uzņēmumu grib iegūt starptautisko kvalitātes sistēmas ISSO sertifikātu, bet Latvijā nav daudz uzņēmumu, kas būtu domājuši par Labās prakses rokasgrāmatas izstrādi konkurences jomā. Eiropā tā, tāpat kā ISSO sertifikāts, ir normāla ikdienas prakse. Rokasgrāmata ir palīgs uzņēmuma vadītājam, lai viņš zinātu, cik tālu var iet savā vēlmē nopelnīt. Konkurences pamats ir pašregulācija. Uzņēmējam ir jāzina, cik tālu viņš var iet, nepārkāpjot likumu. Liela nozīme ir nozaru asociācijām, jo to uzdevums nav tikai lobēt savējo intereses, bet arī viņus izglītot. Arī valstij līdz šim konkurences jautājumi nebija prioritāšu skaitā. Īsi sakot, ar likumu vien nepietiek, lai ievērotu godīgas konkurences principus, ļoti svarīga ir cilvēku izpratne un attieksme. Piemēram, cik ilgi var notikt kāda akcija, lai tā jau nekļūtu par cenu dempingu? Tas ir labas ticības jautājums, tam jābūt pašsaprotamam jautājumam, jo likumā akcijas ilgumu nevar noteikt katram pārdošanā esošajam produktam. Protams, ja kaut kādas lietas rada problēmu, tad likumā vai noteikumos tās ir jāatrunā — kā tas, piemēram, Eiropā ir ar izpārdošanām, kas ir noteiktas konkrētā laikā: Briselē tās notiek janvārī un jūlijā. Īsi sakot, izmeklēšana negodīgas konkurences vai dominējošā stāvokļa izmantošanas gadījumos ir grūtāka un darbietilpīga, bet tas ir izmantojamo metožu, ne likumdošanas jautājums. Mums šobrīd ļoti svarīga ir tirgu analīze, kas patiesībā Latvijā nenotiek. Pēdējais pētījums šajā jomā, kas var noderēt tirgu konkurences jautājumā, ir veikts 1992. gadā. Protams, ārvalstu investoru interesē, kas notiek, bet tie vairāk ir apraksti, likumdošanas analīze un tamlīdzīgi. Regulējamās jomas — gāzes, elektroenerģijas tarifi interesē visus, tas ir svarīgi arī Eiropā, bet tas arī viss. Lai noteiktu, kāda situācija ir tirgū, pastāv noteikti rādītāji, indeksi, pēc kuriem vērtēt.

Kā dažādās jomās Latvijas tirgu ietekmē monopoli?

Latvijā ir dažas jomas, kurās tie ir, bet būt par monopolu nav noziegums, tas nav pārkāpums. Pārkāpums ir ļaunprātīgi izmantot šādu situāciju. Piemēram, Latvijā ir tikai viena preses vairumtirdzniecības bāze, bet viņus par to nevar vainot. Tā ir tirgus niša, kurā var ienākt katrs, kurš to grib — esošais spēlētājs nedrīkst kavēt šo ienākšanu, izmantojot savu stāvokli. Kamēr nekas tāds nenotiek, vienīgajam spēlētājam neko nevar pārmest. Starp citu, Latvijas likumdošanā tiek lietoti divi jēdzieni — "monopols" un arī termins "dominējošais stāvoklis", un par to tiek runāts, ja dalībnieka tirgus daļa ir vismaz četrdesmit procentu. Konkurences padome ir izstrādājusi priekšlikumus likumdošanai dominējošā stāvokļa sliekšņa pazemināšanai līdz pat trīsdesmit procentiem. Bet tas vēl ir diskutējams jautājums.

Vai Lattelekom joprojām ir monopols?

Es domāju, ka Lattelekom vairs nav monopols. Regulētie tarifi varētu pazemināties ātrāk, bet tas ir valsts regulatora jautājums. Ja mūsu iedzīvotāji būtu elastīgāki — kādi viņi pamazām arī kļūst —, Lattelekom tirgus daļa samazinātos aizvien straujāk, jo cilvēki tomēr pāriet uz citiem fiksētajiem operatoriem, kas ir pietiekami progresīvi, lai ieietu tirgū. Tas ir tikai laika jautājums.

Viens no jautājumiem, kas Latvijā ik pa brīdim parādās, skar degvielas tirgu. Līdz šim nav atrastas nekādas karteļa pazīmes, kas liecinātu par savstarpēju vienošanos uzturēt augstu cenu, bet tajā pašā laikā uzcenojums degvielai pie mums ir salīdzinoši augsts.

Pašlaik jautājums par degvielas tirgu ir mūsu dienaskārtībā, tomēr, runājot par šābrīža aktualitātēm, jāteic, ka neesam saņēmuši nevienu iesniegumu no mazajiem degvielas tirgotājiem (saruna notika 1. martā — aut.). Gribu tomēr pateikt dažas lietas, kas attiecas ne tikai uz degvielas tirgu. Tirgos, kur konkurence ir liela, tiek izmantoti visi līdzekļi, lai cīnītos par savu tirgus daļu, un, protams, tiek mēģināts padarīt Konkurences padomi par ieroci šajās cīņās savās interesēs. Konkurences padomes viens no lēmuma veidiem ir lietas neierosināšana, kas prasa tikpat daudz darba, cik lēmums par lietas ierosināšanu. Sūdzības iesniedzējs bieži vien atnes savu iesniegumu un tūlīt pēc tam dodas uz plašsaziņas līdzekļiem, lai skaļi paustu, ko viņš ir izdarījis, un paziņotu, kas tagad būtu darāms Konkurences padomei un ko tā noteikti darīs. Mēs izmeklējam lietas materiālus un, piemēram, konstatējam, ka mums pret notiekošo iebildumu nav, jo likums nav pārkāpts. Savukārt sūdzības iesniedzējs ar savu skaļo rosīšanos sabiedrībā ir radījis zināmu iespaidu, turklāt pēc mūsu lēmuma lietu neierosināt, tikpat skaļi pārmet, ka mēs neko nedarām. Par degvielas tirgu pašlaik varu pateikt to, ka tajā ir izveidojušās divas pretējās puses — lielie un mazie tirgotāji. Kā jau sacīju, šobrīd iesniegumu no mazajiem degvielas tirgotājiem neesmu saņēmusi.

Vai reklāma, kas neatbilst patiesajam piedāvājumam un maldina patērētāju, ietilpst Konkurences padomes darba jomā? Piemēram, vai Konkurences padomes ziņā ir Viasat reklāma, kas apgalvo, ka ir vienīgie digitālās televīzijas pakalpojumu sniedzēji?

Ja reklāma ir maldinoša, skar sabiedrības intereses un tādā veidā ietekmē konkurentu, un tam kaitē, tad Konkurences padome izskata tādu lietu. Jāatceras, ka Reklāmas likuma ievērošanu uzrauga četras institūcijas — Konkurences padome, Patērētāju tiesību aizsardzības centrs, Valsts farmācijas inspekcija un arī Nacionālā radio un televīzijas padome. Jūsu minētā reklāma būtu jāpapēta, lai es varētu atbildēt, vai tā attiecas uz mūsu pārraudzības jomu. Mēs izskatījām un konstatējām reklāmas likuma pārkāpumus SIA Tele 2 izplatītajās reklāmās par sarunu tarifiem un uzlikām uzņēmumam naudas sodu — reklāmā bija norādīts, ka var zvanīt jebkuram operatoram par vienu cenu, bet tas neatbilst patiesībai.

Ja divas bankas izmanto gandrīz vienādu reklāmu un abas strīdas, kura no kuras to ir "nošpikojusi" — vai arī tas ir Konkurences padomes darba lauks?

Banku strīds šajā gadījumā par reklāmu drīzāk ir autortiesību jautājums un nevajadzētu aizmirst, ka šādus strīdus var risināt tiesa.

Un kā ir ar reklāmu, kas piedāvā labus un kvalitatīvus dzīvokļus, kuru būvniecībai un apdarei izmantoti nekvalitatīvi materiāli un darbs ir paveikts slikti?

Tas drīzāk ir Patērētāju tiesību aizsardzības centra jautājums, jo skar atsevišķu patērētāju intereses. Konkurences padome risina jautājumus, kas vairāk skar jaunu dalībnieku iespēju ienākt tirgū, maldina sabiedrību un tādā veidā kropļo tirgu. Turklāt — jau sacīju, ka daudzus jautājumus var skatīt tiesā. Protams, arī mūsu lēmumus var pārsūdzēt administratīvajā tiesā, un tā tas parasti arī notiek.

Ja runājam par patērētāja interesēm, no vienas puses, un par negodīgu konkurenci, no otras puses, tad jājautā — kā vērtēt lidostas Rīga atlaižu shēmu, kas dažām aviokompānijām paredz atlaides pat līdz astoņdesmit procentiem? Galu galā, pateicoties šīm atlaidēm, pasažieriem tagad ir pieejamas lētākas aviobiļetes.

Pagājušajā gadā Konkurences padome izskatīja sešu aviokompāniju iesniegumu par to, ka dažām aviokompānijām piedāvātās atlaides rada negodīgus konkurences apstākļus un esošajām atlaidēm — vai nu divdesmit, vai astoņdesmit procentu — nav ekonomiskā pamatojuma. Konkurences padome informēja Ministru Kabinetu, ka šajā jautājumā ir iespējams Eiropas Kopienas Dibināšanas līguma astoņdesmit otrajā pantā noteikto aizliegumu pārkāpums un pagarināja sava lēmuma pieņemšanas termiņu līdz šā gada 24. martam, lai sīkāk izpētītu visus lietas apstākļus. Ministru Kabinets pagaidām nekā nav reaģējis uz šo situāciju. Mēs pieņemsim lēmumu un tad jau redzēsim, kas notiks tālāk. Protams, lielās atlaides palīdz pazemināt aviobiļešu cenas un tas patīk pasažieriem, bet jāsaprot arī tas, ka šāda situācija neļauj pakalpojumu tirgū ienākt jauniem spēlētājiem. Līdz ar to var sacīt, ka cenas pazeminās nevis konkurences dēļ, bet tiek pazeminātas mākslīgi. Lai nu kā, jāgaida Konkurences padomes lēmums šajā lietā.

Vai Konkurences padomei pietiek resursu, lai pildītu savas funkcijas?

Līdz šim ar godīgu konkurenci saistītie jautājumi nebija valdības prioritāšu lokā un finansējums Konkurences padomei bija ne pārāk liels. Šogad beidzot Konkurences padome ir saņēmusi lielāku finansējumu un tagad ir iespējas pārskatīt algas, kuras līdz šim vidēji bija ap diviem simtiem latu "uz papīra". Tomēr man jāsaka, ka padomē stādā labi speciālisti un tagad ir cerība, ka varēsim pasūtīt arī tirgus pētījumus. Tiesa, Latvijā ir tikai daži, kas tādus var un prot veikt, tomēr ceru, ka mums izdosies sekmīgi īstenot konkursu tirgus pētījumu jomā.

Par Konkurences padomes darbu līdz šim ir dzirdēts maz vai arī dzirdētajam ir bijusi negatīva pieskaņa. Kāpēc?

Mēs esam izziņas iestāde, tāpat kā prokuratūra vai policija varam ierosināt lietu, un mūsu darba apstākļi tomēr ir visai specifiski. Mums ir tiesības ar tiesas lēmumu izņemt lietas, veikt izmeklēšanu un tamlīdzīgi, tādēļ, piemēram, lēmumi nekad netiek pieņemti vienpersoniski, visas sarunas ar sūdzību iesniedzējiem tiek ierakstītas un pārrunas notiek, no mūsu puses piedaloties diviem cilvēkiem. Laikam šī specifiskā darba rakstura dēļ līdz šim Konkurences padomes darbs nav ticis īpaši popularizēts un skaidrots. Esmu iecerējusi, ka turpmāk sadarbība ar sabiedrību būs daudz plašāka un vairāk runāsim par padarīto. Uzskatu, ka sabiedrībai nav jāslēpj mūsu labi padarītie darbi — tā nav lielīšanās, bet kāpēc gan lai cilvēki nezinātu, kā tiek tērēta nodokļu nauda? Pētot dažādus tirgus, mēs varētu secināt, kāda tajos ir situācija un pēc pašu iniciatīvas, ko mums likums atļauj, varētu veikt pārbaudes jautājumos par dominējošā stāvokļa izmantošanu un negodīgu konkurenci. Tāpat arī ceru, ka mums izdosies saīsināt lietas izmeklēšanas ilgumu, ko likums nosaka pat līdz diviem gadiem.

Labi speciālisti ir vajadzīgi ne tikai Konkurences padomē — vai, jūsuprāt, cilvēki ar darba pieredzi Eiropas institūcijās ir ieinteresēti atgriezties Latvijā?

Ir cilvēki, kam patīk strādāt Eiropas Savienības institūcijās, un viņi tur labprāt paliek. Tomēr domāju, ka lielākā daļa darbinieku atgriezīsies strādāt Latvijā, ja vien viņiem piedāvās labu darbu un atalgojumu. Lai arī mūsu pārstāvniecības darbiniekiem Briselē algas nav pārāk lielas, jo daļu naudas veido kompensējošie maksājumi, lai cilvēks, piemēram, varētu noīrēt dzīvokli, nedomāju, ka cilvēks ar Eiropas pieredzi būs ar mieru atgriezties Latvijā vecākā referenta amatā. Attieksme pret saviem Eiropas darbiniekiem katrā ministrijā ir atšķirīga un patiesībā cilvēkus pēc darba līguma beigām var dabūt atpakaļ uz Latviju, ja vien ministrija to tiešām vēlas un tai vajag speciālistus ar Eiropas pieredzi. Es domāju, ka palikt Eiropā ir vērts tad, ja cilvēks grib un var saņemt darbu Eiropas Komisijā. Interesanti, ka Anglijai ir sava programma, kā panākt, lai Eiropas Komisijas darbinieki būtu ar mieru atgriezties Anglijā — angļi uzskata, ka šie cilvēki ar savu pieredzi ir vērtīgs ieguvums.

Vai strādājot Briselē, esat kļuvusi diplomātiska un tagad runājat, apdomājot katru vārdu?

Par diplomātu neesmu kļuvusi nemaz (smejas). Valsts politiku veido politiķi Latvijā, un darba grupās eksperti un speciālisti var paust un aizstāvēt jau iepriekš definētās savas valsts intereses. Mana tolerance gan ir ļoti pieaugusi, jo pārstāvniecība ir vieta, kur visi ir līdzīgi, ar visiem jāprot sastrādāties. Darbs Briselē man bija lielā dzīves skola. Domāju, ka es gan arī agrāk neesmu bijusi skarba priekšniece, varbūt vienīgi tad, ja patiešām tas nepieciešams lietas labā.