Trakajā pavasara copē topā līdakas

Dalīties Dalīties E-pasts Drukāt Iesūtiet ziņu Komentāri

FOTO: LETA

Maiju dēvē arī par līdaku mēnesi. Tām beidzas nārsts, un zivis, būdamas izbadējušās, šajā mēnesī ķeras ļoti labi. 30. aprīlī beidzās līdaku nārsta liegums, tādēļ 1. maijā bija ne vien Darba svētki, bet arī sākums trakajai pavasara līdaku copei. Daudzi makšķernieki to arī izmantoja. Tostarp limbažnieks Rihards Liepiņš-Liepa, aktīvs makšķernieks ar turpat 70 gadu stāžu.

Viņš ceļu uz Limbažu Lielezeru mēro gandrīz ik dienu. Agrāk makšķere mesta arī citos ūdeņos, piemēram, Pērnavas līcī, Peipusa ezerā, Salacā. Taču tuvākais un mīļākais palicis Lielezers. Iepeld tā vidū ar savu nelielo laivu, izmet makšķeri un gaida pieķeramies zivis. Makšķernieks ir specializējies tieši plēsīgo zivju - līdaku, asaru, zandartu - ķeršanā. Sarunbiedrs stāsta, ka aukstā laika un vēlā nārsta dēļ līdakas vairāk uzturas seklākās vietās, kur ūdens siltāks, un nemaz tik labi šobrīd neķeras. Tuvāk ūdens virskārtai ātrāk attīstās sīkie ūdens organismi un - galvenais - sīkās zivtiņas. Uzsilstot ūdenim, pieaug līdaku aktivitāte, taču to uzvedību ietekmē arī laikapstākļi. Saulainās dienās līdakas turas slēptuvēs, vējains un apmācies laiks zivis iespaido labvēlīgi. Izteikti aktīvas tās kļūst jūnija pirmajā pusē, kad ūdens temperatūra sasniedz 10 - 15°C. Ūdenim sasilstot, paātrinās zivs vielmaiņa, tai jāuzņem vairāk barības. Tomēr tas neturpinās ilgi. Ūdenim vēl vairāk sasilstot, aktivitāte mazinās. Temperatūrai paaugstinoties virs 20°C, līdakas pārvietojas, kur vēsāks. Tad var izpausties makšķernieka pieredze un māksla.

Līdaku copes atklāšanas dienā pieredzējušais makšķernieks izvilcis 10 līdaku, taču nevienu nav varējis paturēt. Tās nepārsniedza 50 cm garumu, piedevām lomā drīkst paturēt tikai 5 zivis. Kad tieši pirms nedēļas tikāmies, viņš Lielezerā bija paguvis noķert jau 55 līdakas, bet paturēt no tām varējis vien 4. R. Liepiņš-Liepa spriež, ka lielākā daļa makšķernieku esot disciplinēti un vajadzīgo garumu nesasniegušās zivis laižot atpakaļ. Atšķirībā no zandarta, līdakai no tā nekas slikts nenotiek. Savureiz gadījies gan atrast palaistu līdaku - pārlieku savainota, tā izskalota krastā. Viņš arī atminas, kā bijis 50. gados, kad vēl nebija ieviesti zivju nārsta aizliegumi. Aiz Ērmiem Limbažu pagastā bijuši karjeri, kuros zaļsvārces nārstojušas. Tolaik mednieki līdaku nārsta laikā pat rīkojuši speciālus braucienus uz zivju ikru laišanas vietām un šāvuši līdakas ar bisēm. Tagad gan noteikumi esot stingri.

Pirms nārsta līdakas ēd maz, nārsta laikā to vispār nedara, un nu gatavas ēst gandrīz jebko. R. Liepiņš-Liepa līdakas pēcnārsta laikā raksturo šādi: - Ja ir rīšanas laiks, līdaka daudz neskatās, ko kampt. Tas ir tāpat kā ar meitenēm, kuras iemīlējušās. Iet pa ielu, saķērušās ar puišiem, un ielien gandrīz katros krūmos, apkārt esošajam nepievēršot uzmanību. Tāpat ir ar līdakām - kad tās grib ēst, nav uzmanīgas. Paēdušās notvert ir grūtāk. Tieši tādēļ pavasaros, kad līdakas ēd visu, kas kustas, var noķert īpaši lielus eksemplārus. (Šis pavasaris gan vismaz viņam šo likumsakarību neapstiprina.) Vasarā šī iespēja samazinoties, bet rudenī atkal pieaugot. Limbažnieks atklāj, ka viņa līdz šim lielākā notvertā līdaka bijusi aptuveni 13 kg smaga un 53 cm apkārtmērā. Šāds loms gadījies pirms teju 30 gadiem. Protams, gadījies, ka plēsoņa noraujas. - Uztaisa svecīti, nopurina galvu un projām ir. Norāvušās zivis atceros pat labāk nekā tās lielās noķertās. It īpaši tad, ja tās pievilku klāt un paguvu redzēt, cik lieli krokodili uzķērušies. Aizpērn vasarā gadījies notvert iepriekš norāvušos zivi. Līdaka ierijusi ēsmu, pārkodusi auklu un aizpeldējusi. Pēc 5 minūtēm uzķērusies tā pati, bet šoreiz notverta. Dzirdēts arī, ka lielās zivis spējot sev vadāt līdzi pat laivu. Tad atliekot vien gaidīt, kad tā piekusīs.

Ir makšķernieki, kas plēsīgās zivis ķer ar vizuļiem - spiningo vai velcē. R. Liepiņš-Liepa tās ķer ar dzīvo ēsmu. Nepieciešami īpaši makšķernieku knifi. No to zināšanas būs atkarīgs, vai zveja būs sekmīga. Daudzi piemirst regulāri uzasināt āķi. Ja smaile labi duras pirkstā, tad labi uzasināts. Ķerot plēsīgās zivis ar dzīvo ēsmu, iepriekš jāizmēra, cik dziļi ir grunts. Tad nolaiž ēsmu nedaudz virs grunts, lai tā mazliet peld un piesaista plēsējus. Turklāt dzīvā zivtiņa laikus jānomaina. Reiz notvertas divas zivis uzreiz. - Āķi bija ierijis asaris, kuru tūlīt sakampa līdaka. Bet izspļaut vairs nevarēja, jo asara spuras jau bija iedūrušās rīklē. Tā jau ir - kas mazāks, to ēd. Citreiz jūtams, ka aukla tiek vilkta, un tad tāds spējš rāviens, trieciens. Izvelkot auklu, noķertajai zivij vai puse ādas novilkta. Bieži vien notverti gan zandarti, gan līdakas, uz kuru sāniem palikušas švīkas no lielāku sugasbrāļu zobiem, mēģinot tos notvert pusdienām. Tādi briesmu stāsti, ka plēsīgās zivis uzbruktu cilvēkam, gan nav dzirdēti. Parasti traumas gadās, velkot zivi laivā. Jāuzmanās no zobiem un spurām - tās ir ļoti asas.

Uz augšu