Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/18/10901690t1h1e99.jpg)
Uz jautājumu, kā klājas zemniekiem krīzes laikā, zemniece Regīna Urbanoviča jautri atmet, ka viss esot vislabākajā kārtībā. Patiesībā zemniekiem nav laika domāt par valdības kļūdām, jo tikai pašu darbs viņiem palīdzēs izdzīvot. Regīnas un Nikolaja zemnieku saimniecībā "Vālodzīte" Indras pagastā darba laiks rit visu diennakti un bez brīvdienām, jo cūku fermu nevar ne mirkli atstāt bez uzraudzības. Ziemā var nedaudz ievilkt elpu, bet pavasarī – sējas laiks, dārzi un citas rūpes.
Maizes neaizmirstamā garša
Kopš bērnības Regīna ielāgojusi, ka nopelnīt maizīti nav tik viegli. Viņas vecāki 1949. gadā tika izsūtīti uz Sibīriju, kur arī piedzima vecākā meita Regīna. No Sibīrijas viņai atmiņā palikusi tikai maizes garša. Regīna stāsta, ka izsūtītie dzīvojuši ļoti nabadzīgi, pusbadā un stundām stāvējuši rindā pēc maizes, kas bijis vislielākais gardums pasaulē. Dzimtajā Aglonā atgriezušies 1959. gada beigās, taču dzīve dzimtenē nebija viegla, jo represētajiem nedeva zemi. Vienīgajai govij ganību nebija, tāpēc Regīna to ganījusi purvā, uzmanīdamās no odzēm. Māsa un brālis piedzima Latvijā. Tēvs izpelnījās labu slavu kā kolhoza šoferis. Liktenis Regīnu aizvedis uz Indru – sava izredzētā Nikolaja dzimto pusi, kur sākumā strādājusi sovhoza "Frunze" cūku fermā par brigadieri. Vēlāk tika izveidota paju sabiedrība "Indrāni", kas deviņdesmito gadu sākumā pajuka. No paju sabiedrības Regīna ar vīru atpirka cūku fermu ar 47 sivēnmātēm. 1993. gadā viņi reģistrēja savu zemnieku saimniecību "Vālodzīte". Visus 17 gadus zemnieku saimniecības galvenā nozare ir cūkkopība, bet papildus ik gadu tiek sēti graudi 100 ha platībā. Tos audzē gan cūku barošanai, gan pārdošanai. Fermā pastāvīgi ir ap 60 cūkām, tostarp 14 sivēnmātes. Kuiļus iepērk no citām cūku fermām.
Zemnieki varētu iemācīt valdībai saimniekot
Viegli laiki zemniekiem nav bijuši nekad, jo krīze lauksaimniecībā ir pastāvīgi. Sivēnu cenas vairākkārt kritušās, pat par 10 latiem neviens nav gribējis pirkt.
Pašlaik cena turas, tieši sivēni ir saimniecības galvenais balsts. Saimnieki iztirgo no 100 līdz 200 sivēniem sezonā. Pieprasījums ir tik liels, ka dažreiz pašiem nekas nepaliek. Kamēr graudi ir lēti, cilvēki tos labprāt pērk no zemniekiem un audzē cūkas gaļai. Jau tagad ir izveidojušās rindas pēc sivēniem. Regīna atzīst, ka šajos gados saradies daudz pastāvīgu klientu, kuri brauc pēc sivēniem pat no tālienes.
Pa šiem gadiem īstenoti arī vairāki projekti, sapirkta visa nepieciešamā tehnika – traktori, piekabe, sējmašīna, disku kultivators, kombains. Kredīti jau gandrīz ir atmaksāti. Regīna prāto, ka noteikti ņems vēl kādu kredītu, jo gan jau krīze reiz beigsies. Viņa sevi uzskata par optimisti, lai gan zemniekiem nav viegli būt optimistiem, īpaši pie šādas valdības politikas. Viņa ir sašutusi, ka valdība lielos aizdevumus iegulda savās algās, nevis valsts attīstībā.
Viņa iesaka ministriem atbraukt uz laukiem un pamācīties no zemniekiem, kā saimniekot un izdzīvot ar minimumu. "Ja mēs ņemam kredītu tehnikai, tad saprotam, ka būs vairāk jāstrādā, vairāk jāsēj un būs sevi jāierobežo, lai spētu kredītu atmaksāt," skaidro Regīna. Viņa ir sašutusi, ka valsts aizņēmums netiek izlietots prātīgi, toties nodokļi tiek uzlikti tādi, ka dzen izmisumā. Regīna ir neziņā, kā nomaksās jauno nekustamā īpašuma nodokli. Arī cenas dīzeļdegvielai aug, toties graudu iepirkuma cenas ir pamatīgi kritušās. Zemniece ir neizpratnē, kāpēc valsts atbalsta importu, bet ne savus zemniekus. Laikā, kad vietējiem zemniekiem jau ienākusies bagātīga tomātu raža, veikali ir pilni ar lētiem importa dārzeņiem. Ja nebūtu subsīdiju, zemniekiem galus kopā savilkt būtu ļoti smagi, taču valdība plānojot arī subsīdijas ar nodokļiem aplikt, atgādina Regīna.
Abi saimnieki iztiek tikai pašu spēkiem – ir gan mehanizatori, gan vetārsti, gan agronomi, gan grāmatveži. Tā kā Nikolajs savulaik sovhozā strādāja par traktoristu, lielais saimniecības autoparks ir viņa pārziņā. Regīna atzīst, ka arī pati jebkurā laikā var sēsties traktoram pie stūres, lai atvestu no lauka barību vai veiktu citus darbus. Vienīgi pie kombaina stūres nesēžas, jo no augstuma galva reibstot.
Izaugusi pat laba persiku raža
Abi saimnieku dēli – Andrejs un Edgars ar ģimeni dzīvo pilsētās, dažreiz atbrauc talkā. Vislielākā kņada mājās ir, kad ciemojas visi trīs mazbērni. Regīna nopūšas, ka dažreiz sapņojot aizbraukt uz vientuļu salu, lai neviens netraucē un galva nesāp par problēmām, taču nez vai ilgi tur neizturētu, jo pēc rakstura esot skrējēja. Vasarā ik brīvu brīdi viņa rušinās puķu dobē un dārzā, kur aug arī viss, ko var salikt ziemai burciņās. Regīnai patīkot eksperimentēt ar eksotiskiem augiem un kociņiem. Pērn bijusi ļoti laba persiku raža, no kuriem izdevies gards ievārījums. Pašu vajadzībām tur govi, lai mājās būtu svaigs piens, krējums un siers. Regīna prāto, ka pēc trim gadiem jau varētu doties pensijā un par godu šim pasākumam sarīkot grandiozu šašliku balli visam pagastam. Viņa ar skumjām atceras, kādus jaukus svētkus agrāk svinējuši Jaunatnes ielas iedzīvotāji, kuriem viņi ir piederīgi kopš 1979. gada, kad uzcēluši māju. Agrāk neviens pat ārdurvis neslēdza ciet un varēja doties prom, neraizējoties par savu īpašumu. Ielas iemītnieki bieži rīkojuši svētkus ar groziņiem un jautriem konkursiem. Tagad visiem bērni izauguši, katram savas rūpes, taču labas kaimiņu attiecības palikušas joprojām.