Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Gaišo svētku laikā domas neviļus mēdz aizklīst pie aizvadītajā gadā piedzīvotā gandarījuma un rūpestu bilances. Ko tad, ja dvēseles svaru kausā iegūlis dusmu un aizvainojuma smagums? Gribot negribot tas visiem dzīves rēķiniem piešķir mīnusa zīmi – arī tad, ja pretējā svaru kausā tiktu krauti visi pasaules labumi... Kā atrast ceļu uz piedošanu tuvam cilvēkam un sev pašam?
Par šo jautājumu savās pārdomās ar Apelsīna lasītājiem dalījās psihoterapeite Antra Sloka un Rīgas Svētās Trīsvienības Romas katoļu draudzes vikārs, priesteris Andris Priede.
Dziļāko sakņu meklējumos
Kad kļūst aktuāls aizvainojuma un piedošanas jautājums? Parasti tas notiek, piedzīvojot kādu pāridarījumu, vilšanos vai nodevību, kam savukārt var sekot plaša negatīvo emociju gamma – dusmas, sāpes, aizvainojums un vainas sajūta, naids un varbūt arī bailes... Sirdī bieži vien nebeidz skrāpēt jautājums: kāpēc? Nu kāpēc tā?
Kā atzīst psihoterapeite Antra Sloka, šis jautājums patiesi nav no vienkāršākajiem, jo cēloņi savstarpējām nesaskaņām var būt meklējami daudzviet – atšķirīgās vērtību skalās, iepriekšējos priekšstatos un gaidās, uz stereotipiem balstītos pieņēmumos, audzināšanas normās. „Lielu lomu šeit spēlē mūsu pasaules redzējums – kādu gribam to redzēt un ko sagaidām no citiem cilvēkiem. Izvēloties kopdzīves vai biznesa partneri, katrs domās būvē savu ainu par turpmāko dzīvi. Kaut arī šī ilūziju bilde ir kopēja, niansēs tā, visticamāk, tomēr ir atšķirīga. Kad, dzīvojot kopā, viens no partneriem šajā bildītē izdara ievērojamas korekcijas, to ir ļoti grūti pieņemt – jo tas visdrīzāk nozīmē, ka jāmainās arī pašam, jābūt gatavam mainīt savas domas un pat rīcību. Dažkārt tieši ideāli ir tie, kuru dēļ mums piedot ir visgrūtāk, īpaši, ja ideāls kļuvis svarīgāks par reālo es,” skaidro speciāliste.
Cīņa starp jūtām un prātu
Izeja no emociju jūkļa meklējama kā labirintā, noteiktas dzīves situācijas sirdī atkal uzjunda iepriekš pārdzīvotās sāpes. Ko darīt? Kā norāda psihoterapeite, pirmais solis ir mēģinājums šo problēmu apskatīt no prāta pozīcijām – runāt par to, kas noticis un, ja iespējams, to kopīgi analizēt, lai lemtu, kā dzīvot tālāk.
Nākamais solis ir jau daudz grūtāks – ja ar prātu spējam piedot, tas ne vienmēr iespējams ar sirdi, kuru nomāc pretrunīgo jūtu smagums. Vienkāršākais veids – to ignorēt, taču, kā atzīst psihoterapeite, šis glābiņš ir mānīgs, jo rūgtums un smeldze sirdī tik un tā paliek. Tas ir kā neredzams slogs, kas neļauj piedzīvot emocionālu gandarījumu un izdzīvot savu dzīvi visā tās iespējamajā krāšņumā.
„Un dzīvē var gadīties tā, ka beigās attopies ar sajūtu – patiesībā es esmu tas, kuram jālūdz piedošana otram – par to, ka esmu tik ilgi uz viņu dusmojies. Tas ir kā apburtais loks – ne vienmēr mums jāgaida piedošana, ļoti svarīgi, ka arī mēs paši to spējam lūgt. Man liekas, ka mūsdienās problēmas bieži vien rodas tajā, ka paši to nespējam...” pārdomās dalās Antra Sloka. „Savu vainu atzīt ir ļoti grūti. Jātiek galā ar pašlepnumu, kas neļauj piedot. Taču saskatot notikušajā arī savu vainu, piemēram, iepriekš būvētas maldīgas ilūzijas, kļūst vieglāk izprast un pieņemt esošo situāciju.”
Mūžīgās piedošanas dilemma
Bet kā lai piedot tad, ja pie viena un tā paša piedošanas jautājuma jāatgriežas atkal un atkal? Vai mūžīga sitienu piedošana vienlaikus nav sevis noliegšana un iznīcināšana? Kā norāda psihoterapeite, šeit jācenšas nošķirt divas lietas – jācenšas piedot un jācenšas arī nodrošināt, lai šādas situācijas turpmāk neatkārtotos. Iespējams, gūtā pieredze liks apjaust, ka noteiktās lietās ar otru cilvēku vairs labāk nedalīties. Iespējams, būs jāsaņemas uzdot izšķirošu jautājumu: vai vēlamies dalīties turpmākajā dzīvē? Varbūt mums tomēr katram jāiet savu ceļu... Bet varbūt no visas sirds vēlamies labot savas kļūdas, piedot viens otram un mēģināt sākt visu no jauna?
Naida vietā – mīlestību!
„Piedošanu var uztvert arī kā dzīves skolu, kas liek mums ko izprast. Ja mēs izvairītos no pārdzīvojumiem un dzīvotu tikai ilūziju pasaulē, tad ļoti daudz ko zaudētu. Protams, pārdzīvojumi var būt ļoti smagi, taču tiem noteikti ir kāds attīrīšanās uzdevums – tādā veidā mēs sevi dziedinām. Lūdzot piedošanu, sevi it kā pazeminām, taču tajā pašā laikā ļoti daudz ko iegūstam – iekšēju spēku, mieru un pārliecību. Tad ar pilnu pārliecību varam teikt: viss, kas ar mani noticis, mani ir bagātinājis,” apliecina speciāliste. Kā var pateikt, ka līdz sirds dziļumiem esi piedevis? „Tajā brīdī, kad tā vietā sajūti ieplūstam mīlestību. Ja nespējam piedot, nespējam arī mīlēt. Piedošana nāk caur pārdzīvojumiem un sāpēm, bet, kad ir sasniegta, dod iekšēju spēku, kas atbrīvo mīlestībai pret visu pasauli.”
PIEDOŠANA RELIĢISKAJĀ DIMENSIJĀ
Kā lai cilvēks atrod sevī spēku pārvarēt aizvainojumu, pāridarījuma sajūtu un spēt piedot? Kā norāda priesteris Andris Priede, saviem spēkiem to izdarīt ir ļoti grūti, tādēļ to ieteicams darīt sadraudzībā ar Dievu. „Kāpēc šī reliģiskā dimensija ir tik svarīga? Jāatzīmē, ka visa svēto rakstu vēsture bāzējas apvainojuma un piedošanas saņemšanas problemātikā. Pirmdzimtais grēks – tas ir apvainojums, ko Ādams un Ieva ar savu nepaklausību izdara Dievam, savam Radītājam. Tā sekas ir izdzīšana no paradīzes un dzīve trimdā uz zemes. No šī brīža aktuāla kļūst problemātika – kā atgūt sadraudzību ar Dievu, tas ir atgriezties paradīzē, kas gan nav jāuztver kā vieta, bet drīzāk kā stāvoklis draudzībā ar Dievu.
Teologi ir nonākuši pie kopīga secinājuma – cilvēks saviem spēkiem Dievam izdarītu apvainojumu nespēj izpirkt, to spēj dzēst tikai Dievs pats sava Dēla Jēzus Kristus personā, kas vienlaikus ir patiess Dievs un patiess cilvēks. Kādas ir šīs piedošanas konsekvences mūsu katra personīgajā dzīvē? Ar Kristus krusta nāvi, viņa izlietajām asinīm esam saņēmuši Dieva piedošanu. Šī piedošana īstenojās personīgi uz katru kristieti, nākot pie Dieva. Tātad katras piedošanas avots ir pats Dievs,” rezumē Andris Priede. „Kāda ir pati pazīstamākā lūgšana, ko zina katrs kristietis, pat tad, ja viņš ir tālu no baznīcas? Tā ir Kunga lūgšana jeb Tēvreize, kurā ir vārdi: „Un piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem.” Mums ir jāprot piedot, jo arī Dievs mums ir dāvājis savu piedošanu. Svētajos rakstos ir interesanta vieta – svētais apustulis Pēteris jautāja Jēzum: ”Cik reizes man ir jāpiedod savam brālim, kas grēko pret mani. Vai septiņas reizes pietiek?” Atbilde skanēja, ka mums jāspēj piedot septiņreiz septiņas reizes, kas apzīmē bezgalību. Jo arī līdz bezgalībai sagaidām, ka Dievs mums piedos.”
Piedošanas ceļš lūgšanā
Runājot par sarežģījumiem ģimenes dzīvē, varam teikt – mūsu kopdzīve ir kā šis trauks – un nosviest to zemē, kur tas sašķīdīs sīkās drumslās. Taču glāzi var salipināt no jauna un turpināt no tās dzert! „Nekad nav par vēlu atsākt dialogu ar savu otro pusi – dzīvesbiedru, vecāku un bērnu starpā. Pat ja otra puse šinī brīdī nav noskaņota dot piedošanu vai lūgt to no savas puses, vajadzētu sargāties no rūgtuma turēšanas savā sirdī. Šī nepiedošanas nasta nospiež mūs pašus un neļauj dzīvot pilnvērtīgu, veselīgu un krāsainu dzīvi. Nerisini šo jautājumu viens pats savā sirds klusumā, jo tad tavs dialogs būs emociju vadīts, vienu brīdi piedosi, otru – kārosi pazemot savu pretinieku. Pirms vēlies risināt šo problēmu, mēģini to darīt lūgšanā!” ieteic priesteris.
Viņš arī atgādina, ka ikvienam cilvēkam jācenšas izlīgt ar savu tuvāko, jo tas nozīmē arī izlīgšanu ar Dievu. „To vēlams darīt, izmantojot individuālo grēksūdzi, kas katoļiem un pareizticīgajiem ir obligāta un silti iesakāma arī luterāņiem. Cilvēks, kurš stāv tālu no baznīcas, ne vienmēr spēj apzināties, kādu miera un gandarījuma sajūtu saņem cilvēks, kad dzird šos paša Dieva vārdus”: “Ej mierā, tavi grēki tev ir piedoti!”
Bet ja piedot ir ļoti grūti, piemēram, tuvs cilvēks sabradājis tavu mīlestību, jau ir ļoti daudz, ja spēj pateikt: “Es tev nevēlu ļaunu!” vai ”Lai Dievs viņam piedod!” Kā vari zināt, ka esi no tiesas piedevis? Jautājums, vai no sirds to vēlies? Jebkurš traips uz tavas sirds tai kavē mirdzēt spožumā kā dārgakmenim.” Cilvēks ir veidots kā emocionāla būtne, un kāpēc gan lai mēs sev liegtu to labsajūtu, ko dod sniegta un saņemta piedošana?