Labi izlikties par idiotu ir grūti (4)

Dāvida šovs ir viens no pašlaik populārākajiem raidījumiem, bet īpašu ažiotāžu ap to izraisīja Nacionālās radio un televīzijas padomes lēmums — 1500 latu liels naudas sods par seksuālu darbību demonstrēšanu tam nepiemērotā raidlaikā. Formāli padomes aizrādījumam var piekrist — raidījums ir strīdīgs, tā vadītājs savos izteicienos bieži vien ir, maigi sakot, neizvēlīgs un kādā raidījumā nepieklājīgi izdarījās ar divām rotaļu lellītēm. Tas, ka bieži vien raidījuma dalībnieku izvēle, paša Dāvida provokācijas un atklātās sarunas kā miniatūrā šķērsgriezumā demonstrē ne visai glaimojošu reālās dzīves ainu — it kā ir pavisam cits stāsts. Tomēr konflikts atrisinājās, sods tika samaksāts, un raidījums tagad sākas stundu vēlāk — pulksten 22. Taču, kā izrādījās, runa jau nebija "par krekliem"... Viens no šova raidījumiem, kurā piedalījās arī uzaicinātie NRTP pārstāvji, pārauga nopietnā diskusijā par politiķu liekulīgo morāli, kura tiek attaisnota ar kādas mistiskas "tautas" prasībām aizliegt, slēgt, nosodīt. Un kā visās jezgās un kautiņos — re, mūsējos sit! — visvairāk labi tēmētu "kreiso āķu" tika Dāvidam — sak", nav ko te pa priekšu grozīties!

Vai tu biji rēķinājies, ka — ja gadījumā kas — "sitīs" jau tevi, kaut gan šovā daļēji esi tikai izpildītājs?

Es jau esmu pieradis, ka mani sit. Tā nav ne pirmā, ne pēdējā reize. Zaudējumi, kas būs manam uzņēmumam tikai tāpēc, ka cilvēki domās "ko tas cilvēciņš tur murgo", būs diezgan lieli. Tas viss ir ļoti sarežģīti. Publicitāte man vienmēr ir bijusi traka, bet nekad tā nav "situsi man pa kabatu", gluži otrādi — nesusi tikai un vienīgi peļņu. Šoreiz "dabūju iekšā" pavisam no citas puses, ko nepavisam negaidīju — man likās, ja raidījumam ir ļoti augsti reitingi, kas biznesā tomēr tiek vērtēts visvairāk, tad viss ir kārtībā. Labi izlikties par idiotu arī ir diezgan grūti. Un noturēt to augstā tonī — tā pilnīgi bezkaislīgi — arī nav viegli. Bet izaicinājums ir bijis labs, un man tas ir vēl lielāks nekā visiem skatītājiem kopā.

Izskatās, ka tu beidzot esi atradis savu īsto ampluā.

Kāds cits to manī ir atradis, es jau to neatradu. Jo es jau nekur neesmu palicis — tāds esmu bijis visu laiku. Par šovmeni nekur pasaulē nemāca — arī Fredis un Ufo ir self-made men — tur vai nu ir, vai nu nav. Ar karoti galvā neko iebāzt nevar. Tad, kad man šo darbu piedāvāja, es domāju — viņi ir kļūdījušies. Jautāju — vai jūs esat pārliecināti, ka es to varēšu, un pats esmu izbrīnīts, ka to varu izdarīt. Domāju — beidzot man jāaiziet pie logopēda, jo man ir nazāla balss, beidzot polipi jāizgriež, ko bērnībā neizdarīja. Es jau savus trūkumus zinu! Bet profesionāļi mani mierināja — neuztraucies! Tieši tas ir tas, kas nedos cilvēkiem mieru, un viņi skatīsies. Tiešām — pults ir rokā! Lūdzu, ir kabeļtelevīzija, ir satelīti, nu skatieties — ārprāts! — jebko! Un lieciet taču man svētu mieru!

Vai tu tici, ka ir kaut kāda mistiska sašutusī "tauta", kas liek NRTP "reaģēt" uz jūsu šovu? Dusmīgo vēstuļu rakstītāji jau vienmēr ir bijuši.

Es varu pateikt — oktobrī tur lielākajai daļai beidzas pilnvaras. Lūk, no kurienes tas vējš pūš! Un viņi taču visu laiku nav redzēti! Neviens no tās padomes nav redzēts! Ojāru Rubeni vēl redzēja, likās, ka viņi strādā, dara kaut ko, bet šī padome galīgi nav pazīstama. Tur ir pavisam cita lieta — ir pasūtījums vai arī uz mūsu augstā reitinga viņi vienkārši ņem un veģetē. Taisa uz mūsu rēķina savus reitingus! Katrs jau grib pie tā kumosiņa tikt, un tur nekā nevar darīt! Tāpat kā dažs labs politiķis, kas neieradās uz raidījumu un vēl rupji atbildēja. Cilvēkiem ir bail pie manis nākt. Bet papētiet dziļāk — tās lelles (šovā Dāvids ar rotaļlietām imitēja seksuālas darbības. — aut.) tika rādītas 22.45! Tā ka likumu mēs īsti nepārkāpām. No otras puses — tas mani uzjautrina, jo bez darba jau es nepalikšu. Pietiek man lāpīt pasauli un uzklausīt ķengas! Es strādāju tā, kā māku. Tagad daudzi skatās un brīnās — va-a-au, tur tās zāģu skaidas savā veidā tomēr komunicē — galīgi debils viņš nav!

Ar to tu domā savu "pildījumu"?

Jā! Jo visi jau redz tikai to ārējo. Ja cilvēks ir pārāk skaļš, acīs krītošs — tad pirmā reakcija ir — tas ir slikti. Tas atgrūž. Viņš ir stulbs, viņš ir riebīgs! Tāds un šitāds! Ar to jārēķinās. Bet ir jau arī ļoti daudz labu vēstuļu. Kāda sieviete — viņai ir trīs bērni: divi puikas un viena meitene — man raksta, ka regulāri skatās Dāvida šovu kopā ar bērniem, jo viņiem pēc tam ir, par ko runāt. Ir svētīgi, ka cilvēki sāk runāt par lietām, par kurām citādi viņiem nav iemesla runāt. Pēc raidījuma kāda sabiedrībā pazīstama sieviete atsūta man īsziņu — viņa gribot nākt uz šovu un runāt par vardarbību ģimenē. Es prasu — kas tad tev? Izrādās, vectēvs viņu ir seksuāli izmantojis. Nav cita medija, kur par to runāt! Nupat mēs ierakstījām raidījumu — izrādās, Latvijā filmē pornofilmas. Latviešu džeks taisa augšā tādu naudu, ka traks! Un nekas! Es pats esmu izbīlī no tā, kas šajos raidījumos atklājas un ka es tos varu vadīt. Kaut arī tagad man teiks — re, kā nav kauna, atkal galvā sakāpis!

Pēc pāris mēnešiem par šo kņadu neviens vairs neatcerēsies.

Es zinu! Bet ir vēl kas — cilvēki to visu ļoti personificē ar mani. Taču ne jau par mani ir runa. Kas vispār ir šovs? Vai Latvijā vispār ir šovi? Mēs taču šajā ziņā esam vēl tikai šūpulī. Un vai vispār ir vajadzīgi savi šovi, ja cilvēki saka — mums neko nevajag, mums ir ārzemju seriāli un raidījumi. Pirksim tik un tulkosim! To mēs varam! Un kur tad ir Latvijas identitāte? Arī Latvijas televīzija, latviešu filmas — tas viss pieder pie Latvijas identitātes. Kurš zina, kādi šovi ir jātaisa, lai tie atbilstu latviešu nacionālajai identitātei? Par skaudību? Par aprunāšanu? Sēdēsim un virtuāli aprunāsim cits citu? Tas būs tas latvieša identitātei atbilstošais žanrs, ko viņš pats labprāt skatīsies? Vai pirksim no ārzemēm, adaptēsim un taisīsim tik tos pliekanos raidījumus! Es varu zvērēt, ka latviešu tautai — šiem lielajiem runātājiem, kas te nu ņemas, — nenāk smiekli par adaptētajiem jokiem. Nu nav smieklīga filma, kur runā par pakaļām un vēl trakāk.

Jūs gribat, lai es arī visu laiku šķobos kā misters Bīns vai kā Džims Kerijs, kas man liekas tik pretīgi un jēli, ka tālāk vairs nav kur! Amerikāņi, piemēram, nesmejas par krievu jokiem, jo tos neizprot. Arī mēs dzīvojam citā sociālpolitiskajā situācijā.

OK, es tagad runāšu gandrīz kā kamerā — jūs nezināt, ko paši vēlaties! Priecājieties, ka ir kāds pašmāju produkts — tas ir labs vai slikts, bet tas vismaz ir! Nāks konkurenti, taisīs citus raidījumus, un skatītāji paši, un tirgus ekonomika noliks visu pie vietas.

Vai arī direktīvas...

To izgrieza ārā, bet mēs raidījumā par to runājām — nu jau otrajā lasījumā tika izskatīts likumprojekts, ka filmas un raidījumi, kuros ir redzams kailums un sekss, tiks rādīti pēc pulksten 24. Bet man pusnaktī nāk miegs! Tas nozīmē, ka ar šo likumu nacionālā televīzija un arī visas pārējās aizies pa burbuli vienā dienā un ka cilvēki paliks bez darba, jo skaties, ko tagad reklamē, — satelītus par vienu latu! Autorraidījumi? Cik vairs ir palicis autorraidījumu? Un par to pašu konkurenci — vai valsts televīziju nedotē? Tad kāpēc tur rāda reklāmas? Tad jau valsts televīzija ir nolikta vienādā situācijā ar to pašu TV3! It kā tirgus ekonomika, bet nez kāpēc pirmajam un septītajam kanālam dod dotācijas! Kam tas ir izdevīgi? Dāvida šovs jau ir tikai iegansts, jo tagad patiešām par to runā visi — es aizeju uz pludmali, dzirdu, pat tur cilvēki runā! Un es tur guļu, iebāzis galvu smiltīs.

Tu esi pārņēmis strausa dzīvesveidu?

Nē, cilvēki nav klaji naidīgi. Bet daudzi manu publicitāti jauc ar manu personību. Cilvēki nesaprot, ka tās ir divas dažādas lietas. Tas, kāds esmu raidījumā un uz ielas, nebūt nenozīmē, ka tāds esmu patiesībā. Tas nav tik vienkārši. Es tomēr esmu iesācējs šajā jomā. Man ir tik interesants mūžs, ka agri vai vēlu Dace Rukšāne par mani uzrakstīs grāmatu. Mēs jau kādu otro gadu par to runājam — tad vienam nav laika, tad otram. Bet man tā lieta vairs nešķiet tik aktuāla. Ar laiku, kļūstot vecākam, nekas vairs neliekas tik sāpīgi. Laiks dziedē visu. Bet tomēr tāds īsts amerikāņu sapnis ar mani notiek.

Vērojot tavu raidījumu, rodas iespaids, ka daudzas no tēmām, par ko tu runā, tev pašam ir pārāk labi pazīstamas. Ka tev ir liela dzīves pieredze.

Ar jebkuru tēmu, par ko esam runājuši, es personiski esmu saskāries savā dzīvē. Ja ne pats, tad vismaz mani draugi. Man patīk visu ar cilvēkiem izrunāt. Nepatīk noklusēt, izlikties. Varbūt tas vienmēr nav pareizi, bet esmu tā iekārtots — ja kaut kas nav kārtībā, man pietiek drosmes aiziet un cilvēkam pajautāt, kā tad īsti ir. Četrdesmit gadu vecumā — kuram tad nav pieredzes! Tāpēc arī, runājot par seksu — diemžēl vai par laimi —, zinu, ko saku.

Tēlo te un runā — mīlestība, sekss! Protams, tā vajadzētu būt, bet tā bieži vien nav. Ir daudz vientuļu cilvēku — visiem mīlestība neuzsmaida. Un ko lai iesāk vientuļās sievietes? Kā lai tiek pie bērniem? Gaidīt mīlestību? Nu nevar viņa to veci satikt! Bieži tu iemīlies kaut kādā lutausī, kas nemaz nav radīts ģimenes dzīvei. Tad labāk lai tev ir bērns — audzini viena! Arī mani māte ir audzinājusi viena — kā mācējusi. Tēvs viņu sita kā pelavu maisu un ko tikai nedarīja! Mēs ziemā esam gulējuši 20 grādu salā — visādi ir gājis. Es neko neaizmirstu, esmu diezgan dabūjis ciest.

Varbūt, ka latvieši nemaz nav tik puritāniski, kā viņus mālē, tomēr NRTP, uzliekot naudas sodu Dāvida šovam, apelēja tieši pie šīm jūtām.

Varbūt tas tā nemaz nebija domāts. Bet paskaties, kas ir šinī padomē, kas tie ir par cilvēkiem! Vai viņi ir progresīvi? Ir tikai divi iemesli — ja tu ej strādāt valsts darbā, tu tomēr esi neveiksminieks vai karjerists. Vai nu tev nav iespēju atrast citu darbu un tev pietiek laika sēdēt kaut kādā komitejā, vai nu tu esi karjerists un ej uz turieni sakaru dēļ. Kā tu vari strādāt valsts amatā, ja nezini vai negribi zināt, kas notiek pasaulē? Tas, ka tu aiztaisi acis, nenozīmē, ka problēmu nav. Man nepatīk, ka melo. Tajā ziņā Aivaram Berķim — cepuri nost! Cilvēks vismaz godīgi atbildēja. Turklāt runa jau nav par seksu — runa ir par politiku. Un par ietekmi. Izrādās, arī man, klaunam un ķēmam, ir ietekme politikā. Un tikai tagad es to sāku apjaust. Taču diezin vai es spētu tajā darboties. Viena iemesla pēc — neesmu komandas spēlētājs, un man nepatīk muļķi un savtīgi cilvēki.

Es negāju balsot pēdējās vēlēšanās. Pirmo reizi savā apzinīgajā mūžā es neaizgāju balsot, jo negribu vairs balsot par šiem cilvēkiem. Tāpat varu atzīties, ka balsoju par Einaru Repši pirms tam. Man nav bail atzīties, kā citiem cilvēkiem Latvijā. Man šis cilvēks liekas īpatns, arī viņš nemāk strādāt komandā un ir absolūti alternatīvs, bet ir viena lieta — viņš ir naivs un karjeristi, kas ir ap viņu, prot izmantot svešu publicitāti. Cilvēki nemāk pateikt paldies par to, kas ir labs. Piemēram, lats! Par to vien viņam vajadzētu pieminekli uzcelt.

Man ir kauns par mūsu politiku. Es nesaprotu, kas tagad notiek. Man ir sajūta, ka mūsu valdībā un Saeimā sēž citplanētieši — tie nav Latvijas pilsoņi. Vai nu viņi ir amerikāņu ielikteņi, vai krievu ielikteņi, bet latvieši tie nav! Pilnīgi ne par vienu cilvēku, kas sēž valdībā, nav sajūta, ka viņš ir latvietis. Varbūt viņi ir no Amerikas, Krievijas, Izraēlas, un te ir tāda īpaša vieta, kur viņi visi satiekas? Viņi zina, ka te ir drošībā un tik kūrē savas starptautiskās lietas. Viņi nedomā, kas te paliks, bet uzskata Latviju par kaut kādu slieksni, kuram visi vazājas pāri. Man ir bail no politikas tādā ziņā. Es vēl dabūšu no politiķiem ciest, tas ir tikai sākums, un šo tēmu cilāsim daudz un dikti — nekur viņi neliksies!

Kurus politiķus jūs saucāt uz raidījumu?

Tas jāprasa Mikum Ozoliņam. Neviens negribēja nākt. Sākuma teica — jā. Pēc tam piezvanīja un atteicās. Viņi esot brīvi cilvēki — kur gribot, tur runājot. Tāpat kā uz dzimšanas dienu: gribu — eju, negribu — neeju. Jā, es varēju viņam pajautāt, cik labs viņa uzvalks un cik liela alga. Es to mierīgi varu, jo man nav bail un es neticu nevienam cilvēkam, kas tur sēž. Mēs visi bijām vienādi, un mēs visi vienādi sākām. Kā varēja uzrasties miljonāri mūsu valstī? Tas viss vairāk vai mazāk ir saistīts ar valsts iestādēm un politiku. Uz vienas rokas pirkstiem var saskaitīt miljonārus, kuri nav ar to saistīti.

Es labprāt uztaisītu fotoizstādi par jebkuru no politiķiem — kādi viņi bija, kad sāka, un pēc četriem gadiem —, kā viņiem uzbriest sejas un kāds viņiem ir augstprātīgs skatiens. Viņi kāpj, kāpj pa karjeras kāpnēm, un viņu seja mainās. Atcerēsimies, kāds bija Emsis, un tad tās viņa plikās bildes! Kāpēc man vajadzētu interesēt, ka Bojārs lido uz kaut kādiem kursiem? Kāpēc man tas jālasa vienlaikus visās aģentūru atskaitēs!? Īstenībā tas nav svarīgi. Kāpēc man pārmet, ka esmu publiska prostitūta!?

Tā nav godīga spēle. Tiem, kas tagad gribētu godīgi kandidēt politikā, nav pilnīgi nekādu izredžu. Bet tie cilvēki, kuri ir tikuši pie siles, tos četrus gadus neko citu nestāsta, kā vien — un tad es aizbraucu uz turieni un turieni, izdarīju to un to, un tad man piedzima tas un tas! It kā viņš būtu gandrīz premjerministrs vai Valsts prezidents! Maza valsts, mediju daudz, tirāžas mazas — lai izdzīvotu, ir jāraksta par visu. Tā ir mazas valsts īpatnība — ir jāraksta par visu, citādi vispār nebūs, par ko rakstīt. Tā nauda jau tepat vien grozās.

Tomēr ir lietas, par kurām nerunā.

Un nerunās nekad!

Ja tev pašam būtu iespēja izvēlēties sava raidījuma tēmas?

Es runātu par pašnāvībām, par cietumiem. Par bērnunamā atstātajiem bērniem. Tagad ir ļoti daudz bezkaunīgu vecāku. Mums būs raidījumā lauku cilvēki, būs vientuļie stāsti. Esam jau domājuši, ka sāksim apzināt lauku rajonus. Mums ir ārštata redaktore, kas strādās laukos. Nav fiziski laika, jo temps ir drausmīgs un apjoms liels. Ir jāķer tā paaudze, ko vēl var noķert — tur ir tādi stāsti! Vardarbība ģimenē, darbavietā — kas tikai cilvēkiem netraucē dzīvot, un viņi visu mūžu ir nelaimīgi. Tu domā, man pašam emociju nav? Man kā cilvēkam bieži vien ir savs viedoklis.

Vai raidījuma laikā tev izdodas tikt galā ar personiskajām emocijām?

Mans uzdevums ir provocēt. Es redzu, kad cilvēks melo, nestāsta līdz galam. Viņu ir viegli piespiest. Bet ne jau es viņu spiežu — viņš pats sevi iedzen lamatās. Tas puisītis žigolo. Viņš apvainojās — iešot pie Ainas, jo tur viss ir smuki. Ej! Es nesaku, ka Ainas šovs ir slikts, bet tas puisītis pats sevi par muļķīti pataisīja, vismaz man šķita, ka viņam līdz sievietes prātam ir tik tālu, cik cūkai līdz mēnesim. Tur vispār runa nevar būt par tādu nosaukumu kā žigolo. Taču viņš pats sevi nolika tajā vietā, kur bija jānoliek. To nevar saplānot — citreiz ir ļoti laba tēma, bet galīgi neiet. Citreiz nulle — nav, par ko runāt. Man nepatīk, ka cilvēki ir maskās, ka viņi slēpjas. Taču viņus var saprast. Bieži vien ir tā, ka šķelt gribas, bet to nedrīkst. Un ir bijis tā, ka jūtu — pats tūlīt dabūšu pa galvu! Cilvēkiem ir bail no manis, viņi ir notrūkušies no manis.

Kad tu reālā dzīvē uzķēri, ka no tevis baidās.

Jā, no manis baidās. Nezinu, kāpēc. It kā nevajadzētu baidīties — es daudz smaidu, daudz runāju. It kā būtu jābaidās no klusējošiem. Es pats baidos no klusiem cilvēkiem. Labāk muļķītis, kas daudz tarkšķ — tad ātri vien tieku skaidrībā, kas tur apakšā sēž. Jau bērnībā ar muti varēju jebkuru nolikt pie vietas, bet arī pats bieži vien norāvos. Drausmīga mute man visu mūžu ir bijusi... Mēs ar sievu vakar runājām, kā savu defektu pārvērst par efektu un ar to nopelnīt naudu. Kā atveru muti, tā... Tikko te atteicu vieniem, kas, manuprāt, vienkārši taisījās izsaimniekot Eiropas Savienības naudu uz modes rēķina. Atnes man, gudrinieki, parakstīt kaut kādus papīrus. Es saku, lai sākumā parāda, ko ir darījuši, kur strādājuši, un tad nāk pie manis. Ja man vajadzēs naudu, es pats izdomāšu, kā to dabūt.