Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Dzīvesvietas deklarācijā jānorāda tiesiskais pamatojums dzīvot deklarējamā dzīvesvietā. Kas ir šis tiesiskais pamatojums?
Izpildot Dzīvesvietas deklarēšanas likuma 8. panta otrās daļas prasības, katram dzīvesvietas deklarētājam bez pārējām šajā pantā minētajām prasībām jānorāda arī tiesiskais pamats dzīvot deklarējamā dzīvesvietā. Kaut arī deklarācija tiek iesniegta dzīvesvietas deklarēšanas iestādei (pilsētu, novadu un pagastu pašvaldību iestādei), tai nav uzlikts par pienākumu, pieņemot šādu deklarāciju, pašai pēc savas iniciatīvas pārbaudīt sniegto ziņu patiesumu, t. i., vai tiešām uzrādītais tiesiskais pamatojums ir patiess. Pašvaldības iestāde to var darīt, ja par to rodas kādas šaubas. Kā norādīts minētā likuma 11. panta pirmajā daļā, iestādei ir tiesības pēc savas iniciatīvas un pienākums pēc citu personu pieteikuma pārbaudīt deklarēto ziņu patiesumu.
Būtiskākais jautājums ir tas, kas uzskatāms par tiesisko pamatu deklarējamā dzīvesvietā. Likums vadās pēc tā, ka, deklarējot dzīvesvietu, tās deklarētājs tiesīgs arī dzīvot norādītajā adresē un lietot dzīvojamo telpu. Šādas tiesības rodas, ja par to ir vienošanās (līgums) ar dzīvojamās mājas īpašnieku, dzīvokļa īpašnieku vai dzīvojamās telpas īrnieku atkarībā no tā, pie kā dzīvesvietas deklarētājs iemitinās uz pastāvīgu dzīvi. Pie dzīvojamās mājas vai dzīvokļa īpašnieka var iemitināties jebkura persona, tikai nepieciešams abpusēji vienoties, kāds būs iemitināmās personas tiesiskais statuss – vai viņš būs īpašnieka ģimenes loceklis vai īrnieks.
Dzīvojamās telpas īrnieks ir saistīts ar likuma «Par dzīvojamo telpu īri» noteikumiem, kuri norādīti šā likuma 9. pantā. Deklarēt dzīvesvietu pie īrnieka, norādot, ka viņš ir īrnieka ģimenes loceklis, var tikai tās personas, kas minētas šā likuma 9. panta pirmajā un otrajā daļā (īrnieka laulātais, vecāki, darba nespējīgie brāļi un māsas, pilngadīgie bērni, kuriem nav savas ģimenes, un nepilngadīgie bērni, kuri iemitinās pie saviem vecākiem). Citas personas var deklarēt dzīvesvietu īrnieka dzīvojamā telpā pēc vienošanās (līguma) ar īrnieku saskaņā ar likuma 9. panta piekto daļu. Tie varētu būt citi radinieki vai arī apakšīrnieki saskaņā ar likuma 17. pantu. Vienošanos starp īrnieku un «citu personu» (9. panta piektā daļa) var slēgt arī mutvārdos, bet dzīvojamās telpas apakšīres līgums (18. panta pirmā daļa) slēdzams rakstiski. Vienošanās, ko slēdz dzīvojamās mājas vai dzīvokļa īpašnieks ar nākamo īrnieku, kuram viņš izīrē dzīvojamo telpu, jāslēdz rakstveidā (likuma «Par dzīvojamo telpu īri» 5. panta pirmā daļa). Šie vienošanās akti vai līgumi tad arī ir tiesiskais pamats, kas jāuzrāda dzīvesvietas deklarācijā. Ir lietderīgi prasīt, lai vienošanās par «citas personas» iemitināšanu pie īrnieka arī būtu noslēgta rakstveidā, jo strīda gadījumā var rasties neskaidrība, vai vienošanās ir bijusi vai nav. Ņemot vērā, ka, pārbaudot deklarēto ziņu patiesumu, pašvaldības iestāde var pieprasīt īpašnieka vai īrnieka rakstveida atļauju dzīvot deklarētajā dzīvesvietā, būtu pamats prasīt, lai katra šāda vienošanās tiktu noslēgta rakstiski. Pretējā gadījumā īrniekam jāsniedz apstiprinājums un pierādījumi pašvaldības iestādei, ka tāda vienošanās notikusi.
Ja dzīvesvietas deklarētājs kā deklarācijas tiesisko pamatojumu uzrādījis kādu no šiem vienošanās aktiem, kas neatbilst patiesībai, tad dzīvesvietas deklarācijai nav tiesiskas nozīmes. Vienpusēja deklarācija pati par sevi nav pamats iemitināties īrnieka dzīvojamā telpā un nekādā veidā nesaista dzīvojamās telpas (mājas) īpašnieku vai īrnieku.
Dzīvojamās telpas (mājas) īpašnieks vai īrnieks, uzzinot, ka viņa dzīvoklī bez viņa ziņas kāds deklarējis savu dzīvesvietu, tiesīgs to apstrīdēt ar iesniegumu attiecīgajai pašvaldības iestādei (Dzīvesvietas deklarēšanas likuma 11. pants).
Ja pašvaldība saņēmusi no kādas personas iesniegumu par nepatiesu ziņu sniegšanu, deklarējot dzīvesvietu, tad pārbaude notiek pēc tās rīcībā esošajiem dokumentiem, kā arī izmantojot informācijas sistēmu datus no iedzīvotāju reģistra. Pašvaldības iestāde uzaicina dzīvesvietas deklarētāju uzrādīt īres vai apakšīres līgumu, īrnieka (īpašnieka) rakstisku atļauju dzīvot deklarētajā dzīvesvietā, citu līgumu vai vienošanos ar īrnieku (īpašnieku).
Ja pašvaldība, pārbaudot iesniegumu, konstatē, ka dzīvesvietas deklarācijā sniegtas nepatiesas ziņas, tā saskaņā ar likuma 12. pantu deklarēto dzīvesvietu anulē. Pašvaldība var uzlikt naudas sodu līdz 250 latiem saskaņā ar Latvijas Administratīvo pārkāpuma kodeksa 190.10 pantu, t. i., par apzināti nepatiesu ziņu sniegšanu dzīvesvietas deklarēšanas iestādēm.