Ek, bērnība ... un iespēja baudīt sauli bez biksēm. Plikiņš mazulis, gluži kā eņģelītis, rotaļājas jūrmalas smiltīs. Lielākajai daļai publikas šāds skats izraisa pozitīvas emocijas. Un tomēr… Ja pliks ir četrus, piecus, sešus gadus vecs bērns… Psiholoģe Kristīne Balode saka, ka mēs, pieaugušie, esam pietiekami cietuši no sava ķermeņa nolieguma, tāpēc bērnam jāmāca pieņemt kailumu un iemīlēt ķermeni. Centrs “Dardedze” iesaka ņemt vērā “biksīšu likumu”.
“Es saprotu - modē ir dabiskums, bet ir lietas, kas ir par traku!” Ar šādiem vārdiem sākas vēstule, ko TVNET saņēma no Saulkrastu iedzīvotājas Sarmītes. Kundze stāsta par vecākiem, kas saviem bērniem, kas “nav gluži vairs mazuļi pamperos”, atļauj sauļoties un peldēties kailiem. Pēc viņas domām, tas nav pieņemams.
“Bērnam ir jāiemāca normāla attieksme pret savu ķermeni un kauna sajūta. Apkārtējie ir jāciena.”
Sarmīte uzskata, ka meitenei četru, piecu gadu vecumā jau vajadzētu saprast, ka viņa ir meitene un “plika publiskā vietā nevar staigāt”. Sieviete pauž bažas, ka starp pludmales apmeklētājiem varot būt “nenormāli vīrieši”, kas uz kailajiem bērniem skatās ar seksuālu interesi.
Kad tad vēl, ja ne tagad...
TVNET aptaujāto vecāku viedoklis par tēmu “bērns un peldkostīms” atšķiras.
Alise ir māmiņa septiņus gadus vecai “lēdijai”, kura jau kopš piecu gadu vecuma zina, kas ir peldkostīms. “Sākumā meitai vilku smukas peldbiksītes ar rišiņām, jo uzskatu - ir dumji vilkt meitenei “augšiņu”, kamēr viņa neapzinās, kāpēc tas tiek darīts. Peldbikses kalpo bērna komfortam, kaut vai tāpēc, lai dupsī nesaietu smiltis un nerastos iekaisums.” Alise saka “nē”, viņa nav manījusi, ka pieauguši vīrieši kaut kā īpaši skatītos uz viņas meitu. “Esmu sākusi pievērst tam uzmanību tagad, kad meita lēnām sāk veidoties par sievieti.”
Pēc viņas domām, tas, ka vecāki vēlas bērnu audzināt tuvāk dabai un nestīvēt mugurā sintētiku, ir apsveicami, tomēr to vajadzētu darīt savā privātajā teritorijā, jo pludmalei tomēr ir sava etiķete.
Trīs dēlu tēvs Kristians spriež, ka no šīs tēmas nevajag taisīt problēmu. Pēc viņa domām, līdz divu gadu vecumam bērns var skraidīt pa pludmali pliku dupsi – “kad tad vēl, ja ne tagad!” Biksīšu gumija tomēr nedaudz spiež, tāpēc, kamēr vien iespējams, labāk iztikt bez apģērba, lai bērna ķermenis “ brīvi elpo un ir labāka asinsrite”. “Viss atkarīgs no bērna – divi mani puikas mierīgi skraidīja apkārt pliki, bet viens samērā agri sāka kautrēties. Ja bērns grib atstāt biksītes, tu viņam tās ar varu nenovilksi!”
Madara ir trīs gadus vecas meitenes mamma un gaida otro mazuli. Viņa uzskata, ka no higiēnas viedokļa labāk tomēr, ja pludmalē mazai meitenītei ir biksītes. “Es negribu, lai sveši skatās uz manu pliko mazuli.
Nekad nevari zināt, kurš skatās ar sirsnību un mīļumu, kurš lūr kaut kādu slimu nolūku vadīts.
Tas ir līdzīgi, kā ar bērna bilžu likšanu internetā. Bērns ir atkarīgs no vecāka vērtību sistēmas un ētiskajiem standartiem, jo pats vēl nevar paust savu nostāju. Uzskatu, ka bez krūštura meitene pa pludmali var skraidīt līdz skolas vecumam. Kamēr meitenei nav sākusies pubertāte, tas vairāk ir stila jautājums – likt krūšturi vai ne.” Ginta savu divus gadus veco meitiņu “nemoka ar lupatām”. Pēc viņas domām, ir šausmīgi, ja bērns rotaļājas slapjā, ar smiltīm aplipušā peldkostīmā, kas ir sagriezies un iespiedies mazuļa miesā. Ja kāds uz bērnu nepiedienīgi lūr, tā ir viņa problēma.
Pieņemt kailumu, iemīlēt ķermeni
Psiholoģe Kristīne Balode saka: vienas receptes nav. “Līdz kādam vecumam bērns DRĪKST staigāt kails? Tas nav īstais jautājums. Sabiedrības normas nav statiskas, tās mainās. Turklāt biežāk mūsu uzskati ir individuāli, nevis kolektīvi. Mums ir vajadzība, gan pēc autonomijas, gan pēc piederības, tāpēc liela māksla ir atrast vidusceļu, lai iekšējās vērtības sadzīvotu ar sabiedrības.” Pēc psiholoģes domām, kaunu un ķermeņa noliegumu mēs esam kultivējuši pārāk ilgi. “Mēs pret savu ķermeni izturamies tik noliedzoši, ka labāk būtu bērnam mācīt ķermeņa mīlestību un kailuma pieņemšanu.
Mēs visi nākam pasaulē kaili – biksēs vai kleitā neviens vēl nav piedzimis. Bērns nepazīst kauna sajūtu, kamēr tā netiek iemācīta.
Bērns ļoti labprāt pēta savu ķermeni un skatās, kā reaģē pieaugušie. Vienam bērnam ātrāk, otram vēlāk modīsies sajūta, ka ir sabiedrības normas."
Mēs, sievietes, esam pietiekami pieredzējušas sevis nepieņemšanu un kaunu, lai to vēl kultivētu. Mēs nevaram, kā ienāk prātā, lēkt, skriet; mums jāsēž sakļautiem ceļgaliem.
Jo ilgāk bērns saglabā pozitīvu saikni ar savu ķermeni, jo labāk. Tad arī robežas veidosies cieņpilnas, nevis nosodošas.
Balode saka, ka bērns savi kā indivīdu, atdalītu no ārpasaules, sāk apzināties apmēram divu, triju gadu vecumā. “Dzimuma atšķirību apzināšanās notiek pakāpeniski un atšķiras, kā tas notiek Latvijā vai Skandināvijā. Tas vairāk ir kultūras, nevis fizioloģiskās attīstības fenomens.”
Kāpēc riskēt?
Centrs “Dardedze”, kas veidots, lai pasargātu bērnus no vardarbības, rekomendē publiskās peldvietās bērnam peldkostīmu tomēr vilkt. Centra speciālisti uzskata, ka peldbikšu tēmai vajadzētu sakrist ar brīdi, kad bērns sāk apgūt noteikumus un teikt “paldies”, “lūdzu”, “labdien”, “uz redzēšanos”.
Ķermeņa robežas bērns sāk apzināties tajā vecumā, kad, “iziet lielajā dzīvē”, piemēram, sāk apmeklēt bērnudārzu.
Kādam bērnam tas notiek divu, citam pusotra gada vecumā. “Dardedze” rekomendē ievērot “biksīšu likumu”, kas ietver sarunas ar bērnu par ķermeņa noteikumiem. “Biksīšu likums” nozīmē, ka bērnam jāzina: viņa ķermenī ir intīmas vietiņas, kuras neviens nedrīkst aizskart un kurām arī citu ķermenī nedrīkst pieskarties. Peldkostīms ir mazs elements, kas nosaka robežas un pasargā bērnu no liekas uzmanības.
Mēs nezinām, kādi cilvēki ir mums apkārt, kāpēc riskēt? Mūsdienās neviens vairs nestaigā apkārt ar milzīgu fotokameru. Nemanāms klikšķis, un tava mazuļa bilde aizklīst interneta plašumos.
Protams, ir gadījumi, kad peldkostīms nav jāvelk, tomēr centra speciālisti vecākiem iesaka respektēt bērna vēlmes. Ja bērns kautrējas un negrib iet bez peldbiksēm, nevajag teikt “izbeidz māžoties”.
