Brīva no aizvainojuma (13)

Kad vainīgs mīļotais un pati dzīve

Mūsu dzīve notiek attiecībās, jo mēs jau kopš pasaules iesākuma esam atkarīgi no citiem cilvēkiem. Ir nepieciešama satikšanās ar citiem, lai mēs attīstītos un kļūtu par tiem, kas esam. Un šajās attiecībās nereti ir arī aizvainojumi. Aizvainojumi rodas no sajūtas, ka pretējā puse mūs nesaprot. Pētījumos noskaidrots, ka mēs ar aizvainojumu reaģējam tad, kad jūtam, ka otrs cilvēks kontaktu ar mums nenovērtē un neuztver tik nopietni, kā mēs to vēlētos. Aizvainojuma pamatā ir sajūta, ka otrs cilvēks ir pievīlis mūsu uzticību. Jo tuvāks kāds cilvēks un jo paļāvīgākas ir attiecības, jo stiprāk mūs iespējams sāpināt. Tuvās attiecībās mēs ticam, ka cilvēks mums vēl labu, tāpēc esam aizvainoti, kad šī uzticība tiek pievilta. Ar aizvainojumiem mēs saskaramies ikdienā visdažādākajās attiecībās – ar draugu, ar mīļoto, ar kolēģi. Ko nozīmē katrs no šiem aizvainojumiem?

1. Atraidījums mīlestībā. Vienu no lielākajiem aizvainojumiem piedzīvojam tad, kad kāds atraida mūsu mīlestību. Tas notiek vai nu iemīlēšanās stadijā, kad izvēlētais mīlas objekts neatbild uz jūtām, vai arī brīdī, kad izjūk attiecības, kuras ir svarīgas un kurās joprojām vismaz no vienas puses ir mīlestība. Tas ir brīdis, kad rodas mazvērtības sajūta. Pēc atraidījuma cilvēks jūtas nemīlēts un noniecināts un parasti to tulko kā savu nepilnvērtību. Tas ir brīdis, kad rodas domas – mani vairs nemīl manu kļūdu vai man nepiemītošo pozitīvo īpašību dēļ, vai arī tādēļ, ka kaut ko esmu izdarījis nepareizi. Parasti tiek domāts, ka jaunā mīlestība ir labāka par pamesto. Nereti pamestā puse meklē vainu sevī. Bet domājot, ka esi mazāk vērtīga, tu pazaudē arī pozitīvo attieksmi pati pret sevi. Tad rodas vēlme atriebties, kaut vai vārdiski, kaut vai pasakot kaut ko nejauku, izdarot kādu nekrietnību. Sieviete cer, ka tad, ja otrs cietīs tāpat kā viņa, sāpes mazināsies. Šī cerība gan drīz vien izrādās maldīga, jo atvieglojuma vietā piezogas šaubas par sevi, pašpārmetumi un vainas apziņa par izdarīto. Bet, lai spētu pārvarēt partnera zaudējumu, jāspēj no viņa atbrīvoties, palaist viņu vaļā un turpināt dzīvi bez viņa. Everitas attiecības ar Kārli turpinājās precīzi trīs gadus: “Tā bija mūsu attiecību trešā gadadiena. Es gribēju, lai tā ir īpaša, tāpēc nolēmu, ka pati gatavošu vakariņas, radīšu mājās īpašu noskaņu. Viss bija lieliski. Mēs pavakariņojām, parunājāmies par šo un to, viss likās ideāli, līdz Kārlis nopietnā balsī teica, ka vēlas ar mani aprunāties. Atbildēju – bet mēs taču visu laiku runājamies. Kas par lietu? Viņš nolēmis, ka mums jāšķiras. Biju šokā. Viss taču ir labi! Kāpēc šķirties? Viņš mani vairs nemīlot. Bet vakar taču vēl mīlēja. Nē, nemīlot jau kādus pāris mēnešus, esot sapratis, ka mēs esam “dažādu sugu pārstāvji”, kas neder kopā. Pateica tā, it kā mēs būtu kaut kādi dzīvnieki. Kad attapos, kas īsti noticis, Kārlis jau bija salicis savas mantiņas un izgājis pa durvīm. Es sēdēju un domāju – lieliski gan viņš pēdējo mēnešu laikā noslēpis savu mīlestības trūkumu pret mani. Nekas par to neliecināja. Vismaz es neko tādu neredzēju. Es, protams, gribēju zināt, vai ir uzradusies kāda cita, labāka par mani. Bet vairs jau nebija kam pajautāt. Kārlis bija prom. Manī gruzdēja sāpes, es biju atraidīta, mana sirds bija ievainota, es nebiju gana laba. Un tad pēc pāris nedēļām uz ielas ieraudzīju viņu kopā ar kādu tumšmati. Viņi bija sadevušies rokās un izskatījās laimīgi. Es vēl nodomāju – ak tad tā ir labāka par mani? Raudāju aizgūtnēm, jutos tā, it kā būtu otrreiz pamesta. Man gribējās viņam atriebties, gribējās, lai viņam ar to otru sievieti nekas nesanāk, bet tas vairs nebija manos spēkos. Protams, es to pārdzīvoju ilgi, tas bija sāpīgi. Man likās, ka būtu vieglāk, ja viņš būtu vienkārši aizgājis, nevis aizgājis pie kādas citas. Man šķita, ka tad man sāpētu mazāk, bet vai tā tiešām būtu, es nevaru un negribu uzzināt.”

2. Aizvainojumi darbā. Dažkārt ar aizvainojumu jāsastopas arī darbā, kad cilvēki piekrīt paveikt darbu, kas viņiem nav pa spēkam, nesagādā prieku vai neatbilst viņu spējām. Bieži vien bailēs no draudošā bezdarba cilvēks pieņem piedāvājumu, kaut arī tas nav tas, ko viņš labprāt darītu un ko labi pieprot. Dažkārt bažas nepiepildās un cilvēki no darba gūst pozitīvu rezultātu, tomēr darbs var pārvērsties arī mokās. Cilvēka motivācija un ražīgums krītas, bet šefa un kolēģu kritika iedarbojas arvien nomācošāk un sāpīgāk. Tas ir apburtais loks: jo mazāk prieka kāds gūst no darba, jo sliktākas ir viņa sekmes un negatīvāks kļūst novērtējums, kas aizvaino un vēl vairāk gremdē profesionālo morāli.

Darbā cilvēks parasti ir ļoti jūtīgs, jo tā ir joma, kurā sagaida cieņu, atzinību un pašvērtības paaugstinājumu. Zaudējot darbu, cilvēks zaudē arī pašapliecināšanās iespēju, tāpēc bezdarbam ir tik negatīva un graujoša ietekme. Bez darba cilvēks jūtas nevajadzīgs, pazemināts un aizvainots, jo vairs nav piederīgs un nepiedalās darbā notiekošajā. Īpaši aizskaroši ir tikt pie priekšnieka, kuram piemīt mazāk profesionālo zināšanu un vadības talanta nekā darbiniekam, bet kurš amatā tiek iecelts spējīgā darbinieka acu priekšā. Aizskarošs ir ne tikai fakts, ka šis darbs pagājis gar degunu, bet arī tas, ka nu būs jāklausa mazāk kompetentam cilvēkam. To piedzīvoja arī Ilze, kura vairākus gadus lielā uzņēmumā vadīja vienu no nodaļām. Sākoties ekonomiskajai krīzei valstī, uzņēmuma vadība nolēma reorganizēt vairākas nodaļas, tās apvienojot. “Kad uzzināju, ka notiks reorganizācija, daudz domāju, vai es tiešām vēlētos vadīt jauno nodaļu, kurai nu būs vairāk pienākumu nekā manis līdz šim vadītājam departamentam. Es biju nogurusi no atbildības, kas visus šos gadus gūlās uz maniem pleciem, turklāt man ir raksturīgi daudz ko darīt pašai, nevis deleģēt pienākumus padotajiem. Tāpēc nolēmu – ja man piedāvās vadīt apvienoto departamentu, es mācīšos deleģēt pienākumus un nedarīšu tik daudz pati, strādājot pa svētkiem un brīvdienām. Liels bija mans šoks, kad uzzināju, ka par nodaļas vadītāju uzaicināts pavisam cits cilvēks – ne es, arī ne otras nodaļas līdzšinējā vadītāja. Bet par vietnieci nozīmēja otras nodaļas vadītāju. Man atlika ierindas darbinieces amats. Manī vienlaikus plosījās sāpes un aizvainojums, jutos nenovērtēta, jo visu šo laiku no vadības biju saņēmusi atzinīgus vārdus par savu darbu. No vienas puses likās – labi, nebūs vairs tik daudz atbildības, bet no otras – nevarēju saprast, kāpēc pret mani tā izturējušies. Kādu brīdi pat domāju, ka iešu prom no darba ar domu – ja nenovērtējat mani, tad nestrādāšu nemaz. Bet vēlāk sapratu – kur tad es skriešu? Kam mūsdienās ir vajadzīgi jauni darbinieki? Nevienam. Tagad es strādāju jaunās priekšnieces vadībā un katru dienu cīnos ar domu, kā un ko darītu es, ja būtu viņas vietā. Tas it nemaz nav viegli.”

1. Aizvainojumi draudzībā. Problēmas ar sāncensību, greizsirdību un skaudību nereti sastopamas arī draudzībā. Aizvainojums draudzībā rodas tad, ja draugi jūtas piekrāpti, ja tiek izmantota viņu uzticēšanās, ja abi ir vīlušies viens otrā un grūtā brīdī nespēj uz otru paļauties. Vissāpīgākie aizvainojumi rodas brīdī, kad draudzene sāk flirtēt ar otras draudzenes draugu vai vīru, varbūt pat uzsākot ar viņu attiecības. Ievainojums ir dziļš tādēļ, ka šāda uzvedība pārkāpj draudzības uzticības kodeksu. Ja draudzene to neuztver nopietni, rodas aizvainojums un noniecinājuma sajūta. Šādās reizēs draudzība parasti beidzas, bet, ja aizvainojuma iemesls nav tik dziļš un nopietns, draudzību iespējams atjaunot, par visu izrunājoties. Līdzīgu situāciju piedzīvoja Anna: “Tas bija pirms vairākiem gadiem, kad pārtrūka manas attiecības ar draugu. Kaspars bija lielisks vīrietis, mūsu attiecībās viss it kā bija kārtībā, bet viņam likās, ka nav līdz galam labi. Tagad šķiet – viņam droši vien bija taisnība, bet tolaik tas bija ļoti sāpīgi. Es biju jauna, daudz ko stāstīju savai draudzenei Ivetai, tik daudz, cik šodien diez vai kādai draudzenei atklātu. Viņa arī zināja, kāds ir Kaspars, visu mūsu attiecību laiku bija pazīstama ar viņu. Un tad, pavisam drīz pēc manu un Kaspara attiecību pārtraukšanas, Iveta man paziņoja, ka satiekas ar manu bijušo draugu. Tobrīd nemeklēju nekādus racionālus izskaidrojumus, gluži vienkārši jutos piekrāpta, nodota, aizvainota. Kā?! Mana draudzene ar manu bijušo draugu, pret kuru man joprojām ir jūtas, par kurām Iveta ir informēta? Kā viņa tā varēja? Neko viņai neteicu, vienkārši pārtraucu ar viņu tikties, neatbildēju uz telefona zvaniem un reiz, kad satiku uz ielas, pagāju garām nepasveicinājusi. Pie sevis visu laiku “vārījos” – klusībā lamāju viņu, izteicu savas sāpes un aizvainojumu visskarbākajiem vārdiem. Tas turpinājās aptuveni mēnesi, pamazām šīs sajūtas norima, un es sev aizliedzu domāt par viņiem abiem, nolēmu arī to, ka nekad vairs nevienai draudzenei tik daudz nestāstīšu par savām attiecībām.”

2. Dzīves radīti aizvainojumi. Ko nozīmē šāds aizvainojums? Tā ir dziļa vilšanās un ar to saistīta novēršanās no dzīves un tās uzstādītājiem spēles noteikumiem. Ar dzīves izraisītu aizvainojumu ir saistīta cilvēka nevēlēšanās atzīt, ka dzīves likumsakarības ir attiecināmas arī uz viņu. Viņš ar savu izturēšanos pauž, ka vienmēr vēlas kaut ko atšķirīgu, grib darīt visu pa savam un lepni visu pamet, tiklīdz rodas grūtības. To var salīdzināt ar šādu pasūtījumu restorānā: “Es gribu salātus, taču nevis tos, kas ir ēdienkartē, bet gan bez šķiņķa, toties ar sieru un bez rukolas, bet ar tomātiem – tos gan uz atsevišķa šķīvīša, un salātu mērci citā trauciņā. Jā, un nekādā gadījumā ķiplokus, pret tiem man ir alerģija. Ak, tas nav iespējams? Nu, tad es neēdīšu vispār.” Pārtulkojot tas nozīmē – vai nu viss notiek pēc maniem noteikumiem, vai arī es nepiedalos. Nepiedalīties var dažādos veidos – nesamērīgi daudz lietojot alkoholu, pārmērīgi strādājot, badojoties, azartiski spēlējot, negausīgi ēdot, visu brīvo laiku aizpildot ar televīzijas pārraižu skatīšanos, lietojot narkotikas, bez gala un malas sērfojot internetā. Atkarības un pārmērīga kāre pēc kaut kā ir veids, kā pagriezt dzīvei muguru un spītīgi norakt sevi. Samaksa un riski, šādi rīkojoties, bieži vien ir ļoti augsti – vientulība, atkarība, slimība, neapmierinātība, neuzticēšanās, hronisks jūtīgums un pat pašnāvība. “Nē, nē, man nebija domas par pašnāvību, mana vēlme nepiedalīties šajā dzīvē izpaudās citādi,” saka Daiga, kura pirms dažiem gadiem saprata, ka viņas attiecības ar vīru vairs nav tādas, kādas viņa tās vēlētos. “Mana galējība bija strādāšana un izklaides kopā ar draudzenēm katru nedēļas nogali. Pienāca brīdis, kad es sapratu, ka mans vīrs jau labu laiku ir pārtraucis ar mani sarunāties par būtisko. Jā, par kartupeļiem un maltās gaļas mērci viņš ar mani runāja labprāt, arī palīdzēja to pagatavot, bet par mērķiem, sapņiem, dzīves jēgu un tamlīdzīgām lietām viņš, šķiet, runāja ar kādu citu vai nerunāja nemaz. Es mēģināju visu vērst par labu, centos viņu iesaistīt sarunās, bet no tā nekas nesanāca. Un tad laikam notika tas, ko sauc par aizvainojumu pret dzīvi. Es nodomāju – interesanti gan, kāpēc tieši man šis krusts ir uzlikts? Es tādu dzīvi negribu dzīvot. Aiziet nekur nevarēju, mums bija kopīgs kredīts par dzīvokli, kas, kā smejies, esot labākais laulības saglabātājs. Tad nu metos iekšā darbā ar visām četrām. Strādāju no deviņiem rītā līdz deviņiem vakarā. Visu laiku izdomāju sev jaunus darbus. Arī brīvdienās dažkārt stūrēju uz darbu, kaut gan lielākoties brīvdienas pavadīju kopā ar savām draudzenēm, vazājoties pa klubiem un uzdzīvojot. Sākumā vīrs par to bija neizpratnē, pēc tam viņam tas sāka ļoti nepatikt. Viņš sāka runāt kaut ko par laulības saglabāšanu, bet man tas vairs nebija prātā. Teicu, ka patiesībā gribu šķirties. Un to mēs arī izdarījām. Pēc šķiršanās mana dzīve sākās it kā no jauna, kaut gan nebija viegli atradināties no ieraduma daudzas stundas pavadīt darbā un brīvdienās uzdzīvot.”

Sajūta, ka dzīve ir pievīlusi un sāpinājusi, var piemeklēt arī tos cilvēkus, kuri tikuši izdzīti no emocionālās paradīzes. Bērnībā viņi tikuši lutināti, celti debesīs, bijuši mammas un tēta acuraugs, līdz kādu dienu viss mainījās, piemēram, piedzima māsiņa vai brālītis, kas izjauca bērna prioritāro stāvokli. Vai arī kāds no vecākiem šķiroties no bērna novērsās, vai arī bērns tika aizsūtīts pie vecvecākiem un jutās atstumts. Tas bieži vien ir saistīts ar pašvērtības aizskārumu – reiz bijis tik svarīgs un brīnišķīgs, tu pēkšņi tāds vairs neesi. Paliek lielas sāpes un sajūta, ka esi pievilts. Sekas tam ir neapmierinātība ar sevi un pasauli.

Attīsti sevi!

Aizvainojums nav nekas nekontrolējams, tas nav lielais nezināmais šajā pasaulē. Aizvainojuma fāzes ir izpētītas, un tās ir visnotaļ paredzamas. Gandrīz visi cilvēki, saskaroties ar aizvainojumu, jūt vienu un to pašu, viņi visi ir aizskarti un sāpināti.

Aizvainojuma trīs fāzes.

1. Akūta aizvainojuma reakcija. Pirmajā stundā pēc notikuma, kas izraisījis aizvainojumu, cilvēks izjūt dusmas, bezspēcību, viņa domāšana ir ierobežota, viņš sarunājas pats ar sevi. Tā ir pirmā šoka fāze, kurā vēl nenotiek mērķtiecīga darbība.

2. Aizvainojuma stāvoklis. Šajā fāzē aizskartie parasti izjūt niknumu, dusmas, izmisumu un vilšanos, kas saistīta ar bailēm no pamestības un zaudējuma. Var būt koncentrēšanās un miega traucējumi. Šī fāze var ilgt no 24 stundām līdz nedēļai, dažreiz arī ilgāk. Ir liels risks iestrēgt šajā fāzē. Tas nozīmē, ka cilvēks turpina glabāt sevī niknumu un aizvainojumu, turklāt ne tikai pret aizvainotāju, bet arī pret sevi. Šajā fāzē nereti tiek sarautas attiecības starp pāridarītāju un aizvainoto cilvēku. Bet, ja nav iespēju pārtraukt attiecības, tad cilvēki nereti demonstrē to, cik aizskarti viņi ir: savelk aizvainotu grimasi, uzvedas kā staigājošs pārmetums, izsaka īgnas piezīmes, aprunā, nomelno pāridarītāju, atbild strupi un izturas vēsi. Ar šādu aizvainotu cilvēku nav iespējama konstruktīva saruna un problēmas risināšana. Ja tas notiek darbā, tad noteikti ietekmē arī apkārtējos, ne tikai tos divus cilvēkus, kas birojā bojā mikroklimatu. Tāpēc ir ļoti svarīgi atrast izeju no aizvainojuma.

3. Aizvainojuma pārvarēšana. Lai to izdarītu, nepieciešams izkļūt no sāpīgās situācijas. Katrs to dara citādi – viens dodas pastaigā un paliek vienatnē ar savām domām, otrs nododas fiziskām nodarbēm vai uzkopšanas darbiem. Šajā fāzē ir svarīgi pārvarēt dusmas un atjaunot kontaktu pašam ar sevi. Nereti palīdz arī distancēšanās no situācijas, lai varētu to aplūkot no attāluma un saprast, kas īsti notiek. Distancējoties cilvēks joprojām var būt dusmīgs, var īgņoties un lamāties, sevī vēlreiz izdzīvojot notikušo. Bet, kad šīm emocijām vairs neļauj pār sevi valdīt, tad tiek sperts plats solis aizvainojuma pārvarēšanas virzienā. Vēl ir svarīgi uzveikt iekšējo lepnumu, neuzskatīt sevi pārāku par citiem, neskatīties uz otru ar nicinājumu, spert soli pretī un salīgt mieru.

Ar aizvainojumu ļoti cieši saistīta arī pašvērtība. Jo pašapzinīgāks ir cilvēks, jo pārliecinātāks par sevi un savām darbībām, jo grūtāk viņu aizvainot. Tas gan attiecas uz tiem, kuri tiešām ir pārliecināti par sevi, nevis tā tikai uzvedas. Bet ir maldīgi domāt, ka cilvēki ar augstu pašapziņu nepazīst aizvainojumu. Aizvainojumi skar jebkuru cilvēku, atšķiras tikai biežums un intensitāte. Jo cilvēks ir sliktākās domās par sevi, jo dziļāk viņu ievainos kritika vai atraidījums. Tāpēc pašvērtības nostiprināšana ir veids, kā labāk tikt galā ar aizvainojumiem, kā kļūt mazāk ievainojamam.

Kā pasargāt sevi no aizvainojumiem

Būtu svarīgi pārdomāt savus pārmērīgi augstos ideālus un prasības pret sevi, citiem un pasauli kopumā. Piemēram, cilvēki, kuriem visu vajag izdarīt par divsimt procentiem, ir vieglāk aizskarami nekā citi, jo viņi neatstāj vietu kļūdām. Jebkura kritika var izraisīt vērtību samazināšanos. Šādam cilvēkam var palīdzēt atziņa, ka arī viņš drīkst pieļaut kļūdas un tādēļ netiek mazināti ne viņa sasniegumi, ne vērtība. Iemācoties žēlsirdīgāk attiekties pret sevi, cilvēks spēs tāpat izturēties arī pret citiem. Dodot sev un citiem vairāk brīvības, viņš daudz retāk izjutīs aizvainojumu.

Bet, ja cilvēks nav par sevi augstās domās, ieteicams meklēt un atrast sevī kaut ko pozitīvu. Ieteicams aktīvi pievērsties personības vērtīgajām, radošajām, jautrajām un gudrajām īpašībām. Pietuvoties šai daļai sevī var ar radošo darbību palīdzību. Dziedi, dejo, zīmē, veido, dari jebko, kas tev sagādā prieku, tas arī stiprinās pašvērtību. Turklāt, mainoties pašai, mainās arī nozīme, kuru tu piešķiram lietām vai notikumiem.

Aizvainojuma augļi

Kad cilvēks tiek aizvainots, viņā burtiski vārās emociju kokteilis, to vidū visspilgtākās ir sāpes par to, kā kāds varējis tik necilvēcīgi rīkoties, dusmas par šādu rīcību un dažkārt arī kauns.

• Aizvainojuma dusmas. Kad cilvēks ir aizvainots, reti ir darīšana ar parastām dusmām, ko izsaukusi kāda cita neapdomīga rīcība, piemēram, cita šofera agresīva uzvedība uz ceļa. Aizvainojuma dusmas ir spēcīgākas un bieži vien notikušajam neatbilstošas. Nereti bez apdomas tiek pārrautas attiecības, kuras pēc tam grūti atjaunot, tāpēc ne velti psihologi mēdz ieteikt nolaist tvaiku citur, nevis aizvainotāja acu priekšā.

• Aizvainojuma sāpes. Tā ir aisberga, ko sauc par aizvainojumu, neredzamā daļa. Kad cilvēks tiek aizvainots, runa ir par dziļām ilgām un zaudējuma sāpēm. Ja dusmas lielākoties tiek pārpārēm paustas uz āru, tad sāpes gruzd dziļi iekšā. Lielākoties tās, sasniegušas trauka malu, līst pāri asaru un sevis žēlošanas veidā, bieži vien tas notiek vientulībā. Pēc kāda brīža sāpes norimst un aizmirstas, bet dusmas mēdz palikt.

• Kauns. Kauns, tāpat kā sāpes, tiek vērstas uz iekšu, tāpēc tas arī ir tik sāpīgs. Katra neizdošanās, atraidījums un pašvērtības mazināšana aizskar cilvēku ļoti dziļi. Mēdz pat būt situācijas, kad kādu neveikli pateiktu frāzi vai darbību, ko citi jau sen aizmirsuši, cilvēks nēsā sevī gadiem ilgi un, katru reizi to atceroties, jūtas neērti un pazemojoši.

Roku rokā ar aizvainojumu

Skaudība, greizsirdība un sāncensība ir izjūtas, kas cieši saistītas ar aizvainojumu. Pilnībā tās iznīdēt nav ne iespējams, ne vēlams, jo tās pieder pie mūsu dzīves. Taču, ja tu pārāk stipri ciet no šīm emocijām, svarīgi iemācīties ar tām apieties un atpazīt tajās to patieso motivāciju un problēmu. To iespējams izdarīt, apzinoties, atzīstot un paužot uz āru savas skaudīgās, greizsirdīgās, konkurējošās un sāncensīgās domas un emocijas mierīgā sarunā ar saviem līdzcilvēkiem.

Skaudība. Cilvēkiem nereti skauž tas, kas citiem pieder, ko citi dara un piedzīvo. Nereti tiek apskausts ne tikai tas, ar kādu auto cilvēks brauc, ko velk mugurā un kā izskatās, bet arī viņa spējas, brīvība, attiecības un laime. Tas liecina tikai par skaudēja paša nepiepildītajām vēlmēm un sapņiem. Piemēram, precētas sievietes ar bērniem nereti apskauž neprecētās viņu brīvības dēļ, bet neprecētās skauž precētās viņu ģimeņu dēļ. Skaudības sakne ir nepiepildītas vēlmes un vajadzības, bet skaudība var dažkārt izpausties arī kā pret sevi vērsts aizvainojums, ja cilvēks sevi noniecina par to, kā viņam trūkst. Sāncensība. Skaudība bieži ir dzinulis sāncensībai un konkurencei. Interesanti, ka attieksme pret konkurenci sievietēm un vīriešiem ir atšķirīga. Vīrieši attīsta savu “es”, cenšoties atšķirties no citiem, tāpēc konkurence var veicināt vīrieša personības veidošanos. Bet sievietes savu “es” meklē, līdzinoties sava dzimuma pārstāvēm. Tāpēc konkurence un citādība var nozīmēt nedrošību vai pat draudus sievietes personībai. Greizsirdība. Arī greizsirdība rada aizvainojumu un iekšējo nemieru. Greizsirdība nenāk no ārpuses, tas nav nekas tāds, ko kādam nodara citi, tā ir mūsu pašu reakcija uz otra cilvēka izturēšanos, turklāt apzināta reakcija. Kāds filozofs reiz teicis, ka greizsirdība ir kaislība, kas meklē ciešanas. Greizsirdības pamatā ir apdraudēta pašvērtība – ja tu vairs neesi pirmajā vietā, ja kaut kas ir svarīgāks par tevi, tad rodas greizsirdība, tu jūties aizmirsta, pamesta un līdz ar to arī aizvainota.

Raksts tapšanā izmantota Berbelas Vardeckas grāmata “Pļauka dvēselei”.