Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Apsverot visus aspektus, vai mūsdienās kopumā savā dzīvē esat laimīgi? Jā? Labi. Bet vai esat pārliecināti? Laime ir liels jautājums pētniekiem un citiem gudriniekiem, tāpēc nav nekāds brīnums, ka cilvēki var arī nezināt atbildi uz šo vienkāršo jautājumu: “Vai esi laimīgs?”
Laimes bizness ir sarežģīts arī ekonomistiem. Alans Krugers, ekonomists, kurš ir arī viens no galvenajiem laimes pētniekiem, labprātāk runā par “subjektīvo labklājību” - daļēji tāpēc, ka “laime izklausās nedaudz frivoli”.
Ekonomistu izvairīgā attieksme nav saistīta ar drūmu noskaņojumu vai to, ka ekonomistiem rūp tikai nauda. Tas tāpēc, ka kopš trīsdesmitajiem gadiem ekonomikas teorija ir sludinājusi, ka vienīgais, kas dara cilvēkus laimīgus, ir viņu nodarbošanās. Jūs labāk izvēlaties apēst vēl vienu šokolādīti? Mēs, ekonomisti, varam tikai pieņemt, ka šī bija izvēle, kas palielināja jūsu laimi.
Bet Krugers ir viens no augošās ekonomistu un psihologu armijas, kas norāda uz pretējiem gadījumiem. Piemēram – lai gan jūs izvēlaties savu laulāto draugu, nevis vecākus, cilvēkiem bieži vairāk prieka sagādā laika pavadīšana ar vecākiem nekā laulāto draugu.
No otras puses, precēti cilvēki apgalvo, ka viņi ir laimīgāki nekā vientuļie cilvēki. Kas izskaidro šo pretrunu? Atšķirību veido negaidīts cēlonis: tas, cik apmierināti jūs esat ar savu dzīvi, nebūt nesaistās ar jūsu izjūtām, to patiešām dzīvojot.
Atšķirība ir saskatāma divās galvenajās pieejās laimes pētījumiem. Pētnieki var uzdot variācijas par jautājumu, ar ko sākas šis raksts, lai mēģinātu noteikt kopējo apmierinātības līmeni ar dzīvi. Vai arī viņi var izmantot “dienas rekonstrukcijas metodi”, kam pievēršas Krugers un psihologs Daniels Kānemans, kurš gan apgalvo, ka maz zina par ekonomiku, tomēr saņēmis šajā jomā Nobela prēmiju.
Metode mēģina novērtēt emociju plūsmu, lūdzot cilvēkiem atcerēties kādu dienu nesenā pagātnē un atsaukt atmiņā, ar ko viņi nodarbojās – ēda brokastis, sagatavoja bērnus skolai, brauca uz darbu, sēdēja sapulcē un tā tālāk – un kā viņi jutās, to darot.
Vākt šādus datus ir dārgi, bet tam ir dažas priekšrocības, salīdzinot ar vienkāršo jautājumu, cik daudz cilvēki ir apmierināti ar savu dzīvi. Piemēram, psihologs Norberts Švarcs ir pierādījis: kad cilvēkiem tiek jautāts, cik laimīgi viņi ir, atbilde būs atkarīga no tā, vai spīd saule vai tā, ka tikko kāds zemē atradis naudu. (Švarcs mēdza atstāt monētas, kur cilvēki tās var atrast.)
Tas pierāda, cik viegli ietekmējami ir cilvēku uzskati par viņu apmierinātību ar dzīvi. Kānemans apgalvo, ka apmierinātības līmeņa mērījumi balstās uz lielā mērā mainītām patieso piedzīvojumu atmiņām. Cilvēki atceras galējības, sagrozītu ainu, un viņus ietekmē neseni notikumi, tai skaitā saules gaisma un atrasta nauda. Cilvēks, kurš saka, ka ir laimīgs savā dzīvē, ir persona, kas piedzīvo daudz intensīvu pozitīvu emociju, pat ja tam piejaucas arī daudz raižu. Enerģiski cilvēki atceras darījuma noslēgšanas sajūsmu, bet aizmirst nožēlojamo ceļu līdz tam.
Jauni laimes pētījumi sāk parādīties arī politikas jomā – piemēram, britu ekonomists lords Ričards Leiards iesaistījies kampaņā par valdības finansējuma palielināšanu uzvedības psihologiem. Savukārt Kānemans un Krugers piedāvā ko klusāku, bet potenciāli iespaidīgu: nacionālo laika izmantošanas uzskaiti, ar ko tiktu mēģināts izmērīt, kā nācijas pilsoņi parasti pavada savu laiku un kā viņi jūtas, to darot. To, vai viņu atklājumi liks kādam pasmaidīt, rādīs laiks.