Placebo: iedomas palīdz ārstēt (16)

Brūces izraisa sāpes, taču reizēm tās dara arī labu. To pēc pārsimt operācijām iemācījies dakteris Brūss Mosilijs. Viņš bija ASV Nacionālās basketbola izlases ārsts. Brīžos, kad viņš ar sportistiem neceļoja pa pasauli, Mosilijs strādāja par ortopēdu Hjūstonā, Teksasā, ārstējot izmežģītus plecus un nodilušas ceļgalu locītavas. Daudzus no viņa pacientiem mocīja artroze – sāpes, kas rodas berzes rezultātā, pamazām nodilstot ceļgala locītavas skrimslim. Mosilijam tad bija pēdējais brīdis operēt. Viņš atgrieza locītavu, izskaloja nodiluma vietu un ar frēzi nogludināja skrimsli. 

Šī metode darbojās labi, taču kā godprātīgs ārsts Mosilijs pēc daudziem darba gadiem tomēr vēlējās zināt, vai to nav iespējams vēl vairāk uzlabot. Mosilijs jauniem pacientiem piedāvāja piedalīties neparastā, taču pilnīgi nekaitīgā eksperimentā. Brīvprātīgais noliktajā dienā sterilā ietērpā tika aizvests uz operāciju zāli. Tiklīdz viss bija sagatavots, Mosilijs, slimniekam neredzot, atvēra aizzīmogotu aploksni. Tajā bija rakstīts, vai viņš tiešām jāoperē. Ja tā, Mosilijs turpināja ierasto procedūru. Operēta tika puse no kandidātiem; kuri – to šajās vēstulēs noteica citi kolēģi ārsti, lai novērstu iespēju, ka Mosilijs apzināti vai neapzināti atlasītu kandidātus ar īpaši augstu atveseļošanās potenci. 

Ja iepriekš noteiktās izvēles protokols neparedzēja operāciju, pacients saņēma spēcīgu nomierinošu līdzekli, un Mosilijs veica pāris virspusējus griezumus celī, lai vēlāk būtu redzama operācijas rēta. Kāju mazliet pastiepa un pavilka, beigās asistents spainī ielēja ūdeni – lai izklausītos, it kā locītavu skalotu. Tīrās piesardzības dēļ, ja gadījumā pacients tomēr kaut ko justu, jo galu galā viņš netiek tik dziļi sazāļots. 

Pēc pamošanās Mosilijs visus pacientus sūtīja mājās, līdzi dodot līdzekli pret rētas sāpēm. Neviens no viņiem neuzzināja, kas patiesībā bija noticis ar viņu locītavu. Tam arī nebija nozīmes: pat pēc diviem gadiem gandrīz visi pacienti – gan operētie, gan neoperētie – ar ķirurģisko iejaukšanos bija ļoti apmierināti. Pa šo laiku Mosilijs šādā veidā ārstējis vairāk nekā 180 ceļgala slimniekus. Viņa eksperiments ir lielākais jebkad veiktais pētījums par māņu operācijām. 

Placebo efekts – tā sauc atveseļošanos pēc tikai iztēlē notikušas terapijas. Placebo ir latīņu valodas vārds un nozīmē “es patikšu”. Slimnieks vēlas izveseļoties, ārsts, viņu ārstējot, izdara pakalpojumu un modina pacientā cerības. Kā tagad tiek uzskatīts, nevienas zāles un neviena operācija neiztiek bez placebo iedarbības. Lai cik nelabprāt to dzird racionālās medicīnas piekritēji: pat ģenētiski radītu medikamentu un ar datoru vadītas ķirurģijas laikmetā – un, iespējams, pat vairāk nekā jebkad agrāk – medicīna veic brīnumus, pacientu vienkārši pārliecinot. 

To parādījuši neskaitāmi pētījumi, kuros pretsāpju līdzekļi, antidepresanti un asinsspiedienu normalizējoši līdzekļi tiek testēti, salīdzinot ar māņu medikamentiem no miltiem vai cukura. Bieži vien rezultāti atšķiras par mata tiesu: ja ārsti 100 pacientiem iedod īstas zāles, 50 no viņiem vērojami uzlabojumi. Savukārt, ja citiem 100 pacientiem ar tādu pašu diagnozi tiek iedots placebo, 40 no tiem reaģēs pozitīvi. Lai arī īstie medikamenti iedarbojas biežāk, šī atšķirība tomēr ir salīdzinoši maza.  

Ja jaunas zāles vispār nedod labākus rezultātus par māņu medikamentiem, tās neuzskata par iedarbīgām. 1999. gadā britu biotehnoloģiju uzņēmumam Petide Therapeutics tā gadījās ar vakcīnu pret alerģijām – līdzeklis palīdzēja trim ceturtdaļām testa dalībnieku, kuri pirms tam uzrādīja atsevišķu produktu nepanesību. Kad izrādījās, ka no alerģiskajiem cilvēkiem, kuri saņēma vakcīnu bez aktīvajiem komponentiem, trīs ceturtdaļas var bez sūdzībām ēst arī to pārtiku, no kuras pirms tam tiem bija slikti, uzņēmums atsauca savu cerīgo jaunatklājumu. Biržā firmas akciju vērtība nokritās līdz bezdibenim.  

Bet, ja placebo tik acīm redzami mazina daudzu cilvēku ciešanas, vai medicīna nenoniecina vērtīgu ārstniecības līdzekli? Un vai šo efektu nevarētu arī izmantot, lai uzlabotu tradicionālo terapiju iedarbību? Šādi jautājumi mudina arvien vairāk zinātnieku, ārstu un funkcionāru no jauna izvērtēt placebo efekta nozīmi. 

“Placebo ir neparasti līdzekļi,” saka ārsts Roberts Bukmans no Princeses Mārgaretas slimnīcas Toronto, kura specializējas vēža ārstēšanā. “Šķiet, tie iedarbojas uz gandrīz visiem zināmajiem simptomiem, turklāt vismaz trešdaļai pacientu. Tiem nav īstu blakņu, un tos nav iespējams pārdozēt. Īsāk sakot, tie ir vispielāgojamākie, iedarbīgākie, drošākie un lētākie medikamenti.” 

Ne visi ir tādā pašā sajūsmā par cukura tabletēm, atvēsinošiem krēmiem, vārāmā sāls injekcijām, izslēgtiem ultraskaņas aparātiem un māņu operācijām. 2001. gadā dāņu zinātnieki izvērtēja 130 pētījumus par placebo efektu; pētniekus bija nolīgusi Cochrane Collaboration – pasaules mediķu apvienība, kas vēlas radīt kvalitātes standartu medicīnā. Viņu spriedums – kopumā neesot konstatējams praktiski nekāds efekts, izņemot zināmu atvieglojumu sāpju gadījumā. “Ārpus klīniskajiem pētījumiem placebo lietojums nav ieteicams,” skanēja iznīcinošā atziņa.  

Pret to, protams, iebilda placebo efekta zinātniskie aizstāvji, kritizējot pētīto placebo līdzekļu izvēli. Taču pacientus šādi skeptiski spriedumi jau nu mulsina vismazāk. Anne Haringtone, kura placebo efektu pēta Hārvarda universitātē  ASV, stāsta par vēža pacientiem un to piederīgajiem, kuri e-pasta vēstulēs izmisīgi lūdz ieteikt placebo kā pēdējo līdzekli pret viņu ciešanām. Šis fakts izbrīna, jo varētu taču domāt, ka placebo efekts pamatā nav iedomājams bez tā, ka ārstējamās personas par to nojauš.  

Visdziļāk izpētīta ir placebo efekta iedarbība uz sāpēm. Turīnas neirologs Fabricio Benedeti ir šo pētījumu celmlauzis. Ar vienkāršu, rafinētu eksperimentu viņam izdevies pierādīt, ka ar māņu medikamentu var panākt daudz lielāku uzlabojumu, nekā ļaujot slimībai ritēt savu gaitu.  

Pacientiem pēc plaušu operācijas, kad vien viņi to vēlējās, injicēja īstu ļoti iedarbīgu pretsāpju līdzekli. Papildus tam medmāsas viņiem lika sistēmu, kas vēnā  pilināja sālsšķīdumu. Daži pacienti par to uzzināja, un viņu gadījumā tika novērota dabiska atlabšana bez placebo efekta. Citi pacienti apzināti netika informēti, kas ir pudelē. Visbeidzot trešajiem medmāsas iestāstīja, ka šī infūzija ir jauns brīnumains pretsāpju līdzeklis.  

Benedeti lika precīzi pierakstīt, cik sāpju remdinošas injekcijas pieprasīja katrs slimnieks. Rezultātā – jo vairāk pacientam bija iemeslu domāt, ka infūzija mazinās viņa sāpes, jo mazāk īsto medikamentu viņam vajadzēja. Paši to neapzinoties, šie pacienti iedarbināja mūžsenu dabas mehānismu, proti, smadzenes pašas no sevis spēj izdalīt opioīdus – hormonus, kas bloķē sāpes un kas pēc ķīmiskās formulas līdzinās opijam.  

Iztēlei šajā gadījumā  ir izšķiroša nozīme. Ar medikamentiem smadzenes savā ziņā tiek pārliecinātas, ka nav nemaz tik slikti, kā izskatās, un tiek dota pavēle ražot sāpes remdinošos opioīdus. Tas pierādījās, kad zinātnieki eksperimentos ar māņu medikamentiem injicēja pretlīdzekli, kas bloķē opioīdus. Tūdaļ pazuda arī placebo efekts. 

Vēl iespaidīgāki ir Stokholmas Karolinskas institūta neirobiologu eksperimenti. Viņi caurskatīja pacientiem galvu ar datortomogrāfu brīdī, kad tiem tika imitēta ārstēšanas procedūra. Tādējādi zinātnieki varēja izsekot smadzeņu darbībai un precīzi novērot, kādus procesus iedarbina solījums izveseļoties. Vispirms kāds ārsts baltā virsvalkā izsniedza vai nu opijveida pretsāpju līdzekli, vai placebo. Pēc tam, lai redzētu, vai līdzeklis nomāc sāpes un, ja tā, tad kādā veidā, eksperimenta dalībniekiem palūdza pieskarties karstai metāla plāksnei. Abos gadījumos tomogrāfā izgaismojās tās pašas smadzeņu zonas – uz augšu no muguras smadzenēm un pieres daivā, kas īpaši aktivizē opioīdu izdalīšanos. Tātad pretsāpju līdzeklis un placebo iedarbojās līdzīgi. Tikai medikamentu ietekme nāk no ārpuses, turpretim svētīgais opioīds ar placebo efektu rodas galvā. 

Lielāka nozīme nekā  līdzekļu noformējumam ir tam, kas tos pasniedz. Kad kādā klīniskā  pētījumā pacientiem, kuriem bija augoņi, placebo tabletes deva medmāsa, reakcija bija 25% slimnieku. Bet, ja pie zāļu sadales klāt bija arī dakteris, 70% pēc tam jutās izārstēti. Dažkārt ārsts pats ir kā narkotika. 

Turpretim, ja pacients savas placebo zāles saņem bez šā pseidomedicīniskā teātra, tās viņam šķiet nevērtīgas. Tas varbūt izskaidro to, kāpēc dāņu zinātnieki no Cochrane Collaboration pētījumos nespēja atrast nekādu efektu: šajos eksperimentos māņu medikamentus parasti bez paskaidrojumiem pasniedza medmāsa, un sirdzējiem nebija iemesla kaut ko no tiem gaidīt. Šā paša iemesla dēļ neveiksmīgi beidzās kāds holandiešu eksperiments. Nīderlandes aptiekas kādu laiku bez receptes izplatīja baltas placebo tabletes, kas pirms tam klīniskos pētījumos bija izrādījušās ļoti iedarbīgas. Taču, tiklīdz placebo līdzekļi bez ārsta svētības kļuva pieejami katram, tie vairs nelīdzēja. 

Uzticība ir medicīnas lielākais kapitāls. Bez uzticēšanās jebkura terapija jau tāpēc vien ir nevērtīga, ka pacients ārsta norādījumus ilgi neievēros. Jo labāk ārstiem izdodas modināt slimniekos paļāvību, jo agrāk un nesāpīgāk viņi izveseļojas. Kā nesen kādā salīdzinošā pētījumā pierādījis terapiju pētnieks Joss Kleijnens no Jorkas universitātes Anglijā, nozīme ir pat balss tonim, piemēram, kādā zobārsts sarunājas ar pacientu. Sevišķi labi panākumi ir ārstiem, kuri spēj apvienot iejūtību ar skaidru informāciju, tādējādi dodot pacientam iespēju izvēlēties.